Nu, re, kāds cirks izvērties un jau kādu labu laiku norisinās Latvijas publiskajā telpā, kur divi Jāņi – Slaidiņš un Lauva – sarīkojuši tādu teātri, ka pat Kremlis varētu pamācīties, kā ar pretrunām un skandāliem turēt sabiedrību pie ekrāniem. Tas viss atgādina tādu kā rūpīgi iestudētu izrādi, kurā viens otru lamā, draud, bet tad pēkšņi satiekas Skrundas pilsētas svētkos, smaida, ziedo Ukrainai un pērk grāmatas, it kā nekas nebūtu bijis.
Vai tiešām mēs te skatāmies uz diviem ģēnijiem, kuri apmuļķo tautu, vai tomēr uz diviem klauniem, kuri paši nesaprot, kurā ringā lien? Lai vai kā, šī jezga smaržo pēc Kremļa infokara rokasgrāmatas lappusēm, kur patiesība tiek nogremdēta zem kaudzes pretrunīgu naratīvu un sabiedrība paliek ar muti vaļā, nezinot, kam ticēt.
Tā nu es vēlos vērst uzmanību uz Slaidiņa un Lauvas cirka arēnu, lai mēģinātu saprast, kurš kuru te īsti muļķo – vai nu Slaidiņš ar savu glancēto militārā eksperta tēlu izmanto Lauvu kā provokatoru, vai arī marginālo teoriju karalis Lauva izmanto Slaidiņu kā boksa maisu, lai celtu savu “taisnības cīnītāja” slavu.
Sāksim ar to, ka Jānis Slaidiņš, Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks, ir tāda kā Latvijas drošības skatuves zvaigzne. Viņš regulāri gozējas TV24 raidījumā par karu Ukrainā, kur ar nopietnu ģīmi skaidro, kas notiek Ukrainas frontēs un kāpēc mums visiem jābūt gataviem kaut kam briesmīgam. Viņa tēls ir pulēts kā karavīra zābaks – patriots, profesionālis, Ukrainas atbalstītājs, vārdu sakot, tāds, uz kuru var paļauties, kad runa ir par valsts drošību. Viņš raksta grāmatas, sniedz intervijas un, šķiet, ir kā radīts, lai konservatīvā latviešu tauta justos droši, ka kāds zina, ko darīt, ja pēkšņi jāskrien uz bunkuru.
Bet tad uz skatuves uznāk Jānis Lauva, un te viss sāk kļūt interesanti – vai drīzāk smieklīgi, atkarībā no skatpunkta. Lauva ir tāds kā publiskās telpas jokdaris, kurš, šķiet, dzīvo, lai izaicinātu visu, kas kustas. Viņš ir pazīstams ar saviem izteikumiem, kas svārstās no sazvērestības teorijām par plakano zemi un citplanētiešiem-komunistiem līdz viņa saistībai ar marginālām kustībām, piemēram, “Suverēno varu” un, iespējams, ar vēl kādu pagrīdes antifašistu organizāciju Vācijā un Krievijā, vēl no tiem laikiem, kad tur Lauva palīdzēja būvēt augšā vienu otru kolhozu.
Viņš lamā Slaidiņu, saucot to par “režīma” kalpu, kurš pārdod tautu globālistiem vai kādiem citiem iedomātiem monstriem. Viņa sociālo tīklu ieraksti ir kā sprādziens – pilni ar asiem vārdiem, draudiem un tādām frāzēm, kas liek pacelt uzacis pat rūdītākajam interneta troļļu medniekam. Bet tad, kā jau minēju, pienāk 2024. gada maijs, Skrundas pilsētas svētki, un pēkšņi šie divi it kā naidnieki satiekas kā veci draugi. Lauva izvelk maku, ziedo Ukrainas atbalstam, pērk Slaidiņa grāmatu un, iespējams, pat pasmaida, kamēr fotokameras zib. Tikmēr dienu iepriekš viņš publiski bija draudējis likvidēt Slaidiņu kara gadījumā, liekot domāt, ka konflikts ir īsts un asiņains. Nu, kā te lai nesajūk prātā? Vai tas ir teātris vai tomēr kaut kas cits?
Šāda dinamika smaržo pēc kaut kā, ko mēs labi pazīstam no Kremļa triku grāmatas. Atcerieties MH17 lidmašīnas notriekšanu 2014. gadā, kad Kremlis izmeta desmitiem versiju – Ukraina vainīga, lidmašīna pati uzsprāga, vai varbūt NATO to izdarīja. Katra versija pretrunīga, katra radīta, lai radītu apjukumu un novirzītu uzmanību no patiesības. Vai Krimas aneksiju, kad Krievija apgalvoja, ka “zaļie cilvēciņi” ir vietējie brīvprātīgie, nevis krievu karavīri, lai vēlāk smīnot teiktu, ka visi taču zināja, ka tā ir Krievija.
Šādas taktikas mērķis ir vienkāršs – radīt tik daudz trokšņa, ka patiesība kļūst nesvarīga, jo visi ir noguruši to meklēt. Slaidiņa un Lauvas deja publiskajā telpā, iespējams, izskatās kā vietējā versija šim stāstam. Lauva draud, lamā, provocē, bet tad pēkšņi ziedo Ukrainai un pērk grāmatu, it kā sakot: “Redz, es taču neesmu tas sliktais!” Tikmēr Slaidiņš stāv blakus, pieņem ziedojumu, pārdod grāmatu un, iespējams, domā: “Lieliski, vēl viens virsraksts par mani!” Sabiedrība? Tā paliek ar jautājuma zīmēm galvā, diskutējot, vai Lauva ir nodevējs, vai Slaidiņš ir manipulētājs, vai varbūt abi ir vienkārši ģēniji, kuri zina, kā noturēt uzmanību.
Tātad kurš te kuru muļķo? Ir divi scenāriji, un katrs ir savā ziņā sulīgs. Pirmais – Slaidiņš, šis glancētais militārais eksperts, izmanto Lauvas jampadraci, lai pats izskatītos labāk. Padomājiet – ja tev uzbrūk kāds, kurš tic plakanai zemei un runā par “režīmu”, tu automātiski izskaties kā saprāta balss. Katrs Lauvas drauds ir kā bezmaksas reklāma Slaidiņa grāmatai, intervijām un patriotiskajam tēlam. Viņš var stāvēt uz skatuves, runāt par Ukrainas atbalstu un drošības draudiem, kamēr Lauva ar savu troksni piesaista uzmanību no malas. Tas ir kā cīņa starp profesionālu bokseri un ielu klaunu, kur bokseris zina, ka uzvarēs, jo publika jau tāpat ir viņa pusē.
Otrais scenārijs – Lauva ir tas, kurš vada spēli. Viņš izmanto Slaidiņu kā simbolu “pastāvošajai varai”, pret kuru cīnās viņa marginālā auditorija – tie, kuri tic sazvērestībām, “Suverēnajai varai” un citām alternatīvām realitātēm. Katrs uzbrukums Slaidiņam ir kā sitiens pa sistēmu, kas nostiprina Lauvas tēlu kā “tautas balsi”. Bet tad viņš pēkšņi ziedo Ukrainai, pērk grāmatu un rada iespaidu, ka nav pilnībā atrāvies no realitātes, tādējādi paplašinot savu auditoriju. Ģeniāli, vai ne? Vai varbūt vienkārši haotiski.
Skrundas svētki ir kā šī cirka kulminācija. Iedomājieties ainu – saulaina diena, tauta ēd desas un dzer alu, un te pēkšņi Lauva, kurš dienu iepriekš draudējis Slaidiņam, stāv blakus viņam, smaida un ziedo naudu Ukrainai. Tas ir tāds kā ziepju operas pavērsiens, kas liek skatītājiem saķert galvu un domāt: “Kas te īsti notiek?” Šāda pretruna ir ideāls infokara instruments – radīt apjukumu, uzturēt diskusiju un nodrošināt, ka abi paliek virsrakstos. Lauva izskatās kā “labais sliktais puisis”, kurš, iespējams, nav tik traks, kā izliekas, bet Slaidiņš – kā cēls patriots, kurš pat ar “ienaidnieku” spēj sarunāties. Abiem labi, sabiedrībai – apjukums.
Latvijas kontekstā šāda dinamika ir īpaši bīstama. Mēs esam valsts, kas ģeopolitiski balansē uz naža asmens, un Kremļa infokara taktikas te nav nekas jauns. Atcerieties, kā Krievija mēģinājusi sašķelt Baltijas sabiedrības, izplatot dezinformāciju par NATO, vakcīnām vai ekonomiku. Slaidiņa un Lauvas teātris, apzināts vai ne, kalpo līdzīgam mērķim – sašķelt sabiedrību, radīt troksni un novirzīt uzmanību no reālām problēmām, piemēram, ekonomikas vai drošības gatavības. Kamēr tauta strīdas, vai Lauva ir nodevējs vai varonis un vai Slaidiņš ir īsts patriots vai manipulators, mēs aizmirstam par lielākiem jautājumiem, piemēram, kāpēc mūsu valsts joprojām cīnās ar korupciju vai kāpēc drošības budžets ir tāds, kāds ir.
Tātad kas te īsti notiek? Vai Slaidiņš un Lauva ir apzināti sarunājuši šo izrādi, lai katrs gūtu savu daļu uzmanības? Vai varbūt viņi ir vienkārši divi ego, kuri nejauši sapinušies tīklā, kurā katrs domā, ka kontrolē situāciju? Patiesība, kā jau infokara laikos pienākas, droši vien slēpjas kaut kur pa vidu – miglainā zonā, kur neviens nezina, kas ir īsts un kas ir izdomāts. Viens ir skaidrs – sabiedrība ir tā, kas paliek zaudētājos, jo, kamēr mēs skatāmies šo cirka izrādi, patiesie jautājumi paliek neatbildēti. Un, ak jā, Kremlis droši vien smīn, redzot, kā mēs paši sev radām haosu pat bez viņu palīdzības.
Ja Slaidiņš un Lauva tiešām vēlas (ne)beigt šo cirka izrādi un dot sabiedrībai kaut ko vairāk par apjukumu un virsrakstiem, viņiem būtu jāmetas ja ne ringā, kur dūres runā skaļāk par prātu, bet tad uz tiešraides debašu skatuves – teiksim, TV24 vai kādā citā ēterā, kur kameras neļauj izlocīties. Iedomājieties, abi Jāņi viens otram pretī, moderators ar asiem jautājumiem un tauta pie ekrāniem, gaidot, kad beidzot izkristalizēsies, kas te ir patiesība un kas – tikai dūmu aizsegs. Slaidiņš varētu beidzot atbildēt uz Lauvas neskaitāmajiem jautājumiem, neskatoties uz draudiem, bet Lauva – kāpēc viņš vienā dienā draud, bet nākamajā pērk grāmatas un pozē kā Ukrainas draugs. Tieša, godīga diskusija, bez sociālo tīklu trokšņa un provokācijām, varētu vai nu pierādīt, ka viņu konflikts ir īsts, vai arī atklāt, ka tā ir rūpīgi iestudēta izrāde. Tas būtu ne tikai izklaidējoši, bet arī sabiedrībai noderīgi – varbūt beidzot mēs saprastu, kuram no viņiem ir taisnība un tautas atbalsts.






Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.