Iesaki rakstu: 
Kā tas regulāri pieredzēts Latvijas jaunāko laiku vēsturē, politisko salašņu elite par drošu ieņēmumu kanālu atkal iecerējusi izmantot autobraucējus. Jo šajā jomā no maksājumiem, lai cik anormāli tie nebūtu, izvairīties nav reāli, un nikni publiski protesti arī izpaliek.
Pirms kāda brīža publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka par saviem pakalpojumiem maksu nolēmusi celt Ceļu satiksmes drošības direkcija – valsts uzņēmums, kas pērn guvis nepilnu četru miljonu eiro tīro peļņu jeb par trešdaļu mazāk nekā gadu iepriekš, turklāt gadiem ilgi iekasē naudu ļoti “neordinārās” pozīcijās, faktiski par neko, piemēram, “atļauju piedalīties ceļu satiksmē”. Turklāt pakārtoti miljonos mērāmu krējumu turpina smelt arī saujiņa faktiski ar garantētiem pasūtījumiem nodrošinātu tehniskās apskates kantoru. Sak, mēs visi gribam pelnīt vairāk, tā ka – maksājiet.
Nākamā pozīcija – gaidāmais dīzeļdegvielas sadārdzinājums, turklāt nevis par kaut kādiem nožēlojamiem pieciem vai desmit, bet 26 centiem litrā! Ja tas notiktu šodien, tad cena stabili uzlēktu līdz 1,75 eiro par litru, un tas vēl būtu kāpums, neņemot vērā žīdu, arābu, krievu un citu savdabju vēlmi pašaudīties vai kaut ko uzspridzināt un citiem t.s. “globālajiem faktoriem”. Vai arī vietējā karteļa vēlmi piemest pie cenas kaut ko “labākai dzīvei”. Protams, varam cerēt, ka cenas kāpumu nedaudz amortizēs Donalda Trampa iecere par īstu naftas ieguves invāziju, bet paļauties uz to diezin vai varam.
Un kroņa iecere – tuvākajos gados sākt pieprasīt papildu maksu par katra transportlīdzekļa nobrauktajiem kilometriem, par ko publiski iepīkstējies ilggadējais Satiksmes ministrijas ierēdnis Tālivaldis Vectirāns, kurš savulaik desmit gadus padarbojās Rīgas domes Satiksmes departamentā, bet aizvadītos 10 gadus figurē kā minētās ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors (par departamenta darba “efektivitāti” var spriest katrs pats, kurš ikdienā izmanto šo infrastruktūru).
Ideja pati par sevi nav jauna, kaut kas līdzīgs pirms vairākiem gadiem apspriests arī federālās valdības līmenī ASV, un redzams, ka vietējais sūnu ciems nolēmis neatpalikt. Vectirāns gan apgalvo, ka tas nenozīmējot “maksas ceļu” ieviešanu, bet pēc būtības tas nozīmē tieši to, lai kā arī jauno maksājumu nodēvētu. Tikai atšķirībā no valstīm, kur t.s. “maksas ceļi” ir papildu ērtība (par salīdzinoši simbolisku samaksu) ātrākai un komfortablākai nokļūšanai galamērķī, Latvijā maksas ceļi būs pilnīgi visi – no jaunuzbūvētas šosejas līdz visizdangātākajam un neizbraucamākajam “ceļam” tālā lauku nomalē. Un par tiem visiem būs jāmaksā vienādi, jo odometrs nešķiros.
Un Vectirāna šķietami rūpju par vidi pilnie aizbildinājumi “jāievieš princips – kas piesārņo dabu, tas maksā. Tas, kurš vairāk brauc – vairāk piesārņo [..], arī vieglās automašīnas. Un nav noslēpums, ka ir atšķirība, kādu piesārņojumu rada dīzeļauto vai elektroauto. [..] Un papildus tam jāveicina atbildīga izmantošana. Jāvērtē, vai šāds brauciens tiešām ir vajadzīgs” te nav pat emisiju grama vērti.
Jo netiek pat pieminēts, kāds piesārņojums dabai rodas, izgatavojot it kā “ekoloģiskos” elektroauto, kā arī ar šo izstrādājumu utilizāciju saistītie faktori, tiek vienkārši uzkāpts uz vienvirziena sliedēm – vajag jaunu maksājumu. Bet valsts naudas skaitītāji un pļekarētāji var sākt berzēt rokas un slavēt “ģeniālo” Vectirānu, kurš par savu 45 000 eiro gada algu nācis klajā ar spožu risinājumu, kā papildināt parādu pārplosīto valsts kasi.
Savukārt autobraucējiem, ievērojot to, ka šādas izmaksas stimulēs inflāciju un dzīves dārdzību kopumā, tiešām atliks retoriski pajautāt – vai šāds departaments ar tā direktoru priekšgalā tiešām ir vajadzīgs. Vēl jo vairāk – ļoti “piesārņojoša” direktora, kurš uz darbu ministrijā ikdienā dodas no Jelgavas. Vai par savu “vajadzīgo” ikdienas nobraukumu Vectirāns būs gatavs maksāt pats vai paļauties uz “neizsmeļamajiem” nodokļu maksātāju uzkrājumiem – par to vēsture pagaidām klusē.
Te vietā atgādināt autobraucēju maksājumu “progresu” aizvadīto 30 gadu laikā. Deviņdesmito sākumā t.s. akcīzes nodoklis bija fiksēts gada maksājums par katru transportlīdzekli, un to veica neatkarīgi no auto izmantošanas paradumiem. Ar laiku tika nolemts to iekļaut degvielas cenā, lai attieksme būtu godīgāka pret t.s. sezonas braucējiem un maksājums sanāktu proporcionāls auto lietošanai. Vēlāk ieviesa citu fiksētu maksājumu, ko nosauca par “transporta nodevu” un kas bija un ir maksājama neatkarīgi no auto izmantošanas biežuma, “godīgu attieksmi” iemainot pret miljonu ieņēmumiem. Jau nodevas ieviešanas brīdī, kad aktīvi izmantotu transportlīdzekļu skaits valstī pārsniedza pusmiljonu, gadā sanāca pieklājīga summa.
Tagad, izskatās, sasniegsim slaukšanas nākamo līmeni, kam ar laiku, kas zina, sekos riepu nodeva, logu nodoklis, autokrāsas nodeva, mesli par logu tīrītāju izmantošanu utt. vai nodeva ar nosaukumu “tāpat vien”, vai ko nu kāds ierēdņveidīgs parazīts attiecīgajā brīdī izdomās.
Vectirāns demagoģiski atgādina – “ja kādā ceļā desmit gadu laikā ir ieguldīti 10 miljardi eiro, tad par nākamo periodu šī nauda ir jāatmaksā”. Atļaušos pajautāt – no kādas naudas šie “10 miljardi” (kurā Latvijas ceļa posmā ir investēta šāda summa? varbūt lielceļa morgā ar nosaukumu Rīga-Liepāja?) ir ņemti? No kādas privātas struktūras konta ar nodomu ilgtermiņā to atpelnīt (kas Latvijas apstākļiem ir nereāli)?
Nē, šīs megasummas (no kurām daļu ir nekaunīgi nozaguši gan būvnieku karteļu kūrētāji, gan viņu politiskie piesedzēji) ir kopīgi samaksājuši autoceļu lietotāji, no kuriem par tiem pašiem ceļiem ar izteiksmīgām bedru dekorācijām maksu tagad kāds ir iedomājies iekasēt vēlreiz! Bet to jau šādiem vectirāniem un citām kabinetu žurkām nesaprast….
Turklāt arī ceļš kā pakalpojums (lai cik reizes par to maksāt arī neprasītu) Latvijā gadu desmitiem tiek nodrošināts labākajā gadījumā viduvēji. Kvalitāte ilgstoši ir graujoša, būvniecības cenas skrien debesīs, uzraudzība visam procesam ir mēreni nosacīta, un galu galā lielākais zaudētājs atkal izrādās patērētājs.
Apbrīnojama ir sabiedrības pacietība, joprojām nedurot šos ierēdņu izstrādājumus uz dakšām vai neveicot citas radikālas aktivitātes, tā vietā izvēloties vienvirziena biļeti uz jēdzīgāku dzīvesvietu, kur līderiem ir augstākas prāta spējas un vēlme strādāt sabiedrības labā, nevis glupi dzenāt papīrus. Vai politiskā elite nolēmusi šo valsti padarīt par cilvēkbrīvu zonu?
Tajā pašā laikā Latvijā satiksmes joma cita starpā visu “airBaltic”, “RailBaltica” un citu shēmu kontekstā sāk atgādināt tādu klaunādi, ka vienīgais neskaidrais jautājums paliek – kādās vienībās mērīsim stulbumu, briškenos vai vectirānos?
P.S. OCTA sāga visā šajā kontekstā sanāca kā spilgta un spoža stulbuma odziņa uz tortes. Atcerieties, ka šī “loģiskā” iecere ir tikai atlikta uz gadu, nevis atcelta! Nākamais solis, kas zina, būs obligātā veselības apdrošināšana nelaiķiem….
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
