Slava Kungam, jo bijušais komjauniešu līderis Urbis atgriezies lielajā politikā!
Normunds Sinkēvičs25.04.2025.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Nu paldies Dievam, jo Latvijas Republikai viņa taču tik ļoti pietrūka. Braukājot ilgtermiņā uz bijušo Bruņniecības namu Jēkaba ielā pa maršrutu Režica-Riga ar savu lepno un arī citu viņa parteigenosse iecienīto karieti Range Rover, lieliski papildināja valsts budžetu, maksādams sodus par ātruma pārsniegšanu, šķiet, padaudzas reizes. Gan jau godīgi samaksāja, nešmaucās. Jo komjaunieši vispār bija ļoti advancēti un labi kvalificēti. Laikā, kad bijām cieši integrēti bijušajā SPRS jeb PSRS aziātu un mongoļu-tatāru ordas pēcteču valstī.
Varēja jau varbūt labāk uz vecumdienām raļļus pabraukt kādā Pasaules kausa posmā. Paņemot sev blakus par stūrmani, piemēram, Suslikovu. Viņš – jaunāks un spraunāks, lai brauc. Urbis gan jau arī ar leģendu tiktu galā un to labi nolasītu. Un būtu gandrīz tikpat labi kā M.Sesks/R.Francis. Atvainojiet, foršie rallisti, ja Jūs pieminu šajā raksta galā. Jo Jūs tiešām labi izpogājāt visus Kurzemes ātrumposmus, un tas noteikti notiks arī regulāri un daudz.
Vispār es jau daudz nepīkstu, jo arī pats kolaborēju un biju VĻKJSS biedrs. Videnē ne, bet P.Stučkas LVU, kad leitnants Dubs jeb b.Smilgainis man pie iestāšanās un dokumentu pieņemšanas pajautāja vienu godīgu jautājumu. Kā gan es, nebūdams komjaunietis, grasos studēt jurisprudenci ? Nu iestāšos, protams, kaunīgi nobubināju. Un, kad tiku dieniniekos, iestājos taču arī. Biedru naudu gan, liekas, tikai kādus pāris gadus maksāju mūsu komsordzei. Vairāk aiz skopuma neieguldījos šajā varoņpilnajā organizācijā.
Varbūt arī tāpēc man šodien grūti paskaidrot jau Latvijas Republikā dzimušajiem, ko nozīmē jēdziens – nepaņemt līdzi uz Prāgu (es kvalificējos, bet netiku). Un arī to, ko nozīmē prieks, saņemot no sava fāterīša pēc viņa Bulgārijas brauciena man atvesto dāvaniņu – foršus japāņu prezervatīvus. Kurus, kā viņš teica, esot nopircis pēc jautājuma uzdošanas un atbildes saņemšanas savam ceļojuma kolēģim – lieliskajam režisoram T.Margēvičam. Krievu laiku prezervatīvus vajadzētu jautrības pēc palaist ražošanā. Ekonomikas sildīšanai un vēsturiskās piemiņas vārdā. Šo raksta gala sadaļu nesapratīs tie, kas nav viņus redzējuši un izmantojuši.
Bet ko nu es par sevi. Sakarā ar to, ka ar klientiem jārunā viņiem saprotamā valodā, novēlu urbistiem, suslikoviem un co noklausīties grupas Ļeņingrad dziesmu Dorožnaja. Tā skaisti izskanēja 2015.gadā Jaunā viļņa koncertā, kurš (paldies viņam) jau tad bija skaisti aizvācies no Jūrmalas uz kaut kādiem Sočiem. Un piedziedājums – A tebja ja neljublju, jehai, jehai nahuj navsegda - ir godīga atbilde attiecībā uz balsojumiem. Dziesma gan vēsta par attiecību izbeigšanos, kuras izveidojušās dabiskā veidā starp vīrieti un sievieti. Tāpēc var noklausīties arī dziesmu Hujamba, kurai plašāks tvērums, skan labi.
Jo ir muļķīgi vēlēšanās vispār nepiedalīties šajā jautrajā laikā, bet sēdēt uz dīvāna un d..st, ka pie visa vainojams esošais režīms ar dažādu uzvārdu kombināciju tajā.
Kā arī to, ka Dubajā vai Antalijā, protams, ir saulaināk. Bet mums visu nospēruši, ieskaitot no okupācijas laika rūpnīcām palikušos maetāllūžņu vērtos darba galdus. Un Masoni vainīgi vai Soross, kuram, šķiet, drīz būs 100 un ne Vientulības gadi.
Kad šie sāk d..st par sabiedrības liedēšanu un šķelšanu, būtu vēlams attīt filmu atpakaļ un apskatīties slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju no Nacionālā teātra. Un uzdot sev jautājumu - kas tad proklamēja Latvijas Republiku? Kaut kā nemana nevienu no Urbja un suslikovu veidojumu priekštečiem, arī vecticībniekus nemana tajā lieliskajā kompānijā, kas parādīja vidējo pirkstu vispirms Krievijas impērijai un 1919.gada 25.novembrī pieteica karu Vācijai. Karastāvoklis Latvijas-Vācijas starpā beidzās tikai 1920.gada 15.jūlijā, ja kas. Un mēs nezaudējām tajā karā. Es, protams, nesaku, ka varam atkārtot, jo vācieši ir mūsējie un draugi.
Nevar taču sašķelt to, kas nekad nav bijis vienots. Komjaunieši arī bija bleķis, un tikai pilnīgie centīgie idioti arī ticēja tam, ko teica tajā laikā. Tāpat kā komunismam, ko pēc sākotnējām aplēsēm un tāmēm vajadzēja sasniegt 1980. Gads ar šo domāts. Un tā runāja Hruščovs, ne Zaratustra.
Bet pirms velēšanām nelasiet Dostojevska un co noziegumus un sodus vai jebko citu no tās sērijas. Tā saudzēsiet savu garīgo veselību.
Labāk lasiet Milna jauko stāstu par Vinniju, kurš uz jautājumu – ko viņš grib pie maizes, medu vai krējumu, atbildēja – abus. Un maizi nevajag. Tas noteikti netraucēs, jo lasīšana tāpat kā dziedāšana attālina demenci. Tā vismaz ir dzirdēts dr.Apini runājam.
Bet drošības pēc labāk tomēr nebalsojiet par susļikoviem un urbjiem.
Epilogam - lai arī neesmu skatījies un klausījies Eirovīzijas mūzikas festivālus man sliktās kvalitātes un gaumes dēļ kopš Marijas uzvaras, iesaku balsot par Tommy Cash (Igaunijas krievs) un Espresso macchiato. Lai arī itāļiem nepatīkot šis gabals un tas viss vairāk smaidam. Viņu viedokli gan nevar neņemt vērā, jo itāļi taču ir Romas impērijas formālie mantinieki.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
