Slavenais "eksperts" - doktors Didzis Bērziņš atkopjas trakomājā, bet ar to viņa problēmas nebūs galā
Pietiek lasītājs24.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Daudzus sociālā tīkla Twitter lasītājus pirms nedēļas izbrīnīja „slavenā” doktora Didža Bērziņa – tā paša marksistiski noskaņotā „eksperta”, kura „ekspertīzei” varam pateikties par leģionāru piemiņas vietas iznīcināšanu Beļģijas pilsētā Zedelgemā – vārdiskās izpausmes, kuras tur aplūkojamas vēl tagad. Tiem, kas padomāja par pamatīgu prāta aptumsumu dažādu vielu ietekmē, ir izrādījusies taisnība, - doktors atkopjas trakomājā, bet ar to viņa problēmas nebūs galā.
Alkohols, narkotikas un personiski pārdzīvojumi – šāds salikums trakomājā var novest daudzus cilvēkus, un doktors Bērziņš nav izņēmums. Dramatiskie notikumi aizvadītajā svētdienā sāka risināties Koknesē, kur blakus mājās dzīvo gan doktors, gan viņa nu jau gandrīz bijušās sievas radinieki.
Vispirms doktors, zvērīgi pārdzēries un citādi apreibinājies, uzlauza gandrīz bijušās sievas – pašlaik notiek šķiršanās process – garāžu, nozaga viņas automašīnu un devās nezināmā virzienā.
Jau tad par doktora Bērziņa stāvokli un aktivitātēm bija ziņots policijai, kura sāka neadekvātā un potenciāli bīstamā indivīda meklēšanu. Taču, kamēr notika meklēšana, doktors pirmdienas vakarā ieradās sievas vecāku dzīvoklī un ķērās pie tā demolēšanas.
Kad otrdien doktors Bērziņš devās tālāk savās gaitās, dzīvoklis bija pamatīgi izpostīts – izvandīts, piegānīts, izsisti lielie logi, hanteles ar spēku samestas un iestrēgušas rīģipša sienās. Tikai vēlāk tajā pašā dienā policijai izdevās viņu aizturēt un nogādāt Tvaika ielas psihoneiroloģiskajā iestādē, un gaidāms, ka pēc izkļūšanas no tās doktoru gaida pamatīgas nepatikšanas kriminālprocesa formā.
It kā jau cilvēks ir privātpersona, un par šādām lietām sabiedrībai nevajadzētu zināt. Taču vispār jau vajag gan – citādi doktors Bērziņš atkal tiks pieaicināts kā eksperts kārtējā leģionāru pieminekļa iznīcināšanas pamatošanai, kā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centra vadītājs vai kā partijas „Latvijas attīstībai” deputāta kandidāts.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
