Iesaki rakstu: 
Atbildīgu valsts pārvaldi raksturo ne vien dažādi reformu plāni un solījumi, cik labi mēs pēc tam dzīvosim, bet arī prasme atzīt iepriekš pieļautās kļūdas un labot tās. Saeima, valdība un arī Satversmes tiesa varētu saņemties un godīgi atzīt – Latvijā tiek īstenota lēna un nežēlīga to zemes īpašumu nacionalizācija, uz kuriem padomju okupācijas gados sabūvētas privatizētās daudzdzīvokļu mājas.
Dzīvokļu īpašnieki ir daudz lielāks un līdz ar to politikāņiem tīkamāks elektorāts nekā zemes īpašnieki ievērojami mazākā skaitā. Tādēļ arī visi iespējamie populisti tik vēlīgi uzklausa un tiražē tālāk runas par "zemes baroniem", kuri nabaga dzīvokļu īpašniekiem velkot nost vai pēdējo kreklu.
Ieskatam daži skaitļi. Likumiskā maksa par zemes lietošanu lielākajā daļā gadījumu svārstās no diviem līdz četriem eiro mēnesī. Augstāka tā ir vienīgi tā saucamajos ekskluzīvajos rajonos ar augstu zemes kadastrālo vērtību. Tomēr pat šos aptuveni divus eiro mēnesī ļoti daudzi dzīvokļu īpašnieki izvēlas nemaksāt. Var teikt, lai zemes īpašnieks iet uz tiesu, taču arī te situācija nav viennozīmīga. Atkal daži skaitļi.
Ja daudzdzīvokļu mājā ir viens, divi vai vairāk nemaksātāju, pret visu dzīvokļu īpašnieku kopību prasību tiesā necelsi, tā jāceļ pret katru nemaksātāju atsevišķi. Paradokss slēpjas tajā, ka katra šāda parāda piedziņa zemes īpašniekam nes tikai zaudējumus. Proti, lai celtu prasību pret dzīvokļa īpašnieku, kurš nav samaksājis gada nomas maksu, teiksim, 27 eiro apmērā, jāsamaksā 70 eiro liela valsts nodeva, arī advokāta honorārs būs kādi 70 eiro.
Kad šie 27 eiro ar tiesas lēmumu ir piedzīti, valsts nodeva tiek atmaksāta, bet no 27 eiro atskaitīti izdevumi par advokāta pakalpojumiem 15% apmērā. Ja neskaita morālo gandarījumu, tīrie zaudējumi būs 66 eiro. Tā kā likumā iepriekš noteikto desmit gadu vietā iestrādāts 3 gadu noilgums, arī šādā gadījumā situācija nav daudz labāka. Tiesas ceļā piedzenamais parāds būs 81 eiro liels, bet zaudējumi vairs "tikai" nepilni 58 eiro.
Turklāt neaizmirsīsim, ka no likumiskās maksas par zemes lietošanu – 4% gadā no zemes kadastrālās vērtības – tās īpašniekam jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) pašvaldībai, kura nodokļa nenomaksāšanas gadījumā to var piedzīt bezstrīdus kārtībā, pārdodot zemi izsolē.
Manā praksē bija gadījums, kad kāda daudzdzīvokļu nama dzīvokļu īpašnieki realizēja tiešām nelietīgu shēmu – vienojās zemes īpašniecei nomu par viņai piederošās zemes lietošanu gadiem ilgi nemaksāt, un, kad šī zeme nenomaksātā NĪN dēļ nonāca izsolē, šo dzīvokļu īpašnieku dibinātā biedrība to par lētu naudu nopirka. Šobrīd par to rit tiesvedība.
Kāpēc es par to runāju? Pirmkārt, apzināti tikuši radīti apstākļi, kuros zemes īpašnieks savu zemi agri vai vēlu zaudēs, ja vien viņam nebūs vēl kāds cits pietiekami liels ienākumu avots. Otrkārt, likumdevēji apzināti ignorējuši vienas sabiedrības daļas likumiskās intereses, arī Satversmes tiesas spriedumus, lai izpatiktu otrai – skaitliski lielākai iedzīvotāju grupai.
Atbilstoši 1937. gadā pieņemtajam Civillikumam, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, to apmērs ir seši procenti no simta gadā. Šāda procentu likme sevi pierādījusi par labu esam jau kopš Civillikuma pieņemšanas brīža. Sešu procentu likme par zemes piespiedu nomu bija spēkā arī no 2009. gada novembra, un pret to neiebilda ne zemes, ne arī dzīvokļu īpašnieki. Manis iepriekš minētajā piemērā dzīvokļa īpašniekam pie 6% likmes gadā būtu jāmaksā nevis 27, bet 45 eiro jeb 3,75 eiro mēnesī.
Pēc tam, kad 12. Saeima, prokrievisko partiju iedvesmota, lēma par zemes piespiedu nomas maksas samazināšanu, zemes īpašnieki vērsās Satversmes tiesā, kura lēma, ka "likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos, ir jārod tāds konkrētās situācijas risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju īpašnieku tiesības".
Diemžēl Saeima noticēja vai, kas ticamāk, gribēja noticēt toreizējā ministra Jāņa Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas ekonomiski nepamatotajiem aprēķiniem, un tā radās bēdīgi slavenie 4%. Zemes īpašniekiem nācās kārtējo reizi vērsties Satversmes tiesā, kura viņu konstitucionālo sūdzību skatīs 21. februārī.
Šķiet, ja reiz šo normu atbilstību Satversmei skatīs Satversmes tiesa, pamata bažām par objektīvu visu apstākļu izvērtēšanu nav. Tomēr tās ir. Konstitucionālās tiesas tiesneši Jānis Neimanis un Aldis Laviņš 2018. gadā savās "atsevišķajās domās" pauduši, ka arī 3% liela zemes nomas maksa gadā būtu pietiekama.
Šāds pieņēmums ir ekonomiski absolūti nepamatots, kaut kas līdzīgs Bordāna savulaik no gaisa grābtajiem 4%, jo Saeima likuma izmaiņas savulaik balstīja Latvijas Bankas skaidrojumā par refinansēšanas likmju izmaiņām pēdējo gadu laikā. Proti, ja 2007., 2008. gadā refinansēšanas procenta likme bija 6 procenti, vēlāk būtiski nokritās, bet 2016., 2017. un 2018. gadā līdzinājās nullei, tad arī piespiedu zemes nomas maksai jābūt mazākai, jo nauda ir lēta un kredītu procenti zemi.
Abstrahējoties no tā, ka refinansēšanas likmes ir politekonomisks instruments, kam ar cenu, tai skaitā zemes nomas maksas noteikšanu, nav nekāda sakara, pēc šīs loģikas likumiskās lietošanas maksai par zemi šobrīd vajadzētu "skriet debesīs".
Pēc tam, kad Eiropas Centrālā banka ievērojami paaugstināja bāzes procentu likmes, nauda ir palikusi dārgāka. Un, tā kā šīs procentu likmes, visticamāk, turpinās kāpt, augs arī naudas cena. Interesanti, vai to ņems vērā tie, kas zemes piespiedu nomas maksu noteica, balstoties uz ļoti zemajām procentu likmēm? Ne mazāk interesanti: vai šīs izmaiņas gribēs pamanīt Satversmes tiesa?
Vai nu nezināšanas, vai kāda cita iemesla dēļ Latvijas Bankas pārstāvis Satversmes tiesā noklusēja, ka iepriekš minētās zemās procentu likmes bija nedabiskas un nevarēja ilgi pastāvēt. Šādas likmes vienmēr ir veicinājušas ļoti strauju patēriņu un līdz ar to arī inflāciju. Vēsturiski zemās procentu likmes saistītas ar Lielo depresiju, kura 1929. gada 29. oktobrī ASV sākās pēc vērtspapīru tirgus "burbuļa sprāgšanas", histēriskas akciju pārdošanas un to cenu straujas krišanās. Tā laika ekonomisti uzskatīja, ka tirgus pats visu noliks savās vietās, vājākie "nogrims", stiprākie – izdzīvos. Viņi maldījās. Lielās depresijas bankrotu vilnis parāva sev līdzi arī daudzas veselīgas nozares.
2008. gadā aizsāktajā krīzē pasaules vadošie ekonomisti ņēma vērā Lielās depresijas laikā pieļautās kļūdas, un, lai piezemēšanās būtu mīkstāka, tirgū tika iepludinātas ļoti lielas lētas naudas masas. Par tādiem kredītprocentiem, kādi bija 2009. gadā, varam tikai sapņot. Lielas naudas plūsmas mūsu ekonomikā "iemeta" arī Covid-19 krīze. Atcerēsimies slaveno "naudas ir tik daudz kā nekad agrāk".
Tagad mēs atkal atgriežamies normālā realitātē un ar normālām, tātad pietiekami augstām procentu likmēm dzīvosim vēl ilgi. Taču, ja neatrisināsim deviņdesmitajos gados radušos piespiedu dalītā īpašuma problēmu, vēl ilgi turpināsim iet pa riņķi, un, visticamāk, šo problēmu nāksies risināt Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tomēr risinājuma varianti ir: mēs varam atgriezties pie normālas zemes likumiskās lietošanas maksas 6% apmērā; pilnībā atteikties no NĪN piemērošanas piespiedu dalītajā īpašumā esošajām zemēm vai pārnest šo nodokli uz dzīvokļu īpašniekiem, tādējādi izslēdzot no spēles tik agresīvu spēlētāju kā pašvaldības, kuras, ilgi negaidot, var vērst piedziņu uz zemi izsoles ceļā (ja iedzīvotāji nemaksā par zemes nomu, kāpēc par to jāatbild zemes īpašniekam?); valdība var piešķirt dzīvokļu īpašniekiem ilgtermiņa bezprocentu kredītus šādas zemes izpirkšanai; valsts pati var iesaistīties šādas zemes izpirkšanā.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
