Šlesera uzdevums ir spēlēt vāju un haotisku opozīciju, izskatīties impotenti

Objektīvi vērtējot, protesta akcija tika izgāzta. To sakot, man ir grūti noticēt, ka Šlesers, kurš politikā ir vairāk kā divdesmit gadus un kura finanšu iespējas ir gandrīz neierobežotas, ir spējīgs tikai uz to, ko mēs redzējām vakar.

Šajā pasākumā nepareizs bija gandrīz viss – izvēlētā diena, kad Rīgas centrā plānojas velomaratons, tukšie solījumi par tehniku, mainīgais scenārijs, Jeremejevs Lāčplēša kostīmā un reklāmas rullītis, kurš pat mani pārliecināja, ka, ja šāda ir opozīcija, tad labāk lai strādā Kariņš. Un “ultimāta” iesniedzēji ir gatavi savu agoniju turpināt, apsolot nākamo akciju pēc divām nedēļām.

Viena versija būtu pieņemt, ka nekāds premjers no Šlesera nesanāks. Nav, ko domāt par premjerēšanu, ja nespēj noorganizēt pat normālu protesta akciju. Tā noteikti arī ir, tikai vajadzētu izskatīt vēl vienu teoriju.

Melnajam politikas PR ir vairākas daļas. Atrast vai “izdomāt” kompromitējošu materiālu par saviem konkurentiem ir vienkāršākais līmenis. Augstāks līmenis ir diskreditēt sava oponenta politiskās idejas. Un pati augstākā pilotāža ir izdarīt tā, lai visi domātu, ka šīm idejām nav atbalsta sabiedrībā. Cilvēks ir racionāla būtne – viņš balsos un iestāsies par ideju, kuru atbalsta vēl citi un kurai tādēļ ir cerības tika realizētai. Šī nav tikai teorija, bet tam ir socioloģisks pamatojums tepat Latvijā. 

No varas partiju viedokļa būtu tikai pareizi ļaut notikt kaut kādiem mītiņiem ar nosacījumu, ka šie mītiņi ir blāvi un mazskaitlīgi. Tas cilvēkiem parādītu protestu bezjēdzīgumu, mazinātu to entuziasmu un dotu varas partijām visas iespējas teikt, ka opozīcija faktiski neeksistē.

Tieši par šo Šlesers ir vienojies ar varas partijām, galvenokārt Vienotību. Viņa uzdevums ir spēlēt vāju un haotisku opozīciju. Izskatīties impotenti. Tā ir saspēle, kuru līdz pilnībai ir izstrādājusi mūsu lielā kaimiņvalsts un kura tagad miniatūrā variantā tiek realizēta arī šeit. Plāns ir diskreditēt opozīcijas idejas un likt vilties tās atbalstītājiem.  Neviens necer, ka viņi balsos par Vienotību. Pietiks, ka viņi neies balsot vispār. Balsot viņu vietā aizies aktīvie Vienotības fani. “Ballīte” turpināsies.

Loģisks jautājums – kāda ir Šlesera motivācija? Principā ļoti vienkārša – atbrīvoties no apsūdzības krāpšanā digitālās televīzijas projektā. Apsūdzības, kas viņu, iespējams, novedīs cietumā. Par atgriešanos politikā Šlesera paziņoja tieši pēc apsūdzības celšanas, un nevienam politikas vērotājam īsti nav šaubu, ka viņš politikā neietu, ja šāda apsūdzība nebūtu. Viņa publiskie paziņojumi šo pieņēmumu tikai apstiprina. Tiem, kas kriminālprocesā neorientējas, pateikšu, ka, ceļot apsūdzību,  prokurors pasaka, ka ir pārliecināts par Ainārs Šlesera vainu un ir gatavs to pierādīt tiesā.

Kā advokāts es zinu, ko šādas apsūdzības kriminālnoziegumā nodara cilvēkam psiholoģiski. Mēnešiem un gadiem dzīvot ar domu, ka, iespējams, būs jāiet cietumā, var būt neizturami. Tā ir pilnīga loģiska motivācija slēgt tikpat noziedzīgu darījumu ar varu, lai atbrīvotos no cietuma draudiem. 

Pat tad, ja jūs neticat manai versijai, varat būt droši, ka efekts no Šlesera protesta akcijām ir tieši tāds, kā aprakstīju iepriekš. Vara par to ieņirdz. Un ieņirgs vēl vairāk pēc tam, kad notiks nākamā izgāšanās 2. oktobrī. Mēs neiesim arī tad.

Tāpēc, domājot par vēlēšanu dienu nākamgad, atcerieties, ka vienīgā stratēģija nomainīt esošo varu, ir koncentrēties ap vienu opozīcijas partiju. Likums un Kārtība. Vai nu mēs, vai nu viņi. Tādi ir noteikumi. Rododendrs būs pēc valsts svētkiem. Redzēsiet.

Novērtē šo rakstu: