Šlesers paglāba savas reputācijas atliekas un izbrida sausām kājām no ūdens
Jūlija Stepaņenko08.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
No soctīkliem uzzināju, ka esmu izslēgta no partijas Latvija pirmajā vietā. Man ir atņemti visi partijas piešķirtie “tituli” un “nominācijas”, esmu nosodīta par pietiekami detalizēta viedokļa nepaušanu par karu Ukrainā. Tāds pats liktenis ir piemeklējis manu prombūtnē esošo kolēģi, Saeimas deputāti Ļubovu Švecovu par to, ka viņa nebija piedalījusies Saeimas balsošanā par Ukrainas uzņemšanu ES.
Šis bija negaidīts solis, jo sēde nebija sasaukta atbilstoši partijas statūtiem, līdz ar ko lēmumus par biedru izslēgšanu tā pieņemt vispār nebija tiesīga. Nu jau izlietu ūdeni vairs nesasmelsi, lai cik satriekti par šo nebūtu daudzi jo daudzi partijas biedri un atbalstītāji.
Es vienmēr cienu atklātību un uzskatu, ka jebkuru jautājumu var izlemt, diskutējot un vienojoties. Tāpat es vienmēr esmu cienījusi savu kolēģu viedokļus un viņu brīvību tos atklāti paust, neatskatoties uz partijas nostāju.
Tas, ko es nekad nepieņemšu, ir intrigas, liekulība un mazdūšība. Es jutu, ka mēs tuvojamies aisbergam, es brīdināju un uztraucos par dažiem partijas kolēģiem, kuri paši, kā izrādījās, režisēja manu izslēgšanu. Šobrīd viņi izplata versijas un minējumus. To dara arī cilvēks, kurš līdz šim ir veiksmīgi izmantojis manu reputāciju, cenšoties tikt atpakaļ saulītē no negatīvajiem reitingiem.
Es gana ilgi klusēju, vērojot šo teātri, lasīju manu draugu atrastās tenkas par mani un uzmanīgi noskatījos svētdienas vakara analītiskos raidījumus, no kuriem šis cilvēks bija tik ļoti nobijies, ka nolēma pirms tam upurēt divas Saeimas deputātes – ukrainieti un krievieti.
Šlesers, kurš līdz pat februāra vidum publiski jūsmoja par Krievijas prezidentu, saskaņā ar DeFacto pārraidīto izrādījies saistīts ar Putinam pietuvināto oligarhu. Izskatās, ka “prezidenta amata kandidātes” izslēgšana novērsa uzmanību no trieciena pa Aināra reputācijas atliekām un viņš, piesedzoties ar mani, izbrida sausām kājām no ūdens.
Visticamāk, zaudējot biznesa saites Krievijā, šis cilvēks ātri vien saprata, ka arī krievvalodīgie viņam vairs nav tik nepieciešami. Līdz šim ideja par latviešu un krievu apvienošanu Latvijas kopīgai nākotnei ir bijusi partijas stūrakmens. Vismaz es šai idejai tiešām noticēju, un tā iedvesmoja daudzus cilvēkus stāties partijas rindās. Diemžēl šis stāsts partijai ir beidzies.
Karš Ukrainā ir ievainojis arī Latviju. Nepārtraukti pārdzīvojumi un bailes pēdējo divu nedēļu laikā posta cilvēku prātus, jo slodze no redzētā, dzirdētā un pieredzētā ir pārāk liela, lai neatstātu sekas. Man personīgi šis karš nozīmē lielus pārdzīvojumus par maniem radiniekiem abās valstīs un krasu nosodījumu jebkurai agresijai un karadarbībai. Vienmēr un visur.
Šis nav stāsts par skatījumiem un “īkšķīšiem” pie video, jo neviens saprātīgs cilvēks pat neiedomāsies veidot savu politisko kapitālu uz kara tēmas un neviens saprātīgs cilvēks nekad neatbalstīs vai neattaisnos karu. Kā jau norādīju iepriekš, mums ir jādara viss, lai nepieļautu ko tamlīdzīgu mūsu zemē, jo šobrīd Latvijā kāds ļoti strādā pie tā, lai sašķeltos partijas un sanaidotos kaimiņi, ģimenes, kolēģi un draugi.
Neatkarīgi no tā, vai es šobrīd esmu kādā partijā vai neesmu, es vienmēr domās un darbos esmu kopā ar Latvijas cilvēkiem, jo es zinu, ka tas ir mans aicinājums un arī mans lielākais gods.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
