Sliktās Latvijas un Lietuvas valdības nepareizi reaģēja uz migrantu pieplūdumu pāri Baltkrievijas robežai
Domnīca Providus02.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2021. gadā Latvija, Lietuva un Polija saskārās ar līdz šim nepieredzētiem izaicinājumiem, ko izraisīju liela migrācijas plūsma no Baltkrievijas, migrantiem šķērsojot Baltkrievijas un ES ārējo robežu. Kā secināts nupat publiskotajā salīdzinošajā ziņojumā, ko izstrādājušas domnīca Providus un Lietuvas organizācija Diversity Development Group, Latvijas un Lietuvas valdību īstenotie pasākumi, reaģējot uz migrantu pieplūdumu 2021. gadā, būtiski pārkāpa viņu cilvēktiesības.
Ziņojuma galvenie secinājumi:
Lielai daļai migrantu, kas mēģināja šķērsot Latvijas un Lietuvas robežu ar Baltkrieviju un tika atgrūsti, īstenojot t.s. pushback pieeju, tika liegta piekļuve patvēruma procedūrai.
Pētījuma autoru ieskatā Latvijā un Lietuvā pieņemtie likumi, reaģējot uz situāciju pie Baltkrievijas robežas, pārkāpa tiesības uz patvērumu un neizraidīšanas principu, kas noteikts ES tiesību aktos (Direktīvā 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, Direktīvā 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ES Pamattiesību hartā) un 1951. gada Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu.
Kā apgalvots vairāku robežšķērsotāju liecībās, ko pašlaik pārbauda Eiropas Cilvēktiesību tiesa, daudzi no šiem cilvēkiem vairākas nedēļas vai mēnešus bija spiesti uzturēties mežā pie Latvijas un Baltkrievijas robežām, bez iespējas legāli iekļūt kādā no šim valstīm un bez pietiekamas iespējas apmierināt savas pamatvajadzības.
Gan Latvijā, gan Lietuvā aizturētajiem ārvalstniekiem ne vienmēr tika sniegta pietiekama informācija un līdzekļi, lai iegūtu juridisko palīdzību, kas ļautu viņiem aizsargāties pret pazemojošu izturēšanos un aizstāvēt savas tiesības uz patvērumu. Kas attiecas uz Lietuvu, vairāki tūkstoši personu, kam tika atļauts ieceļot valstī, tika ilgstoši aizturētas necilvēcīgos un pazemojošos apstākļos.
Ne Latvijā, ne Lietuvā nebija skaidru un caurspīdīgu kritēriju migrantu individuālās situācijas novērtēšanai, kas rada šaubas par to, vai visas ievainojamās personas tika identificētas un vai tām tika atļauts ieceļot šajās valstīs humānu apsvērumu dēļ.
Latvijas un Lietuvas valdību pieņemtie mēri būtiski ierobežoja vai apturēja plašsaziņas līdzekļu un nevalstisko organizāciju piekļuvi pierobežas zonai, tādējādi padarot neiespējamu neatkarīgu migrantu situācijas uzraudzību pie robežas un humānās, juridiskās un citas palīdzības sniegšanu šiem cilvēkiem.
Ziņojumā izteiktas vairākas rekomendācijas attiecībā uz pašreizējo migrantu situāciju pie Latvijas un Lietuvas robežām ar Baltkrieviju un citām iespējamām migrācijas plūsmām nākotnē:
ievērot ES likumos un starptautiskajās konvencijās noteiktās saistības nodrošināt tiesības uz patvērumu un īstenot neizraidīšanas principu attiecībā uz visām personām, kas potenciāli varētu meklēt patvērumu;
atturēties no migrantu atgrūšanas (pushbacks) un kolektīvās izraidīšanas;
nodrošināt cilvēku, kas vēlas ieceļot valstī, individuālo situāciju rūpīgu izvērtēšanu, īpašu uzmanību pievēršot ievainojamām personām un nepilngadīgajiem bez pavadības, un garantēt viņu piekļuvi patvēruma procedūrai;
piemērot alternatīvus pasākumus patvēruma meklētāju aizturēšanai, aizturēšanu izmantojot tikai kā galējo līdzekli, pamatojoties uz rūpīgu individuālo apstākļu novērtējumu. Atturēties no personu masveida aizturēšanas un bērnu aizturēšanas;
nodrošināt patvēruma meklētāju pienācīgu uzņemšanu un sniegt viņiem nepieciešamos sociālos un citus pakalpojumus, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku ar īpašām vajadzībām identificēšanai un atbalstam;
pat ārkārtas situācijā nodrošināt, ka ievainojamām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgiem cilvēkiem, personām, kas pārcietušas spīdzināšanu, seksuālu vardarbību, cilvēku tirdzniecību un cita veida smagu vardarbību, kā arī LGBTQ+ kopienas pārstāvjiem netiek piemērota paātrināta patvēruma procedūra. Pārvietot šīs personas uz drošām uzņemšanas vietām un sniegt tām nepieciešamo psiholoģisko atbalstu;
nodrošināt patvēruma pieteikumu kompetentu izskatīšanu, ņemot vērā individuālos apstākļus, un sniegt patvēruma meklētājiem juridisku palīdzību, informāciju un tulka atbalstu šajā procesā;
nodrošināt, lai organizācijām, kas sniedz humāno un juridisko palīdzību migrantiem un patvēruma meklētājiem, būtu netraucēta piekļuve šiem cilvēkiem, tostarp pie robežas;
garantēt, ka migrantu atgriešana trešajā valstīs notiek, tikai pietiekami izvērtējot riskus, tai skaitā vajāšanu un necilvēcīgu izturēšanos, ar ko viņi varētu saskarties šajās valstīs;
nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi integrācijas pasākumiem tiem, kas saņem uzturēšanās atļaujas humānu apsvērumu dēļ.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
