Slimība un cietums: totalitārā Krievija un humānā, demokrātiskā Eiropas valsts Latvija
Vladimirs Lindermans07.05.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Aiz Latvijas austrumu robežas valda totalitārās šausmas, šausmas un vēlreiz šausmas, bet dažkārt tomēr notiek apbrīnojamas lietas. Pavisam nesen Krievijas Tieslietu ministrija ierosināja paplašināt smagu slimību sarakstu, kuru gadījumā nedrīkst atrasties cietumā (izmeklēšanas izolatorā). Atgādināšu, ka izmeklēšanas izolatoros atrodas aizdomās turētie un apsūdzētie – tas ir, personas, kuru vainīgumu tiesa nav konstatējusi.
Saraksts pastāvēja arī līdz šim – to apstiprināja 2011. gadā. Iespējams, tā ir bijusi varas reakcija uz skaļo cietumā mirušā Magņitska lietu. Sākotnēji sarakstā bija iekļautas 86 diagnozes. Tagad to skaits ievērojami palieināsies. Uzskaitīto slimību vidū ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), podagra, nieru mazspēja, piena dziedzeru slimības, urīnceļu akmeņu slimība u.c.
Rīgas Centrālcietumā esmu sastapis desmitiem cilvēku, kuriem ir diagnozes no Krievijas Tieslietu ministrijas saraksta. Atradu sarakstā arī divas savas hroniskas slimības.
Sieviešu cietumā ir tāda pati aina. Pašlaik tur atrodas, piemēram, Svetlana Nikolajeva, Latvijas pilsone, kuru apsūdz par spiegošanu Krievijas labā. Tiesa ir sākusies aprīlī.
Manā skatījumā apsūdzība ir no pirksta izzīsta: Nikolajeva Krievijas specdienestu uzdevumā esot vākusi ziņas par ieslodzītajiem, kas ir apcietināti vai notiesāti par sadarbību ar Krieviju. Nespēju noticēt, ka var būt tik bezjēdzīgs “uzdevums”. Taču tas ir temats atsevišķai sarunai.
Nikolajeva ir smagi slima. Ir novērojams katastrofisks svara zudums (esmu redzējis viņu tiesas zālē), nepārtraukti paaugstināta ķermeņa temperatūrua un citi bīstami simptomi.
Ir acīmredzami, ka slimība ir nopietna, tā ilgst jau gandrīz gadu, bet īsti nevar pat noteikt diagnozi! To nav iespējams izdarīt izmeklēšanas izolatora apstākļos, bet ieslodzītās nogādāšana parastā medicīnas iestāde ir problēma, ar ko cietuma administrācija nodarbojas nelabprāt.
Aizstāve ir vērsusies jau visās instancēs, kurām būtu jārūpējas par ieslodzīto veselību, bet rezultāts ir nulle. Vienīgā reakcija ir ledaina birokrātiska vienaldzība.
Latvijā nav saraksta, kas būtu līdzīgs Krievijā esošajam, kurā ietilptu slimības, kuru esamība neļauj turēt cilvēku izmeklēšanas cietumā. Nu kā tad – kam gan demokrātiskai valstij ņemt piemēru no drūmiem totalitārajiem režīmiem...
Varbūt tomēr Latvijas Tieslietu ministrija varētu parūpēties par šāda saraksta sastādīšanu? Jāņem vērā, ka medicīna Latvijas cietumos ir novesta līdz kliņķim. To apstiprinās jebkurš ieslodzītais.
Un vēl viens jautājums. Kāpēc kaut vai tai pašai Nikolajevai nevarētu mainīt drošības līdzekli uz mājas arestu? Esot mājas arestā, bēgt ir tikpat grūti kā no cietuma. Toties organizēt ārstēšanu ir simtreiz vieglāk.
Kāpēc Latvijā mājas arests faktiski netiek piemērots kā drošības līdzeklis? Likumā tā piemērošana ir paredzēta. Vai humānisms vairs nav modē?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
