Slimība un cietums: totalitārā Krievija un humānā, demokrātiskā Eiropas valsts Latvija
Vladimirs Lindermans07.05.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Aiz Latvijas austrumu robežas valda totalitārās šausmas, šausmas un vēlreiz šausmas, bet dažkārt tomēr notiek apbrīnojamas lietas. Pavisam nesen Krievijas Tieslietu ministrija ierosināja paplašināt smagu slimību sarakstu, kuru gadījumā nedrīkst atrasties cietumā (izmeklēšanas izolatorā). Atgādināšu, ka izmeklēšanas izolatoros atrodas aizdomās turētie un apsūdzētie – tas ir, personas, kuru vainīgumu tiesa nav konstatējusi.
Saraksts pastāvēja arī līdz šim – to apstiprināja 2011. gadā. Iespējams, tā ir bijusi varas reakcija uz skaļo cietumā mirušā Magņitska lietu. Sākotnēji sarakstā bija iekļautas 86 diagnozes. Tagad to skaits ievērojami palieināsies. Uzskaitīto slimību vidū ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), podagra, nieru mazspēja, piena dziedzeru slimības, urīnceļu akmeņu slimība u.c.
Rīgas Centrālcietumā esmu sastapis desmitiem cilvēku, kuriem ir diagnozes no Krievijas Tieslietu ministrijas saraksta. Atradu sarakstā arī divas savas hroniskas slimības.
Sieviešu cietumā ir tāda pati aina. Pašlaik tur atrodas, piemēram, Svetlana Nikolajeva, Latvijas pilsone, kuru apsūdz par spiegošanu Krievijas labā. Tiesa ir sākusies aprīlī.
Manā skatījumā apsūdzība ir no pirksta izzīsta: Nikolajeva Krievijas specdienestu uzdevumā esot vākusi ziņas par ieslodzītajiem, kas ir apcietināti vai notiesāti par sadarbību ar Krieviju. Nespēju noticēt, ka var būt tik bezjēdzīgs “uzdevums”. Taču tas ir temats atsevišķai sarunai.
Nikolajeva ir smagi slima. Ir novērojams katastrofisks svara zudums (esmu redzējis viņu tiesas zālē), nepārtraukti paaugstināta ķermeņa temperatūrua un citi bīstami simptomi.
Ir acīmredzami, ka slimība ir nopietna, tā ilgst jau gandrīz gadu, bet īsti nevar pat noteikt diagnozi! To nav iespējams izdarīt izmeklēšanas izolatora apstākļos, bet ieslodzītās nogādāšana parastā medicīnas iestāde ir problēma, ar ko cietuma administrācija nodarbojas nelabprāt.
Aizstāve ir vērsusies jau visās instancēs, kurām būtu jārūpējas par ieslodzīto veselību, bet rezultāts ir nulle. Vienīgā reakcija ir ledaina birokrātiska vienaldzība.
Latvijā nav saraksta, kas būtu līdzīgs Krievijā esošajam, kurā ietilptu slimības, kuru esamība neļauj turēt cilvēku izmeklēšanas cietumā. Nu kā tad – kam gan demokrātiskai valstij ņemt piemēru no drūmiem totalitārajiem režīmiem...
Varbūt tomēr Latvijas Tieslietu ministrija varētu parūpēties par šāda saraksta sastādīšanu? Jāņem vērā, ka medicīna Latvijas cietumos ir novesta līdz kliņķim. To apstiprinās jebkurš ieslodzītais.
Un vēl viens jautājums. Kāpēc kaut vai tai pašai Nikolajevai nevarētu mainīt drošības līdzekli uz mājas arestu? Esot mājas arestā, bēgt ir tikpat grūti kā no cietuma. Toties organizēt ārstēšanu ir simtreiz vieglāk.
Kāpēc Latvijā mājas arests faktiski netiek piemērots kā drošības līdzeklis? Likumā tā piemērošana ir paredzēta. Vai humānisms vairs nav modē?
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
