Slimība un cietums: totalitārā Krievija un humānā, demokrātiskā Eiropas valsts Latvija
Vladimirs Lindermans07.05.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Aiz Latvijas austrumu robežas valda totalitārās šausmas, šausmas un vēlreiz šausmas, bet dažkārt tomēr notiek apbrīnojamas lietas. Pavisam nesen Krievijas Tieslietu ministrija ierosināja paplašināt smagu slimību sarakstu, kuru gadījumā nedrīkst atrasties cietumā (izmeklēšanas izolatorā). Atgādināšu, ka izmeklēšanas izolatoros atrodas aizdomās turētie un apsūdzētie – tas ir, personas, kuru vainīgumu tiesa nav konstatējusi.
Saraksts pastāvēja arī līdz šim – to apstiprināja 2011. gadā. Iespējams, tā ir bijusi varas reakcija uz skaļo cietumā mirušā Magņitska lietu. Sākotnēji sarakstā bija iekļautas 86 diagnozes. Tagad to skaits ievērojami palieināsies. Uzskaitīto slimību vidū ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), podagra, nieru mazspēja, piena dziedzeru slimības, urīnceļu akmeņu slimība u.c.
Rīgas Centrālcietumā esmu sastapis desmitiem cilvēku, kuriem ir diagnozes no Krievijas Tieslietu ministrijas saraksta. Atradu sarakstā arī divas savas hroniskas slimības.
Sieviešu cietumā ir tāda pati aina. Pašlaik tur atrodas, piemēram, Svetlana Nikolajeva, Latvijas pilsone, kuru apsūdz par spiegošanu Krievijas labā. Tiesa ir sākusies aprīlī.
Manā skatījumā apsūdzība ir no pirksta izzīsta: Nikolajeva Krievijas specdienestu uzdevumā esot vākusi ziņas par ieslodzītajiem, kas ir apcietināti vai notiesāti par sadarbību ar Krieviju. Nespēju noticēt, ka var būt tik bezjēdzīgs “uzdevums”. Taču tas ir temats atsevišķai sarunai.
Nikolajeva ir smagi slima. Ir novērojams katastrofisks svara zudums (esmu redzējis viņu tiesas zālē), nepārtraukti paaugstināta ķermeņa temperatūrua un citi bīstami simptomi.
Ir acīmredzami, ka slimība ir nopietna, tā ilgst jau gandrīz gadu, bet īsti nevar pat noteikt diagnozi! To nav iespējams izdarīt izmeklēšanas izolatora apstākļos, bet ieslodzītās nogādāšana parastā medicīnas iestāde ir problēma, ar ko cietuma administrācija nodarbojas nelabprāt.
Aizstāve ir vērsusies jau visās instancēs, kurām būtu jārūpējas par ieslodzīto veselību, bet rezultāts ir nulle. Vienīgā reakcija ir ledaina birokrātiska vienaldzība.
Latvijā nav saraksta, kas būtu līdzīgs Krievijā esošajam, kurā ietilptu slimības, kuru esamība neļauj turēt cilvēku izmeklēšanas cietumā. Nu kā tad – kam gan demokrātiskai valstij ņemt piemēru no drūmiem totalitārajiem režīmiem...
Varbūt tomēr Latvijas Tieslietu ministrija varētu parūpēties par šāda saraksta sastādīšanu? Jāņem vērā, ka medicīna Latvijas cietumos ir novesta līdz kliņķim. To apstiprinās jebkurš ieslodzītais.
Un vēl viens jautājums. Kāpēc kaut vai tai pašai Nikolajevai nevarētu mainīt drošības līdzekli uz mājas arestu? Esot mājas arestā, bēgt ir tikpat grūti kā no cietuma. Toties organizēt ārstēšanu ir simtreiz vieglāk.
Kāpēc Latvijā mājas arests faktiski netiek piemērots kā drošības līdzeklis? Likumā tā piemērošana ir paredzēta. Vai humānisms vairs nav modē?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
