Šobrīd „airBaltic” katastrofas apmērs naudā ir virs 600 miljoniem eiro, bet sākas otrā katastrofas daļa
Aivars Strakšas06.06.2025.
Komentāri (53)
Iesaki rakstu: 
Katastrofa kuras varēja arī nebūt. Ja airBaltic padome un Satiksmes ministrija būtu godprātīgi pildījuši savus pienākumus, tad katastrofas visdrīzāk nemaz nebūtu.
Šobrīd katastrofas apmērs naudā ir virs 600 miljoniem eiro. Pieskaitīju arī valsts ieguldītos 50 miljonus obligācijās, kurus dabūt atpakaļ ir maza cerība. Jau notērēti. Tātad vismaz 600 miljoni vienā pusē un kādas desmit amatpersonas otrā pusē. Labi atalgotas, konkursa kārtībā izraudzītas amatpersonas. Viss kā vajag. Tikai nekompetentas un nespējīgas vai arī nolaidīgas un arī patiesais katastrofas cēlonis. Valsts kontroles ziņojums skaidri parāda to, ka airBaltic padome un Satiksmes ministrijas atbildīgie ierēdņi savu darbu darīja slikti. Ministri vienkārši zīmējās uz airBaltic fona un palīdzēja dabūt naudu Gausa afērām.
Par to jau esmu ne reizi rakstījis. Šobrīd tas tikai ievadam. Galvenais jautājums šobrīd ir - vai būs nākošā katastrofa.
Pirmo katastrofu izraisīja nepārdomātais un neadekvātais airBaltic biznesa plāns. Rezultāts ir zināms - mīnus 600 miljoni.
Sākas otrā katastrofas daļa - airBaltic glābšanas operācija.
Pirmais katastrofiskais scenārijs - airBaltic tiek likvidēts. Zaudējumi tiek fiksēti, akcionārs, nodokļu maksātāji un kreditori samierinās ar zaudējumiem, aktīvi nonāk obligāciju īpašnieku rokās.
Otrais katastrofiskais scenārijs - lēmumu par likvidāciju pieņemt nav dūšas, un airBaltic tiek regulāri, katru gadu atbalstīts ar kādiem simt miljoniem no budžeta. Matemātika vienkārša - pēc četriem gadiem būs jau miljards, tai skaitā obligāciju dzēšana no valsts iedotas vai garantētas naudas vai arī bankrots.
Trešais racionālais rīcības variants, ja vien ir pietiekoši finanšu resursi, taču ar ticamu iespēju pārvērsties milzu katastrofā, - pēc iespējas ātrāk ar valsts naudas palīdzību dzēst obligācijas 380 miljonu apmērā un noņemt ķīlu no aktīviem, lai var brīvi veikt reorganizāciju. Pārtraukt turpmāku lidmašīnu pirkšanu, kā arī piešķirt vismaz 100 miljonus tekošo saistību segšanai.
Rezultātā parādās iespēja airBaltic glābt. Dabūt atpakaļ palienētos 380 miljonus un kaut ko par akciju pārdošanu. Teorētiski, ar labu veiksmi un profesionālu vadību var stipri minimizēt zaudējumus un, ja ES ekonomika neradīs pārsteigumus, varbūt pat izlīst no zaudējumiem. IPO, ātrākais, 2027. gadā, ja 2026. gadā izdodas stabilizēt finanšu stāvokli.
Taču ir viens bet. Kāpēc lai Satiksmes ministrija un airBaltic padome un valde pēkšņi sāktu strādāt profesionāli?
Tāpēc visdrīzāk glābšana pārvētīsies par vēl lielāku katastrofu. Naudu iedos mazāk, nekā vajag, valdē iecels, protams, konkursa kārtībā kādu no saviem profesionālajiem efektīvajiem menedžeriem, un ar to airBaltic stāsts būs beidzies.
Kādu scenāriju izvēlēsies valdība?
Katastrofa – kapsēta.
Katastrofa - katastrofa – kapsēta.
Katastrofa - milzīgs risks - ? (kas nu sanāks, kapsēta vai "ilgi un laimīgi").
Es liktu uz otro. Mums ir spēcīgas tradīcijas un uzkrāta ievērojama pieredze beigtu zirgu atdzīvināšanā.
P.S. Tādu "sīkumu" kā neizpildītas saistības pret potenciālajiem pasažieriem par pārdotajām biļetēm un pārējiem kreditoriem klāt neskaitīju. Tie nebūs valsts budžeta zaudējumi. Uz 31. martu kapitāls bija negatīvs - mīnus 195 miljoni eiro. Tātad tas ir minimums ko zaudēs kāds cits, nevis valsts. Realitāte būs daudz skarbāka.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
