Šodienas ekonomikas skolā nedaudz par tarifiem, valūtām un citiem mītiem
Guntars Vītols05.08.2025.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Ko saka cilvēks parastais, kurš skatās Panorāmu, neklausās Vītolu, to lecīgo tipiņu, daudz neko nesaprot, bet uzskata, ka pie visa vainīgs cilvēks vārdā Trampsmilejsputins.
Cilvēks parastais izlasa delfos, ka tarifus ekonomisti uzskata par sliktiem, bet turpat rakstīts, ka tie ir labi, ja tos uzliek labi cilvēki, bet, ja tas ir pokemons, tad ir jāmauc galvā spainis un protestam jādauza galva pret sienu. Troksnis kavēs bungu Maijas mieru, bet viņai nāksies pieciest valsts stratēģiskās drošības vārdā.
Tagad izslēdzam Panorāmu un pievēršamies nopietnākai situācijas analīzei.
Tarifi ir iejaukšanās tirgus cenošanas mehānismos un ir absolūti tikai ar negatīvu ietekmi ideālā gadījumā, ja miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts. Loģiski, ka jāražo tur, kur to izdarīt ir lētāk, un tad jāeksportē tur, kur to saražot būtu dārgāk. Klasisks ekonomikas ABC. Iegūst visi. Nu un ASV pēc Otrā pasaules kara izveidotā globalizācijas sistēma tā arī darbojās. Latvietis arī ieguva - ieguva iespēju nopirkt lētas trusenes aļikā. Aļika serverus latvietis noslogo vairāk nekā nodokļu maksāšanas un uzskaites sistēmu EDS.
Bet. Reālijas jau neviens nav atcēlis. Cilvēka daba ir vilkt tos graudus uz savu pusi ar jebkādām metodēm. Godīgi neviens i nemaz netaisās strādāt. Pat komunisti „pārdalīsim godīgi” izmanto, lai negodīgi pārvilktu resursu uz savu kabatu. Komunistus (labprāt) var saukt par mērkaķiem, kuri atpaliek Darvina evolūcijas sacensībā, bet, reālistiski skatoties, tādi paši Homo Sapiens vien ir.
Nu un attiecīgi katra valsts domā par sevi. Globalizācijas karogs un beztarifu utopija tā jau forši, bet ne jau visi dzīvo utopijā, tādā nedzīvo neviens, pat komunistiskā ES kolhozā. Eiropa jau sen uzkrāmēja 10% ASV auto, lai merši justos labāk. Visi vienlīdzīgi, bet mēs jau katrs sevi uzskatām par vienlīdzīgāku. Vienmēr. Katrs sevi uzskata par izņēmumu, un, tā kā to dara visi, tad nekāda utopija nestrādā.
Tarifi ir un būs, tāda ir cilvēka daba. Ķīnieši to globalizāciju uztvēra kā iespēju, uzlika tarifus importam, vēl piešpricē subsīdiju, vēl ik pa brīdim devalvē valūtu un kļuva par globālu ekonomikas powerhouse. Atbraucām. Ja tarifu nebūtu vispār un nevienam, arī tad Ķīna būtu palikusi bagāta, jo tur ilgu laiku ražošana bija būtiski lētāka un principā pēc ekonomikas teorijas viņiem tā competitive advantage to bagātību tāpat nodrošinātu.
Nu un, tā kā pasaule nav draudzīga vieta, vieni Homo Sapiens skrien pie citiem ar cirvi, lai atņemtu klozetu, citi tepat Latvijā kovidlaikā aicināja fiziski izrēķināties ar antivakšiem, tā ka jārēķinās arī ar to. Arī mēs esam mērkaķi, atšķiras tikai šķirnes.
Nu tad, lūk. To dzelzi varbūt lētāk ražot Krievijā vai Ķīnā, bet ASV tāda lieta neliekas komfortabla. A ja nu tas mērkaķis atskrien ar to cirvi? Tāpēc dārgāk, bet aizsardzībai nepieciešamo dzelzi un alumīniju ražojam labāk paši.
Arī šādu „stratēģisku” iemeslu dēļ tarifi nevar pazust kā šķira.
Tas arī nav stāsta gals. Vēl jau ir valūtas jeb monetārā sistēma. Ja ASV paceļ tarifu importam, tad vai vienmēr cietīs patērētājs ASV? Ne vienmēr. Ja ķīnieši samazina savas valūtas vērtību, tad dolāru izteiksmē tas amītis starpību varbūt nemaz nepamanīs. Un tieši tā tas darbojas jau ilgu laiku.
Tālāk vēl trakāk. Ar šo jau stāsts nebeidzas.
Vēl ir „problēma” ar Rietumpasaules pašas monetāro sistēmu. Dolārs kā megavalūta dod lielas priekšrocības ASV, bet tanī pat laikā sistēmai raksturīgi trūkumi, kas šo sistēmu pamazām drupina. Kas arī notiek. Disbalansi ārējā tirdzniecībā pēc globalizācijas šnites draud destabilizēt pašu ASV. Tāpēc kaut kas ir jādara tāpat, ko Tramps sācis darīt.
Šo problēmu ekonomisti zina jau aptuveni gadsimtu. Visoptimālāk būtu, ja monetārā sistēma būtu veidota tā, lai tirdzniecības disbalansu problēmu risinātu ar tādu valūtu mijiedarbības sistēmu, kur valūtu kursi pielāgotos un automātiski izkoriģētu šos disbalansus. Tādi kā „automātiskie tarifi”...
Un pēc Otrā pasaules kara tā bija viena no alternatīvām. Valūtu grozs, ko toreiz piedāvāja pļekarēšanas iedvesmotājs, izcilais ekonomists Džons Meinards Keinss. Viņš nebija domājis slikti, ne to viņš tā bija iecerējis, bet tā nosprieda politiķi - sākam pļekarēt! Ak dies, kādi s...di tagad savārīti.
Keinss valūtu nosauca par Bancor. Un tāds šodien pat eksistē nepilnīgā formā. Saucas SDR jeb special drawing rights, kam savulaik bija piesaistīts arī lats. Dažādu valūtu grozs, kur proporcijas regulē Starptautiskais valūtas fonds - tā veidošana jau arī bija pēckara iniciatīva, arī ne bez Keinsa ideju līdzdalības.
Nu bet toreiz izlēma, ka dolārs būs kings kongs. Un SDR norēķinos izmanto 0.3%, bet dolārs dominē balli.
Mūsu gadsimtā Keinsa Bankoru aktīvi lobē Ķīna. Saka, ka visi šie lieli disbalansi tirdzniecībā ir arī tāpēc, ka valūtu kursu kari. Vajadzētu būt grozam. Un viņiem savā ziņā ir taisnība, to ekonomisti nemaz neapstrīd. Nu attiecīgi Ķīna sevi ir ielobējusi SDR grozā.
Bet atceramies, ka mēs visi esam mērkaķi. Tāpēc neviens jau nelikvidēs dolāra dominanci tikai tāpēc, ka tā būtu optimālāk. Mūs Rietumpasaulē dolārs pilnīgi apmierina. Mani apmierina. Bet nu maksa par to tagad ir, ka tarifu kari ir izteiktāki.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
