Iesaki rakstu: 
Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir veicis aptauju un izveidojis reitingus dažādām institūcijām – piemēram, Latvijas Bankai, Ģenerālprokuratūrai, Valsts kontrolei utt. Cita starpā SKDS ir vaicājis cilvēkiem, cik lielā mērā viņi uzticas vai neuzticas radio un televīzijai.
Atklājas šokējoša aina: izrādās, ka pēdējo četru gadu laikā uzticība televīzijai ir kritusi gluži pikējošā veidā - 2021. gadā tai uzticējās 48 procenti respondentu, 9 procentiem bija grūti pateikt, bet 43 procenti ir pauduši neuzticību. Agrāk šie rādītāji bija labāki - 2018. gadā Latvijas Televīzijai uzticējās 63 procenti. 2000. gadā tai uzticējās 75 procenti, kas ir visaugstākais rādītājs, kopš SKDS sāka šādas lietas mērīt.
Līdzīga aina ir arī ar radio - 2000. gadā radio uzticējās 75 procenti, 2018. gadā 63 procenti, bet 2021. gadā vairs tikai puse respondentu. Turklāt redzama tendence virzīties lejup.
Protams, pastāv digitālo mediju faktors, jo daudzi vairs televīziju neskatās un radio neklausās, bet visu informāciju smeļas internetā. Tas gan vairāk attiecas uz atbildi “grūti pateikt”. Nevar uzticēties tam, ko nelieto. Tomēr diezin vai internets ir attaisnojums tik lielam uzticības kritumam.
Iespējams, tas tāpēc, ka aug neuzticība Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) Latvijas Televīzijai (LTV) un Latvijas Radio (LR), kas ir visu televīziju un radiostaciju “flagmaņi”.
No LTV un LR sabiedrība gaida augsti profesionālu, kvalitatīvu, objektīvu informāciju un situāciju analīzi, taču bieži vien nesagaida.
LTV un LR visādi izpalīdz valdošajai koalīcijai, bet opozīciju intervē vai aicina uz diskusijām gaužām reti un aizvien retāk. Šie mediji taču ir par visu nodokļu maksātāju naudu uzturēti, bet liela daļa ļaužu redz, ka viņu viedoklis, idejas, intereses netiek pārstāvētas.
Nav jau runa par to, ka LSM būtu jādod vārds katrai sīkpartijai un margināliem murgotājiem. Stāsts vairāk ir par to, ka informatīvie, diskusiju un tā saucamie analītiskie raidījumi bieži vien rāda tikai to realitātes daļu, kas sakrīt ar to, ko redz Krišjānis Kariņš caur stikliem, sēžot automašīnā.
Nav arī runa par brīnišķīgi profesionāliem žurnālistiem, kuri stāsta, kā labāk dzīvot, vai par zināmo nezināmajā utt. Raimonda Paula koncerts uzticību televīzijai ceļ.
Bet uz leju to velk LTV ziņu dienests un virkne politisku raidījumu producētāju, kuri atlasa ziņas un nosaka darba kārtību - šim jābūt galvenajam, šī ziņa mazāk svarīga, bet tai nepievērsīsim uzmanību. Bet tajā pašā laikā tviterī un feisbukā milzu uzmanība ir pievērsta kādai citai problēmai, kas ir nozīmīga, taču televizora ekrānā netiek rādīta.
Piemērus par iekšpolitikas un arī ārpolitikas norišu atspoguļošanas šķībo tendenciozitāti radio un televīzijā varētu saukt daudz - katru dienu atradīsies kāds sižets, kur “labie” cīnās pret “sliktajiem”, un labie noteikti ir kāds no “Jaunās Vienotības”, “Attīstībai/Par!” un Jaunās konservatīvās partijas. Bet “sliktie” ir visi pārējie atkarībā no attāluma līdz siles centram. Par tiem, kas ārpus parlamenta, sižeti ir tikai “atmaskojoši”.
Tāpat arī par ārzemēm viss ir caur īpatnu “progresistu”, “kreiso liberāļu” prizmu un mērci. Tikai divi piemēri.
Nesen LTV rādīja grandiozu eglīšu izstādi Maskavā. Tik grandiozu, ka sanāca pagarš sižets. Taču ne LTV, ne arī kāds cits “meinstrīma” medijs nepamanīja un joprojām nav pamanījis milzīgo skandālu ar Vācijas izdevumu “Bild”.
Ietekmīgais Vācijas izdevums ar miljonu tirāžu “Bild” bija publicējis smagus apvainojumus Latvijas valstij un apsūdzības ietekmīgiem politiķiem. Rakstā figurēja tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, par kuriem skaidrs, ka tie ir no Jaunās konservatīvās partijas. Tika apgalvots, ka viņi saņēmuši 500 000 eiro kukuli. “Bild” publikācijas pieteikumā bija paskaidrots, ka bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta BND vadītājs Augusts Hanings un bijušais NATO boss Anderss Fogs Rasmusens kļuvuši par upuri šķietami Latvijas valsts organizētai “bankas laupīšanai”. Rakstu lasiet šeit.
Bet tad nav jābrīnās, ka iedzīvotāji novērtē televīziju un radio kā neuzticamu ziņu avotu...
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
