Iesaki rakstu: 
Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir veicis aptauju un izveidojis reitingus dažādām institūcijām – piemēram, Latvijas Bankai, Ģenerālprokuratūrai, Valsts kontrolei utt. Cita starpā SKDS ir vaicājis cilvēkiem, cik lielā mērā viņi uzticas vai neuzticas radio un televīzijai.
Atklājas šokējoša aina: izrādās, ka pēdējo četru gadu laikā uzticība televīzijai ir kritusi gluži pikējošā veidā - 2021. gadā tai uzticējās 48 procenti respondentu, 9 procentiem bija grūti pateikt, bet 43 procenti ir pauduši neuzticību. Agrāk šie rādītāji bija labāki - 2018. gadā Latvijas Televīzijai uzticējās 63 procenti. 2000. gadā tai uzticējās 75 procenti, kas ir visaugstākais rādītājs, kopš SKDS sāka šādas lietas mērīt.
Līdzīga aina ir arī ar radio - 2000. gadā radio uzticējās 75 procenti, 2018. gadā 63 procenti, bet 2021. gadā vairs tikai puse respondentu. Turklāt redzama tendence virzīties lejup.
Protams, pastāv digitālo mediju faktors, jo daudzi vairs televīziju neskatās un radio neklausās, bet visu informāciju smeļas internetā. Tas gan vairāk attiecas uz atbildi “grūti pateikt”. Nevar uzticēties tam, ko nelieto. Tomēr diezin vai internets ir attaisnojums tik lielam uzticības kritumam.
Iespējams, tas tāpēc, ka aug neuzticība Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) Latvijas Televīzijai (LTV) un Latvijas Radio (LR), kas ir visu televīziju un radiostaciju “flagmaņi”.
No LTV un LR sabiedrība gaida augsti profesionālu, kvalitatīvu, objektīvu informāciju un situāciju analīzi, taču bieži vien nesagaida.
LTV un LR visādi izpalīdz valdošajai koalīcijai, bet opozīciju intervē vai aicina uz diskusijām gaužām reti un aizvien retāk. Šie mediji taču ir par visu nodokļu maksātāju naudu uzturēti, bet liela daļa ļaužu redz, ka viņu viedoklis, idejas, intereses netiek pārstāvētas.
Nav jau runa par to, ka LSM būtu jādod vārds katrai sīkpartijai un margināliem murgotājiem. Stāsts vairāk ir par to, ka informatīvie, diskusiju un tā saucamie analītiskie raidījumi bieži vien rāda tikai to realitātes daļu, kas sakrīt ar to, ko redz Krišjānis Kariņš caur stikliem, sēžot automašīnā.
Nav arī runa par brīnišķīgi profesionāliem žurnālistiem, kuri stāsta, kā labāk dzīvot, vai par zināmo nezināmajā utt. Raimonda Paula koncerts uzticību televīzijai ceļ.
Bet uz leju to velk LTV ziņu dienests un virkne politisku raidījumu producētāju, kuri atlasa ziņas un nosaka darba kārtību - šim jābūt galvenajam, šī ziņa mazāk svarīga, bet tai nepievērsīsim uzmanību. Bet tajā pašā laikā tviterī un feisbukā milzu uzmanība ir pievērsta kādai citai problēmai, kas ir nozīmīga, taču televizora ekrānā netiek rādīta.
Piemērus par iekšpolitikas un arī ārpolitikas norišu atspoguļošanas šķībo tendenciozitāti radio un televīzijā varētu saukt daudz - katru dienu atradīsies kāds sižets, kur “labie” cīnās pret “sliktajiem”, un labie noteikti ir kāds no “Jaunās Vienotības”, “Attīstībai/Par!” un Jaunās konservatīvās partijas. Bet “sliktie” ir visi pārējie atkarībā no attāluma līdz siles centram. Par tiem, kas ārpus parlamenta, sižeti ir tikai “atmaskojoši”.
Tāpat arī par ārzemēm viss ir caur īpatnu “progresistu”, “kreiso liberāļu” prizmu un mērci. Tikai divi piemēri.
Nesen LTV rādīja grandiozu eglīšu izstādi Maskavā. Tik grandiozu, ka sanāca pagarš sižets. Taču ne LTV, ne arī kāds cits “meinstrīma” medijs nepamanīja un joprojām nav pamanījis milzīgo skandālu ar Vācijas izdevumu “Bild”.
Ietekmīgais Vācijas izdevums ar miljonu tirāžu “Bild” bija publicējis smagus apvainojumus Latvijas valstij un apsūdzības ietekmīgiem politiķiem. Rakstā figurēja tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, par kuriem skaidrs, ka tie ir no Jaunās konservatīvās partijas. Tika apgalvots, ka viņi saņēmuši 500 000 eiro kukuli. “Bild” publikācijas pieteikumā bija paskaidrots, ka bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta BND vadītājs Augusts Hanings un bijušais NATO boss Anderss Fogs Rasmusens kļuvuši par upuri šķietami Latvijas valsts organizētai “bankas laupīšanai”. Rakstu lasiet šeit.
Bet tad nav jābrīnās, ka iedzīvotāji novērtē televīziju un radio kā neuzticamu ziņu avotu...
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
