Solis pa labi vai pa kreisi no pareizā viedokļa un naida izkliegšanas – cietums!
Valts Blaumanis23.03.2022.
Komentāri (197)
Iesaki rakstu: 
Lielu notikumu vai pārmaiņu laikos Latvijā parasti uzrodas saraksti. 1940. gadā šādus sarakstus atnesa Staļina varas centrs. Neizpalika bez izpalīdzīgiem vietējiem, kuri šos sarakstus labprāt papildināja ar saviem ziņojumiem par kaimiņiem, paziņām. Hitleriskā Vācija gadu vēlāk, protams, izveidoja savus sarakstus ar represējamajiem. Vēl pēc pāris gadiem atkal PSRS vadībai bija tā teikšana, kurus Latvijas iedzīvotājus ietilpināt savos sarakstos. Sākot no deviņdesmitajiem, izvērsās pagara epopeja ar čekas ziņotāju sarakstu publicēšanu, kas nu jau gan ir pieklususi un zaudējusi sabiedrības interesi.
Taču tagad mums ir uzradies gluži jauns saraksts. Šoreiz to mums ir atvedusi brālīgā ukraiņu tauta - katalogu (www.myrotvorets.team.), kurā, kā apgalvo katalogu radījusī organizācija Mirotvorec, tiek apkopoti agresīvākie Kremļa ietekmes aģenti Latvijā. Šobrīd Krievijas iebrukuma atbalstītāji tiekot fiksēti, bet, kad karš būšot galā, no viņiem varēšot pieprasīt atbildību par pastrādātajiem noziegumiem. Latvijas iedzīvotāji tiek laipni aicināti neslinkot, būt pilsoniski aktīviem un pievienot šim sarakstam viņiem zināmos Kremļa atbalstītājus.
Trūkst vārdu aprakstīt šo neiedomājamo ārprātu. Neticami, ka tas notiek 21. gadsimta Latvijā. Šajā sarakstā ir jau iekļauti daudzi jo daudzi Latvijas iedzīvotāji. Pārsvarā krievu tautības cilvēki. Vienkārši par to, ka viņiem ir savs skatījums uz notikumiem. Nevis aicinājums kādu noslepkavot, nevis aicinājums uz vardarbību, bet gan savs, brīva cilvēka viedoklis.
Varbūt, ka būtiskākā loma iekļūšanai šajā sarakstā tomēr ir bijusi cilvēka tautībai - krievs. Galu galā Vaira Vīķe - Freiberga pirms pāris dienām publiski uzspieda zīmogu visai krievu tautai ar šo savu publisko paziņojumu: “Neiedomājieties, ka Krievijas iedzīvotāji ir tikai nevainīgi blakusgājēji sistemātiskiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem un sprādzieniem un apšaudēm, kas iznīcina valsti un pārvērš pilsētas līdz gruvešu kaudzēm.” Vienkāršāk izsakoties un ar bijušās valsts augstākās amatpersonas vārdiem runājot, - ja krievs, tātad vainīgs.
Nu, un ko tad ar tiem sarakstā iekļautajiem vēlāk darīs? Kādu sodu un kurš viņiem piemēros? Vai ukraiņi paši? Karalauka tiesā vai kaut kādā aizmuguriskā linča tiesā? Vai varbūt rīkosies tā, kā to iesaka Ukrainas televīzijā?
Kanāls “24” ir Ukrainas ziņu kanāls, kura īpašnieks ir Ukrainas pilsētas Ļvovas mēra ģimene. Pirms dažām dienām tiešraides laikā šī kanāla ziņu vadītājs, žurnālists ar maģistra grādu Fahrudins Sharafmals izteica saviem daudzajiem skatītājiem savu viedokli par krievu tautu. Viņa aicinājumu varat apskatīt šajā video https://www.youtube.com/watch?v=pSRaZyGbn2Y , kas ir fragments no viņa raidījuma. Protams, ka tas ir ukrainiski, taču video ir subtitri angļu un krievu valodās.
Lieki piebilst, ka Ļvovas mēra ģimenei iebildumi pret viņa teikto nebija. Pret Sharafmalu nav ierosināta krimināllieta. Viņš pat nav atlaists no darba un joprojām strādā ziņu kanālā. Īsumā - žurnālists ierosināja fiziski iznīcināt visu krievu tautu, sākot no bērniem. Viņš piedāvājās pats iet durt un žņaugt cilvēkus par to, ka viņi ir krievi. Un aicināja savus skatītājus sekot viņa piemēram.
Vai tas ir maz prātam aptverami, ka fašistiski, nacistiski, uz tiešu vardarbību aicinoši vēstījumi tiek pasniegti kā cīņa par Eiropas vērtībām? Ka roku rokā ar šādiem aicinājumiem tiek veidoti kārtējie saraksti? Nevis kaut kad pagātnē un kaut kur, bet tieši tagad un tieši šeit Latvijā?
Un ne jau Fahrudins ir pirmais un pēdējais. Ne jau Vaira Vīķe-Freiberga ir vienīgā, kas ar nacionālsociālismam raksturīgu veselas tautas stigmatizāciju noliek visu krievu tautu ārpus likuma. Izsaka nicinājumu un naidu pret cilvēkiem, šķirojot tos tikai pēc to piederības pie kādas noteiktas tautas. Kaut kādā, lai gan daudz lielākā (vismaz salīdzinājumā ar pašreizējo brīdi) mērā tas jau ir viss bijis arī iepriekš. Pirms nepilniem simt gadiem Vācijā ebrejus pasludināja par vainīgiem pie visām vācu tautas likstām. Uz ebrejiem piederošo veikalu skatlogiem parādījās uzraksti “Jude”, “Juden raus” un tika dauzīti viņu veikalu stikli.
Un šodien jau atkal visā pasaulē plīst veikalu skatlogi. Tikai šoreiz tie ir krievu tautības cilvēkiem piederošie veikali. ASV, Lielbritānijā, Vācijā. Pat Jaunzēlandē kāds krievs, kas tur jau dzīvo 30 gadus un tāpēc nu nekādi nevar tikt sasaistīts ar šodien notiekošo, nevar izvairīties no savas “atbildības”. Viņš ir vainīgs, jo ir krievs. Viņa veikala skatlogi tiek apķēpāti ar krāsu, ar lamu vārdiem. Visā pasaulē krievu tautības cilvēki saņem draudus, nicinājumu un uzbrukumus. Vienkārši tautības, nevis pārliecības, politiskās piederības dēļ vai tamlīdzīgi.
Vācijā un Šveicē ir klīnikas, kuras paziņoja, ka neuzņems kā pacientus krievu tautības cilvēkus. Ir restorāni Vācijā, kuri paziņoja, ka neapkalpos krievus. Bērniem un pusaudžiem tajā pašā Vācijā tiek uzbrukts par to, ka viņi savā starpā sarunājas krieviski.
Liela daļa pasaules salīdzina Putinu ar Hitleru, dēvē viņu par fašistu un, atbalstot cīņu pret Putinu, pielīdzina to cīņai pret nacismu. Ironiskā kārtā šie cīnītāji, paši sev nemanot, ir pārvērtušies par visīstākajiem nacisma ideoloģijas īstenotājiem.
Valērijs Gergijevs, pasaulslavens diriģents, vairākus gadus vadīja Minhenes simfonisko orķestri. Viņam uzstādīja ultimātu - publiski nosodīt Putina iebrukumu Ukrainā vai zaudēt darbu. Viņam neļāva palikt neitrālam. Viņu gribēja piespiest izteikties. Izvēlēdamies palikt cilvēks, nevis ideoloģiska lelle, Gergijevs zaudēja darbu. Nevis tāpēc, ka viņš publiski būtu atbalstījis iebrukumu, bet gan tāpēc, ka nepiekrita kļūt par ruporu kāda rokās.
Cilvēki zaudē darbu, tiek vajāti, pazemoti un iebiedēti tikai tāpēc, ka viņiem ir “nepareiza” tautība - krievs.
Tā būtu stāsta viena puse. Taču ir diemžēl vēl arī otra.
Ir cilvēki, kuri neizvēlas klusēt. Ir cilvēki, kuri domā, kuri analizē, kuri pēta cēloņu un seku mijiedarbību. Šajā mijiedarbību pasaulē nepastāv balts/melns, ļauns/labs. Dažādus cēloņus un dažādas sekas sasaista smalki, dažreiz gandrīz nemanāmi diedziņi. Tie caurvijas, slāņojas, sasaistās un izveido galu galā to, ko mēs redzam kā gala produktu. Un tas nekādā gadījumā nav viengabalains.
Publicists Aivis Vasiļevskis tika apcietināts un ieslodzīts tikai tāpēc, ka viņš iedrošinājās šo sabiedrībai pasniegto gala produktu šķetināt un analizēt. Neiespējami samierināties ar domu, ka šodienas Latvijā tas ir aizliegts.
Kas tad ir atļauts? Gluži kā Orvela “1984” atļauts ir naidpilno minūšu laikā skatīties ekrānā un skaļi demonstrēt savu naidu. Jo skaļāk un izteiksmīgāk, jo labāk. Un tā, lai citi redz. Naids pret iebrukumu, naids pret krieviem, naids pret Putinu. Naids, naids, naids. Vienkārši atbalstīt mieru - nē, to nedrīkst. Tāds cilvēks automātiski kļūst par iebrukuma atbalstītāju un ir sodāms. Karš ir Miers!
Un diemžēl Aivis Vasiļevskis nav vienīgais ieslodzītais savu uzskatu dēļ. Vēl ir arī citi.
Esam nonākuši tādā situācijā, kad valsts vara ir kļuvusi pilnīgi autoritāra. Sākums tam, protams, ir meklējams jau iepriekš. Covid “ziedu laikos” drīkstēja būt tikai viens, valdības viedoklis. Jebkurš mēģinājums iebilst, apstrīdēt, izmantot veselo saprātu tika izsmiets, aizliegts un nepieļauts. Represijas tika ieviestas pamazītiņām. Taču pašlaik šis autoritārais varas aparāts ir iedarbinājis represiju dzirnakmeņus uz aizvien lielāku jaudu.
Par nepakļaušanos valdības noteiktajam viedoklim tiek piemērots jau reāls ieslodzījums. Par naida neizkliegšanu, bet notikumu apšaubīšanu - cietums. Pamatojums ir it kā iebrukuma attaisnošana. Zem šī pamatojuma panta var pabāzt pilnīgi neitrālas lietas. Tieši tāpat kā pirms simt gadiem bēdīgi slavenais padomju kriminālkodeksa 58. pants - pretpadomju rīcība.
Vienīgie Latvijas valdības atļautie iemesli Krievijas iebrukumam Ukrainā, kurus drīkst paust publiski, ir sekojoši - Putins ir slepkava, vai viņš grib atjaunot PSRS, vai Putinam derdz Ukraina. Plus vēl pāris lietas, ko Panorāma pasaka priekšā. Jebkura atkāpe no tā - krimināllieta par iebrukuma atbalstīšanu.
Jebkādas pārdomas par NATO virzīšanos uz austrumiem, Minskas līguma neievērošanu no Ukrainas puses, Fahrudina Sharafmala un Vairas Vīķes-Freibergas cienīgiem izteikumiem un darbībām astoņu gadu ilgā laika periodā kopš 2014. gada attiecībā uz krievvalodīgajiem Austrumukrainā un ne tikai - cietums.
Autoritāra vara, kura ar iebiedēšanu un cietumsodiem mēģina apklusināt citādi domājošos, nav nekas jauns. Tas var šķist nereāli. Kā tas 21. gadsimta Latvijā iespējams? Tas taču ir tikai tur, kaut kur. Krievijā un nez kur vēl. Paskatieties uz Vasiļevski un padomājiet. Izlasiet vēlreiz Freibergas naidpilno vienas pilnīgi visas tautas vainošanu un padomājiet. Un padomājiet, ko tādi fahrudini un viņu neskaitāmie sekotāji darīs ar šiem sarakstiem.
Red.piez. Mēs publicējam un turpināsim publicēt viedokļus, kam paši piekrītam daļēji vai nepiekrītam nemaz. Ja kādam tas nepatīk - Valsts drošības dienests un NEPLP ar nepacietību un entuziasmu gaida Jūsu danosus.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
