Šovasar dzirdēju ļaudis sakām - pēdējās kāzas pirms kara: atklāta vēstule sabiedrībai!
Kaspars Pudniks06.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien nākas atzīt, ka mēs, latvieši, esam aizmirsuši, kas mēs esam, kurp dodamies, un pats svarīgākais, no kurienes nākam un kas ir mūsu saknes... Atļaušos atgādināt, ka mēs neesam no ebreju tautas kā Levits, arī no ASV, kur nežēlīgi slepkavoja un iznīcināja Amerikas pamatiedzīvotājus, bet Jums gribas domāt, ka esat. Jūsu vecvecāki ienīda līdz kaulam vāciešus, bet tagad krāsaino pļaskas ar Pavļutu priekšgalā uzņemat par normu Brīvības ielā. Noliekot Dziesmu svētku gājienu vienā miskastē ar… Kas ar Jums, cilvēki, ir noticis, ka savu Latviešu Tautu vieglu roku nododat?
Un ko mums darīt ar K.Valdemāru, K.Baronu, J.Vītolu, Jurjānu Andreju, J.Alunānu un daudziem jo daudziem Latvijas identitātes, pašapziņas un kultūras veidotājiem? Viņi taču mācījās Krievijā...
Un Dainu skapis, kuru apmaksāja Krievija.... Jūs ko darāt, cilvēki? Vai tagad, ejot uz Dziesmu svētkiem, man būs jādomā, ka tie var notikt, tikai pateicoties Krievijai? Bet, ja mēs gribam būt godīgi un patiesi, tad vēstures fakti ir nepielūdzami. Nu atveriet Vikipēdiju vai vēstures grāmatas un palasiet. Vai tagad PĀRSAUKSIM arī ielas?
Redziet, Jūs varat IZLIKTIES un pat būt divkosīgi, taču vēsture un saknes ir tādas, kādas tās ir. Jūs varat jaukt pieminekļus un pilis, taču Jūs nevarat nojaukt vēsturi savās asinīs! Interesanti, ko teiktu NA Iesalnieks un Dzintars, ja DNS testā atklātos, ka viņi ir 80% krievi?
Zinu, zinu... daudzi iebildīs, ka viņi nu gan zina, kas viņi ir un no kurienes nāk. Un tomēr es teikšu Jums tā - vai Jūs tiešām esat par to pārliecināti?
Ja Jūs šodien dzīvojat Somijā, Īrijā, Skotijā, Vācijā vai kādā citā valstī, Jums tur ir darbs, dzimuši bērni un, iespējams, arī tās valsts pilsonība. Vai tiešām Jūs sevi asociējat ar Latviju? Cik ļoti Jums Latvija kā Tēvzeme ir svarīga? Un tie, kuri dzīvo Latvijā... kas Jums ir Latvija? Vai JŪS zināt, kas Jūs ESAT?
Kad cilvēki 1991.gadā gāja uz barikādēm, viņi ticēja, ka BRĪVA LATVIJA ir iespējama. Viņi tiešām ticēja tam ar visu sirdi! Bet viņus NODEVA!
Es atceros to laiku ļoti spilgti. Man bija 7 gadi, un mans tēvs devās uz Rīgu, lai aizstāvētu savu sapni par Latviju. Es ļoti spilgti atceros tās sarunas mājas virtuvē, kur pieaugušie runāja, cik tas ir bīstami... tās asaras un bailes... tos kadrus Latvijas Televīzijā (tagadējā valdošās koalīcijas TV), kad spīdīgās lodes lido tumsā un paziņo, ka ir ievainotie... un tos kadrus, kad uz nestuvēm nes beigtus cilvēkus... Es atceros tās šausmas un izbīli, kad mājās neviens nezina, kas ir ar mīļajiem, jo tad vēl nebija nedz mobilo telefonu, nedz interneta.... Nepārtrauktie zvani un sarunas par slimnīcu un morgu.... apzvanīšanu cerībā, ka neviens no tuviniekiem nav cietis ...
Un, velkot paralēles ar šodienu... kur tad mēs, LATVIEŠI, esam nonākuši un ko sasnieguši?
Ostas iznīcinātas, tranzīts knapi velk elpu, neatkarīga enerģētika nepastāv, zemes un meži lielākoties pieder ārzemju investoriem, kuri iznomā vietējiem zemniekiem, mežus par skaidu cenu eksportē, zemkopība, cik nu palikusi, noplicināta. Graudus eksportē, no tā, kas paliek, paši cep maizi, cūkas audzē dāņi, mēslus atstāj uz mūsu zemes, gaļu eksportē uz Dāniju. Vistas importē no Polijas, bet pārdod kā Ķekavas vistiņas. Tu nopērc to s…da vistu Rimi, bet, ja divu dienu laikā neizlieto, tad jāmet ārā, lai gan termiņš beigsies pēc piecām dienām. Un tā var turpināt un turpināt.... Rimi vispār izceļas pēdējā laikā - beigti kartupeļi, neēdami augļi, nocenotas ogas ar pelējumu utt.
Latviešu uzņēmumi iztirgoti ārzemniekiem. Kas mums SAVS, latvieši, palicis? Agrāk lepojāmies ar Laimu, Staburadzi, Balzāmu utt. Tagad, braucot ciemos, - KAUNS jelko no šīs produkcijas pirkt. Kauns, jo tas ir MĒSLS!
Tūlīt jau būs 20 MILJARDI ārējais parāds! Pareizāk teikt, legāli apgūtais! Cik no tā dabūja pati Tauta?
Bet mums tik ļoti gribas lepoties ar savas valsts produktiem, ražojumiem un sasniegumiem.... bet īsti jau nav vairs, ar ko, jo MĒS taču esam NEATKARĪGA valsts.
30 gadu laikā esam piedzinuši pilnus pagalmus ar lietotām vācu mašīnām... gribam zaļi dzīvot un būvēsim vēja parkus, pirksim elektroauto, saules paneļus un citus s…dus. Un pat neuzdosim jautājumus, cik fabriku pasaulē tiek katru dienu darbinātas, lai to visu saražotu. Neuzdosim jautājumus, kā tad tos vēja "propellerus" un elektroauto akumulatorus utilizēs un kādu piesārņojumu tas rada videi... Kamdēļ sevi nogurdināt ar tādiem ilgtermiņa jautājumiem? Par saules paneļu bezjēdzīgumu elektriķi stāsta jau anekdotes, un, kad pavaicā, kādēļ nestāstāt cilvēkiem, ka tas ilgtermiņā ir finansiāli neizdevīgi un pat stulbi, viņi atbild - nu mums vismaz darbs ir... Un tās aktīvistes par zaļu vidi - cik jūs kosmētikas pērkat? Paketes? Drēbes? Un citas lietas... Vai Jūs zināt, cik fabriku Ķīnā tiek darbināts, lai to visu saražotu?
Šodien mēs dzīvojam ilūzijās, ka reklāma TV vai FB var radīt mums zaļāku vidi, kurā dzīvot. 3D brilles šķiet glābiņš, lai neredzētu, kādos s…dos patiesībā dzīvojam. Varbūt savāksim 5 miljonus LATVIEŠU bērniem BKUS? Vai uzbūvēsim 5 skolas Ukrainā? Vai 10 pansionātus? Nē, protams, ka ne! Slepkavot ir daudz interesantāk, tā taču tāda spēle vien ir...
Lūk, tā mēs dzīvojam, mīļie tautieši! Tā saimniekojam. Ministru prezidents un Saeimas prezidents - dubultpilsoņi. No ārpuses ieceltie vietvalži. Dara, kā liek un ko liek, bet mēs tik ballējam un skrienam uz koncertiem...
Pirms 25 gadiem vasaru pavadīju laukos Latgalē, pie Gausla ezera. Fantastiska un enerģētiski tīra vieta arī vēl šodien. Kā tagad atceros, vectēvs mācīja, kā taisīt laivu. Fantastiska pieredze...
Tēvs dēlam laivu taisa
No osīša dēlīšiem.
Oša laiva viegla laiva,
Tā negrima dibinā,
Tā aizgāja pa jūriņu
Spidēdama, vizēdama,
Spidēdama, vizēdama,
Burbulīšus mētādama.
Ar vectēvu sazāģējām dēļus un nesām uz pleciem līdz ezeram, jo dēļiem ir kārtīgi jāizmirkst, lai tos varētu locīt laivai. Laiva sanāca branga. Aizlējām dēļu savienojuma vietas ar priežu darvu un ezerā iekšā...
Vectēvs toreiz teica: "Mazdēl, tev grūti laiki priekšā, ar airiem vien var nepietikt!" Tad es vēl nesapratu, ko vectēvs saka... šodien viss ir skaidrāks par skaidru... Šovasar dzirdēju ļaudis sakām - pēdējās kāzas pirms kara. Varbūt, ka tā!
Un tomēr es ceru, ka Latvijai vēl BŪS iespēja kļūt par tādu valsti, par kuru cīnījās latviešu strēlnieki un uz kuru cerēja mūsu tēvi un vectēvi.
Latvieti - sargi LATVIJU!
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
