Spēks

Reiz bija kāds gadījums pilsoņu kara laikā, vēl cariskajā Krievijā. Uz apspriedi pie viena galda tika sapulcēti dažādu līmeņu padomju varas ieviesēji un līdzskrējēji (revolucionāro vienību komandieri, partijas darbinieki un citi). Tas, kurš vadīja sapulci, klātesošajiem izklāstīja ko un kā viņš domā, ko vēlas panākt un sasniegt. Runu beidzis, viņš demonstratīvi nolika uz galda mauzeri un, uzlūkojis klātesošos, apjautājās, vai kādam gadījumā nav kas iebilstams. Nedz iebildumu, nedz sūdzību nebija.

Mums iestāstīts, pat iepotēts, ka spēks tiekot smelts patiesībā. Mūs māca, ka pietiek, ja domā, ka esi patiesības pusē vai patiesība ir tavā pusē, ka tev ir sava reliģiskā pārliecība vai savi politiskie uzskati. Ar minēto it kā pietiekot, lai tev būtu taisnība, un šai pārliecībai un uzskatos balstītajai taisnībai tev būtu jānodrošina panākumus.

Bet patiesībā ir tā, ka jebkura taisnība izriet no spēka un taisnīgi ir tikai tas, par ko vairāki ir vienojušies. Tā viņiem ir taisnība, un ar spēka palīdzību viņi šo savu taisnību padara par visu taisnību.

No tā izriet – ja tev ir reāls spēks vai taisnība, kuru šis spēks nodrošina, tad tā kļūst par patiesu taisnību, un, ja kāds šai taisnībai nepiekrīt, tad tas savu eksistenci paātrinātā tempā izbeidz. Tā ir bijis, un tā būs mūžīgi. Tu vari tam piekrist, vari nepiekrist, tu vari visādi runāt un izrunāties, bet tas nemaina to, ka taisnība izriet no spēka, nevis otrādi.

 Vēl pavisam nesen viens slepkavu bandas vadonis devās «taisnības gājienā» uz Maskavu. Bija pašsaprotama arī kara tradīcija pirmajās dienās pēc pilsētas ieņemšanas ļaut uzvarētājiem slepkavot, laupīt, izvarot un citādi «taisnīgi» izrīkoties, jo to, kas ir taisnīgs, noteica tie, kas par to vienojās, bet «opozīcijai» bija jāpieņem šī vienošanās kā vienīgā, patiesā un pēdējās instances taisnība. Lai cik tā netaisnīga viņiem neliktos... Tā notika Berlīnē, tā notika Rīgā, tā notika Bučā, un tā notiks visur, kur kāda taisnība uzvarēs citu...

Kāpnes

Tāpēc, ja tu vēlies ko mainīt vai reformēt vai ja ceri ko ieviest, tad nemaz nedomā, ka tikai tādēļ, ka tev ir ideja, kuru tu izklāstīsi cilvēkiem, viņi atsauksies, tevi atbalstīs un tas kļūs par tavu spēku, – tā nenotiks un tā nekad nebūs! Tā nebūs, izņemot gadījumus, ja tu viņus aicināsi pa kāpnēm uz leju, nevis pa kāpnēm uz augšu. Tiem, kas nezina, par kurām un kādām kāpnēm runāju, būs neliela speciāla piebilde, bet tiem, kas šo saprot, iesaku pievērsties nākamajai rindkopai.

Reiz Sokrāts, savu audzēkņu pavadīts, gāja pa kādu ielu un viņiem ko gudru stāstīja. Mācekļi viņā uzmanīgi klausījās. Viņiem pretī nāca prostitūta, kas Sokrātam teica: «Ko tu viņiem te stāsti savas blēņas?» Ja es tūdaļ pamāšu viņiem ar pirkstu, viņi dosies līdzi man, nevis tev. Sokrāts teica, jā, tā būs, tikai, dodoties līdzi tev, viņi ies pa kāpnēm uz leju, bet, ejot līdzi man, tie virzīsies pa kāpnēm uz augšu.

Nu, lūk! Ja vēlies iet pa kāpnēm uz augšu, tad bez spēka pielietošanas tu nevienu augšup nevirzīsi, bet ja tu piedāvāsi ceļu, pašķirsi krūmus, lai nokļūtu lejā, tad, dodoties lejup, nav vajadzīgs papildu spēks. Cilvēku iekšējais spēks un patiesās vēlmes viņus virzīs lejup. Ja vēlies ko mainīt un apturēt lejupslīdi, ir nepieciešams spēks. Ir jāsāk ar spēka gūšanu un prasmi to pielietot.

Kāpēc Latvijā un daudzās citās valstīs nemainās varas? Mainās uzvārdi, mainās politisko organizāciju nosaukumi, bet nemainās reālā vara. Tā notiek tāpēc, ka cilvēkiem, kuri ir varas krēslos, ir pakļauts reāls spēks. Viņiem klausa prokuratūra, tiesas, policija, bruņotie spēki. Tas ir viņu spēks, un ar šo spēku un plašsaziņas līdzekļu palīdzību, kā arī brīvprātīgo izpalīgu iztapību viņi uzspiež jebkuru patiesību. Un neviens nespēj pretī stāt.

Tas, ka pa retam kāds šādai patiesībai un taisnībai iebilst, ir tikai tāpēc, ka kādam vai kādiem ir izdevies uzkrāt vai koncentrēt nedaudz spēka un viņi var atļauties mēģināt iespraukties reālās varas durvju spraugā ar saviem vēstījumiem un patiesībām.

Iespējams, ka tie, kuri atļaujas iebilst, savu spēku ir importējuši pāri valsts robežām, ievilkuši vadus, izveidojuši nelegālu pieslēgumu, un no turienes tie tiek enerģiski uzpildīti, baroti un atbalstīti. Tad arī minētajiem ir spēks, no kura izriet taisnība. Tas gan nav viņu spēks,– tas ir spēks, kurš nāk no citām dzīlēm, no ārvalstīm. Tad spēka pret spēku cīņā uzvar stiprākais, vai tie vienojas par izlīgumu un turpmākajiem spēles noteikumiem, tas ir turpmāko taisnību, kuru uzspiedīs iezemiešiem.

Bez spēka minētais nav iespējams. Cīņa ir spēku sacensība, nevis ideju konkurss vai viktorīna.

Vaļsirdīgi...

Nu varu atzīties, ka, veidojot biedrību «Latvietis», es jau tad (1997. gadā) to sapratu. Apzinājos arī reālo situāciju valstī, kurā dzīvoju, reālos domāšanas stereotipus un latviešu uzdrīkstēšanās līmeņus.

Mans mērķis bija caur it kā publisku biedrības darbību atlasīt cilvēkus, lai kopā veidotu šo spēku. Iesākumam – kaut vienā pagastā, kaut vienā pagalmā, kaut vienā kāpņu telpā, bet tā, lai šī sēkla dotu augļus un, augot lielumā un plešoties plašumā, latviskotu Latviju.

Šie mēģinājumi bija gadiem ilgi un neskaitāmi. Neminēšu uzvārdus, bet cilvēku skaits, kurus mēģināju iesaistīt, bija gana plašs. Par to liecina arī biedrības statūti, kuros ir daudz teksta, bez kura sabiedriska organizācija var lieliski iztikt, taču biedrība bija tikai piesegs lielajiem plāniem.

Uzrunātajiem dažādos locījumos skaidroju, ka cita ceļa nav, ja patiesi vēlies Latviju padarīt latvisku. Aģitācijas, skaidrošanas, karogu vicināšanas un ugunskuru kurināšanas nedos vēlamo rezultātu. Tas nav slikti, arī spēkam vajag vārdisko izpausmi, bet to vienmēr satrieks vara, jo varai ir minētais spēks, bet mums tikai taisnības karogs, ar kuru mēdzam uzbrukt un aizstāvēties.

Reālus darbus izdarīt un reālus panākumus sasniegt var tikai tad, ja tev ir reāls spēks. Ne tikai karogs, prievīte un tautasdziesmas. Ar mutes virināšanu un papīru aprakstīšanu vien vēl nevienam nav izdevies nedz šķēpu mest, nedz maizi gādāt.

Kas tik man nebija jādzird un ko tik es nebiju spiests klausīties... Ka tas neesot likumīgi, ka tas neesot tiesiski, ka tas neesot demokrātiski, ka tās esot kriminālas metodes, tad jau mēs būsim tādi paši kā tie... Un mēs esam tur, kur esam, un būsim turpat, jo tie, kas prot izmantot spēku un apzinās spēka nepieciešamību, to izmanto, bet tev stāsta, ka vajagot iet tiesisku ceļu.

Riņķa dancis

Ja tev kaut kas nepatīk, ir kādi iebildumi, tu vēlies kaut ko reformēt, tad nu lūdzu! Demokrātiskos apstākļos dibini savu politisko partiju, uzraksti politisko programmu, pārdodies sponsoriem, ar nopirktās reklāmas palīdzību iekļūsti parlamentā, un tad tu varēsi no Saeimas tribīnes pateikt... Uzraksti nepieciešamos likumus, pārliecini citus demokrātiski ievēlētos deputātus atbalstīt tavu iesniegto likumu un tu būsi savu mērķi sasniedzis.

Tas, protams, negarantē, ka rīt kādi citi neiesniegs pilnīgi pretēja satura dokumentu, par ko nobalsos vairākums, bet tas jau ietilpst demokrātijas spēles noteikumos. Integrē pietiekamā skaitā kolonistus, un viņu pārstāvji ieviesīs vēl kādu valsts valodu...

Un diez vai tavs politiskais spēks tik ilgi spēs eksistēt, jo cilvēka dabā nav tam nepieciešamo īpašību un kvalitātes. Uz brīdi tu kādu vari piespiest, pierunāt vai viņš var saņemties, bet tas būs tikai uz brīdi. Kamēr tu šo manis iepriekš minēto ceļu iesi, pa to laiku jau tavs politiskais spēks būs pajucis. Kāds būs apzadzies, kāds būs nodzēries, kāds būs nodevis, un kāds būs pieslējies citam spēkam, kuram ir vairāk izredžu. Un tu dibināsi jaunu politisko spēku un sāksi visu no sākuma, ja tevi pašu nenopirks, nepierunās un nepiespiedīs «ievērot spēles noteikumus».

Šis riņķa dancis nekad nebeigsies, un tie, kam ir spēks, savu politisko varu saglabās.

Potences

Es tagad teikšu to, ko tev nekad neviens neteiks. Viens no varas saglabāšanas būtiskiem elementiem ir spēks, nevis kāda tur taisnība vai demokrātija. Tiem spēkiem, kuriem ir vara, ir pakļautas dažādas izziņas iestādes un represīvie orgāni. Minētās iestādes un orgāni vēro cilvēkus līdzīgi kā čeka augstskolās un pat vidusskolu vecākajās klasēs atlasīja sev potenciālos darbiniekus.

Tāpat arī viņi izvēlas potenciālos kandidātus, kas varēs pastāvošajai varai uzticīgi kalpot, un apkopo tā saucamajā melnajā sarakstā tos, kuri ir bīstami pastāvošajai varai, t.i. kuri potenciāli ir bīstami un kuri var apdraudēt pastāvošo kārtību.

Kā panākt to, lai viņi arī turpmāk paliek tikai potenciāli bīstami un reāli nespēj apdraudēt iedibināto kārtību? Nedrīkst pieļaut, ka melnajā sarakstā esošie kļūst turīgi, finansiāli neatkarīgi un populāri.

Ir arī tie, kurus dēvē par pasionāriem. Tiem ir sava pārliecība un uzskati, tomēr viņiem reliģiskā izvēle, pasaules skatījums un politiskie, kā arī nacionālie uzskati dominē pār vēdera un mantiskajām vajadzībām. Jā, viņi uz kādu brīdi var pievērsties naudas pelnīšanai, bet vienalga viņu dvēseles aicinājums viņus atgriež atpakaļ tur, kur viņi bija. Tādus cilvēkus vēsture mums atklāj gana daudz.

Varas galvenais uzdevums ir pasionāriem radīt tādus apstākļus, lai viņiem nav savu ideju un savas izpratnes realizācijas iespēju. Jebkurām idejām ir tikai viena realizācijas iespēja – tā ir nauda. Bez naudas arī automāta nebūs. Arī par patronām ir jāmaksā. Kamēr tu nespēj nopirkt automātu un kamēr tev nav patronu, tikmēr tu neesi bīstams.

Tāpēc tiek sastādīti tā saucamie melnie saraksti, kuros iekļautos cilvēkus visādi ierobežo. Viņiem ir grūtības ņemt kredītus, veikt investīcijas un citādi iegūt neatkarību, jo neatkarība rada rīcību. Tāpat nedrīkst viņiem ļaut izpausties arī citādi – ne mākslas nozarē, ne citur, jo, līdzko viņš iegūs autoritāti, tā automātiski tas ir ceļš uz naudu, uz līdzekļiem un neatkarību. Tas ir arī ceļš uz citu cilvēku pasaules skatījumu, uz cilvēku dvēselēm. No naudas, līdzekļiem un neatkarības var rasties ne tikai nepaklausība, bet arī pretdarbība. Un to nedrīkst pieļaut. Lai to nepieļautu, ir izveidots labi noslīpēts mehānisms, kā šo apdraudējumu mazināt.

Ar šo viņi labi tiek galā, jo, ja ir stabila alga, sociālās garantijas, vienīgais darba uzdevums ir nepieļaut, lai tādi, kurus pieminēju, nespēj īstenot savas ieceres. Manuprāt, tā notiks mūžīgi, jo tā notiek jau desmitiem tūkstošu gadu. To, ka patiesība izriet no reāla spēka, vēl neviens nav atcēlis.

Nereālā realitāte

Uz brīdi iztēlojies, ka man ir reāla vara. Iztēlojies, ka es ne tikai sēžu varas krēslā, bet man ir arī šautene, man ir pakļauti šāvēji, kuri pildīs jebkuru manu rīkojumu (vismaz vairums no viņiem un man ar to pietiks). Vai es rēķināšos ar tādiem, kuriem ir kaut kāda tur taisnība? Vai es ņemšu vērā tos, kuri apelēs pie manas sirdsapziņas, pie veselā saprāta, pie cilvēciskajām vērtībām, kvēli aicinot mani rīkoties tā vai citādi vai nerīkoties vispār? Saistošas un svarīgas man būs tikai manas iespējas un mana taisnība, kā arī to taisnība, ar kuriem es nevaru nerēķināties, taču nerēķināties es nevaru tikai ar tiem, kam ir vēl lielāka šautene nekā man, t.i., kam ir vēl lielāka taisnība nekā man. Un ne citādi... Tāda ir pasaules kārtība.

Nevis spēks balstās, izriet un ir taisnībā, bet taisnība sakņojas, balstās un izriet no spēka. Ja spēks ir man, ja ierocis ir man un tev tā nav, tad man vienmēr ir taisnība. Bet ja tu domā, ka man nav taisnība, tad tava eksistence kādā brīdī negaidīti pārtrūkst, un pēc tam nav vairs tāda, kurš atļaujas domāt, ka man nav taisnība, jo man ir neapstrīdams arguments – šautene.

Novērtē šo rakstu: