Spēles noteikumi tiek rakstīti tieši tagad – uz kūstošā ledus robežas
Uldis Osis21.01.2026.
Komentāri (81)
Iesaki rakstu: 
Mūsdienu ģeopolitiskajā ainavā Grenlande ir kļuvusi par simbolu jaunai ērai, kurā klimata pārmaiņas tiešā veidā pārveido pasaules drošības arhitektūru. Ledus kušana Arktikā vairs nav tikai ekoloģisks process; tā ir atvērusi vārtus uz jauniem kuģošanas ceļiem un milzīgiem dabas resursiem, kas Grenlandi globālajā varas spēlē padara par stratēģisku balvu. Krievijas militārā ekspansija un Ķīnas ekonomiskās ambīcijas "Polārā zīda ceļa" ietvaros rada ārēju spiedienu. Taču visbūtiskākās briesmas patiesībā slēpjas pašas Rietumu alianses spējā rast kopīgu valodu.
Krievijas un Ķīnas intereses Grenlandē ir samanāmas pietiekami skaidri — pirmā tiecas pēc militāras dominances un kontroles pār arktiskajiem ūdeņiem, bet otrā izmanto "mīksto varu", lai caur investīcijām kritiskajā infrastruktūrā un retzemju metālu ieguvē nodrošinātu sev vietu pie Arktikas sarunu galda. Šo ambīciju fonā Grenlande kļūst par kritisku NATO ziemeļu flanga punktu, kur Pitufikas gaisa spēku bāze kalpo kā neaizvietojams ASV un visas alianses drošības garants.
Taču patiesībā Pitufika ir kosmosa bāze (Pituffik Space Base), un tā viena pati nekādi nav uzskatāma par pietiekamu "vairogu", lai pilnībā līdzsvarotu Krievijas masīvo militāro infrastruktūru Arktikā. Tā nav piemērota, lai cīnītos pret Krievijas hibrīdkara metodēm, piemēram, zemūdens kabeļu sabotāžu vai Ķīnas infiltrāciju.
Tomēr Rietumiem iekšējo pretrunu dēļ nav vienotas atbildes uz šiem acīmredzamajiem draudiem. Galvenais spriedzes avots ir trauslais līdzsvars starp Grenlandes centieniem pēc lielākas pašnoteikšanās un ekonomiskās neatkarības, Dānijas vēlmi saglabāt Karalistes integritāti un ASV stratēģisko nepieciešamību (to ieskatā) nodrošināt savu klātbūtni. Ja Rietumu sabiedrotie nespēs piedāvāt Grenlandei dzīvotspējīgu un pievilcīgu ekonomisko alternatīvu Ķīnas investīcijām, saprotamā salas vēlme pēc straujākas ekonomiskās attīstības var radīt plaisas, kuras citi nekavēsies izmantot.
Lai nodrošinātu Arktikas stabilitāti 2026. gadā un turpmāk, NATO un Eiropas Savienībai ir jārisina šīs iekšējās pretrunas. Tas nozīmē ne tikai militārās jaudas palielināšanu, bet arī ciešāku diplomātisko un ekonomisko integrāciju. Rietumiem ir jādarbojas kā vienotam blokam, kurā Grenlandes ekonomiskā attīstība tiek skatīta kā kopējās drošības elements, nevis tikai atsevišķu valstu interešu tirgus. Tikai pārvarot iekšējās domstarpības un saskaņojot Grenlandes, Dānijas un visas NATO alianses intereses, ir iespējams neitralizēt citu autoritāro lielvalstu centienus pārveidot Arktikas nākotni pēc saviem noteikumiem.
Visbeidzot, Grenlandes jautājums parāda, ka mūsdienu aizsardzība vairs neaprobežojas tikai ar militāru klātbūtni vien. Tā ir spēja vienoti pārvaldīt resursus, tehnoloģijas un politiskās attiecības. Ja Rietumi kopumā nespēs atrisināt savas iekšējās pretrunas, ASV pašas vienā vai citā veidā nostiprinās savu iniciatīvu reģionā, jo spēles noteikumi tur tiek rakstīti tieši tagad — uz kūstošā ledus robežas.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
