Spontāna refleksija, par dažādu tautu politisko trimdu domājot
Valdis Klišāns03.01.2026.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
Tagad daži politologi prognozē belarusu emigrācijas aprindu iekšējās cīņas saasināšanos pēc politieslodzīto (Babariko, Koļesņikovas u.c.) atbrīvošanas. Pirmajā brīdī gribas iesaukties: “Kāds sviests, kas ir jūsu galvenais ienaidnieks?! Kāpēc jūs esat trimdā?!” Tomēr tad atcerējos kādreiz sensenos laikos lasīto par Krievijas revolucionāru trimdu Rietumos – sociāldemokrāti boļševiki pret meņševikiem, labējie eseri pret kreisajiem eseriem un abi kopā pret abu šlaku sociķiem utt. Boļševikam viņa paša partijas meņševiks bija lielāks ienaidnieks par carismu.
Tomēr tas viss bija nieks salīdzinājumā ar poļu un lietuviešu “šļahtas brīvības” garā audzināto trimdu Francijā un ASV 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Un nesen, gatavojot savu mācību grāmatu, nācās saskarties ar latviešu ulmanistu un latviešu sociāldemokrātu nesamierināmajām pretrunām 50.-70 gados, dzīvojot Rietumos, tobrīd gan vieniem, gan otriem bez vismazākajām cerībām redzēt reiz Latviju. Šīs pretstāves atbalsis sajutu, reiz pavadot nedēļu Garezerā vēl 1998. gadā.
Manuprāt, lielisku skaidrojumu trimdas izmisuma fenomenam dod dziedātājs Mariss Vētra savos “Karaļa viesos”: “Zviedrija riebās. [..] Nav tiesa, ka Zviedrijas latvieši būtu vārgi un izplūduši sīkos strīdos. Vārguļoja tikai tie, kas savā trimdas tukšumā gribēja būt lieli un tvarstījās mākoņos. Ar dūmiem tie rakstīja mākoņos patriotiskus saukļus un saindēja gaisu līdz ienaidam. “Es – ne tu; manas domas – ne tavas!” ir mazvērtības tukšuma aizsargs katram, kam pazuduši pamati. Lai nelidotu mākoņos, ir jāstāv uz zemes. Lai atrastu zemi, nevar skatīties gaisos. [..] Zemei ir jāpieliek rokas un jāstrādā.
Jo lielāka bēglim bija ģimene, jo vairāk rūpju – jo ātrāk aizmirsās gaisi un atradās pamati. Atrodot zemi, pazuda tukšums, un bēglis bija lepns uz izturīgām, iedzimtām saknēm. Ir izņēmumi, bet to nav daudz. Ir koki ar tārpu apgrauztām saknēm. Tie nelapo, kaut viņus pārstāda vislabākajā zemē. [..] Darbs bija dzenulis, kas atrada pamatus. [..] Zviedrijas karaļvalsts mūs saņēma ļoti laipni, vēl laipnāk – izvadīja. Ar pateicību jāpiemin skaistā zeme. Šo zemi varētu iemīlēt, apbrīnot un cienīt ar sirsnību, ja viņa nebūtu neitrāla. Neitralitātei nav sirds, tai ir tikai prāts. Riebās!”
Mēģinu iedomāties, ka dzīve trimdā jebkuras tautas pirmajai paaudzei psiholoģiski ir tikpat briesmīgi bezcerīga kā dzīve okupētajā dzimtenē. Un tā arī skatos uz šiem konfliktiem, domājot – nedod, Dievs, būt pašam šādā situācijā!
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
