Spontāna refleksija, par dažādu tautu politisko trimdu domājot
Valdis Klišāns03.01.2026.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
Tagad daži politologi prognozē belarusu emigrācijas aprindu iekšējās cīņas saasināšanos pēc politieslodzīto (Babariko, Koļesņikovas u.c.) atbrīvošanas. Pirmajā brīdī gribas iesaukties: “Kāds sviests, kas ir jūsu galvenais ienaidnieks?! Kāpēc jūs esat trimdā?!” Tomēr tad atcerējos kādreiz sensenos laikos lasīto par Krievijas revolucionāru trimdu Rietumos – sociāldemokrāti boļševiki pret meņševikiem, labējie eseri pret kreisajiem eseriem un abi kopā pret abu šlaku sociķiem utt. Boļševikam viņa paša partijas meņševiks bija lielāks ienaidnieks par carismu.
Tomēr tas viss bija nieks salīdzinājumā ar poļu un lietuviešu “šļahtas brīvības” garā audzināto trimdu Francijā un ASV 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Un nesen, gatavojot savu mācību grāmatu, nācās saskarties ar latviešu ulmanistu un latviešu sociāldemokrātu nesamierināmajām pretrunām 50.-70 gados, dzīvojot Rietumos, tobrīd gan vieniem, gan otriem bez vismazākajām cerībām redzēt reiz Latviju. Šīs pretstāves atbalsis sajutu, reiz pavadot nedēļu Garezerā vēl 1998. gadā.
Manuprāt, lielisku skaidrojumu trimdas izmisuma fenomenam dod dziedātājs Mariss Vētra savos “Karaļa viesos”: “Zviedrija riebās. [..] Nav tiesa, ka Zviedrijas latvieši būtu vārgi un izplūduši sīkos strīdos. Vārguļoja tikai tie, kas savā trimdas tukšumā gribēja būt lieli un tvarstījās mākoņos. Ar dūmiem tie rakstīja mākoņos patriotiskus saukļus un saindēja gaisu līdz ienaidam. “Es – ne tu; manas domas – ne tavas!” ir mazvērtības tukšuma aizsargs katram, kam pazuduši pamati. Lai nelidotu mākoņos, ir jāstāv uz zemes. Lai atrastu zemi, nevar skatīties gaisos. [..] Zemei ir jāpieliek rokas un jāstrādā.
Jo lielāka bēglim bija ģimene, jo vairāk rūpju – jo ātrāk aizmirsās gaisi un atradās pamati. Atrodot zemi, pazuda tukšums, un bēglis bija lepns uz izturīgām, iedzimtām saknēm. Ir izņēmumi, bet to nav daudz. Ir koki ar tārpu apgrauztām saknēm. Tie nelapo, kaut viņus pārstāda vislabākajā zemē. [..] Darbs bija dzenulis, kas atrada pamatus. [..] Zviedrijas karaļvalsts mūs saņēma ļoti laipni, vēl laipnāk – izvadīja. Ar pateicību jāpiemin skaistā zeme. Šo zemi varētu iemīlēt, apbrīnot un cienīt ar sirsnību, ja viņa nebūtu neitrāla. Neitralitātei nav sirds, tai ir tikai prāts. Riebās!”
Mēģinu iedomāties, ka dzīve trimdā jebkuras tautas pirmajai paaudzei psiholoģiski ir tikpat briesmīgi bezcerīga kā dzīve okupētajā dzimtenē. Un tā arī skatos uz šiem konfliktiem, domājot – nedod, Dievs, būt pašam šādā situācijā!
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
