Iesaki rakstu: 
Trešo reizi mūžā man nācies aizvērt kāda žurnāla pēdējo lappusi, zinot, ka nākamā numura vairs nebūs. Vispirms (1995. gadā) bija žurnāla "Liesma" bankrots, pēc tam (1997.) tika slēgts žurnāls "Viesis", tagad kopš pavasara vairs nav žurnāla "Sports". Vēl pa vidu (1999.) piedzīvoju pilnīgi negaidīto vakara avīzes "Spogulis" izmešanu nebūtībā, bet tajā izdevumā es nebiju šefredaktors.
"Sportā" atgriezos pēc gandrīz 30 gadiem, kad šī izdevuma licenci iegādājās Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) un Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), bet mani un vēl dažus kolēģus uzrunāja izstrādāt tā attīstības koncepciju. Piedāvāju laikrakstu pārveidot par žurnālu, un tā nu kopš 2006. gada janvāra "Sports"iznāca jaunā formātā, ilgāku laiku pat četrreiz mēnesī.
Cerības, ka šāds izdevums, kura misija bija rādīt sportu visā daudzveidībā, īstenojot devīzi "Latvijā sporto 100 veidos, mēs rakstām par visiem!", uzsverot, ka sportistu miljonu līgumi sportā nav galvenais mērķis, būs rentabls, bija naivas. To saprata arī LOK un LSFP, no sava Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iedalītā budžeta piešķirot zināmu dotāciju žurnāla izdošanai. Bet tāpēc katru rudeni plāns ledus zem mūsu kājām parādījās vēl pirms lapkriša.
Kā zināms, nākamā gada valsts budžetu apstiprina labi, ja tā paša nākamā gada janvārī, bet "čaklais" Latvijas pasts pēdējā laikā datus par preses izdevumiem ievietošanai abonēšanas katalogos pieprasa jau septembrī, kad redakcijā arvien nervozāks kļūst jautājums – būs nākamgad nauda vai nebūs?! Katru rudeni, analizējot solījumus, runas, viedokļus, "Sporta" abonēšanu izsludinājām vienlaikus ar citiem preses izdevumiem. Piecpadsmit gadus risks attaisnojās, sešpadsmitajā...
Mums vairs bija palicis tikai viens atbalstītājs - īstenais izdevējs LSFP, kam arī bija maz skaidrības par savu budžetu, turklāt visapkārt skanēja nemitīgi aicinājumi "Sportam" pāriet tikai uz digitālo formātu, un pirmo reizi žurnāls oficiālajā abonēšanas katalogā netika ievietots, klusi cerot, ka līdz gada beigām situācija uzlabosies.
Uzkrāto pašu līdzekļu pietika vēl divu pirmo 2021. gada numuru izdošanai. Decembrī klusā cerība tika uzpūsta liesmā. Nāca ziņa, ka atbildīgā IZM amatpersona LSFP valdes locekļiem solījusi, ka "Sporta" izdošanai plānotā nauda tikšot piešķirta, vienlaikus pieprasot izstrādāt jaunu koncepciju 2022. gadam, kas patiesībā jau notika.
Saberzējām rokas un vēlreiz riskējām, Latvijas pasta elektroniskajā sistēmā izsludinot žurnāla abonēšanu 2021. gadam, sākot ar februāra numuru. Tā bija vieglprātība. Vēl lielāka vieglprātība, kā vēlāk izrādījās, bija teikt un rakstīt to, ko domāju.
Proti, publikācijā saistībā ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu ne pārāk glaimojoši izteicos par jaunievēlētās LOK vadības kursu un, kas izrādījās sevišķi bīstami, par Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāja Sanda Riekstiņa (Jaunā konservatīvā partija) zināšanām un kompetenci sporta jomā.
Kļūdījos. Sandis Riekstiņš ar savu būvamatniecības vidusskolas diplomu tagad ir Izglītības un ZINĀTNES ministrijas parlamentārais sekretārs, bet "Sporta" vairs nav. Komunisti, ja viņiem kas nepatika, mainīja mediju redaktorus, jaunie komunisti, kā dēvē JKP, kura kontrolē IzM, likvidē pašus medijus. Pēc šīs publikācijas Riekstiņš par "Sportu" draudīgi izteicās dažā citā, acīmredzot JKP lojālākā medijā, un drīz vien LSFP budžeta pieprasījumā pretim attiecīgajai ailītei parādījās "0".
Tā beidzās Latvijā vecākais preses izdevums, kas ar nemainīgu logo bez pārtraukuma iznāca 65 gadus un 4 mēnešus. Paldies visiem, kas piedalījās! Gan kā līdzstrādnieki, gan kā lasītāji!
Un vēl - preses mediju totālās digitalizācijas apoloģētiem... Beidzoties finansēm, tika slēgta arī mūsu mājaslapa sporto.lv, kur lasāma un skatāma "Sporta" digitālā versija. Šoks bija negaidīts. Interneta vidē nekur vairs nav atrodams neviens no vairāk nekā 6000 rakstiem, kas publicēti 369 numuros, nav atrodams neviens no aptuveni 30 000 fotoattēlu! Rodas sajūta, ka jūs vairs ne tikai neesat, bet arī vispār nekad neesat bijis! Vienīgie pierādījumi atrodami bibliotēkās.
Par laimi LSFP apņēmusies tuvākajā laikā mājaslapu atjaunot, un arī "Sporta" licence joprojām ir tās rokās. Varbūt vēl nāks kāds Sprīdītis ar spožu lāpstu... Tāpēc ar trešo smilšu sauju nesteigšos.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
