Sprūd, ja tā padomā, arī armijas orķestris ir speciālo uzdevumu vienība, vai ne?

Pieņemsim, man vēl ir jaunāka māsa, 15 gadus veca, un, ja Sprūds un Norītis turpinās ar savām progresīvajām idejām piesegt Latvijas gaisa telpu, jau pavisam drīz mana mazā māsiņa līdz ar citām jaunām meitenēm tiks iesaukta armijā pret savu gribu.

Rodas jautājums Sprūdam, Norītim un Siliņai: “Kāpēc man un manai māsai būtu jāgatavojas nolikt savas galvas uz lauka vai meža ežiņas kaut kur Latgales plašumos, kad tā stunda pienāks, par valsti, kas jau tērē 1,559 miljardus eiro militārām vajadzībām – vairāk nekā jebkad iepriekš (!) –, bet joprojām Latvijas aizsardzības joma, tās armijas kaujas spējas, nemaz nerunājot par aktuālajām pretgaisa aizsardzības spējām, šobrīd ir pie skaistas sasistas siles, kura drīzumā tiks aprīkota ar dārgām pretkuģu raķetēm?

Sprūd, padomā kārtīgi, kamēr Krievija katru dienu palaiž jau 500–800 kaujas dronus pret Ukrainu, neskaitot raķetes, mēs plānojam 2025. gadā iesaukt 830 jauniešus, no kuriem daļa mācīsies, kā soļot parādēs neskaitāmo NBS orķestru spēlēto ritmu pavadībā.

Par Latvijas armijas kaujas spēju evolūciju visu šo 20 gadu garumā, kopš esam pilnvērtīga NATO dalībvalsts, derētu atgādināt, ka latviešiem ir veseli trīs militārie orķestri – aptuveni 100 mūziķu, kas ir apmēram 1,4% no 7103 profesionālajiem karavīriem. Šaubos, vai tie būs tie varoņi, kas stāsies pretī droniem, jo ar trompetēm te varētu arī nepietikt!

Tā nu ir sanācis, pieņemsim, ka arī  mans tēvs ir viens no armijas jestrajiem muzikantiem, viņš dienē NBS orķestrī, par to saņem labu algu, un katra diena viņam paiet, trenējoties trompetes pūšanā un defilēšanā, cerot uz labu izdienas pensiju. Par nelaimi, jau gadiem esot šajā sistēmā, ko sauc par NBS, viņš ir kļuvis par funkcionālu alkoholiķi, bezjēdzīgā soļošana un mūžīgā kaut kā gaidīšana ir darījusi savu. Ik dienu viņš atgriezās mājās noguris no “apmācībām”, bet ne jau no šaušanas vai pozīciju ierīkošanas treniņiem, un, lai aizmirstu, ka visa šī “aizsardzība” ir tikai izrāde, viņam vajadzēja ik pa laikam iedzert.

Skumjais cirks ar to vēl nav beidzies, jo galvenais jokdaris Sprūds, kā viņš pats svinīgi ir paziņojis, ir slēdzis gaisa telpu pie Krievijas un Baltkrievijas robežas, it kā dziļumā līdz kādiem desmitiem kilometriem, platumā gar visu austrumu pierobežu un augstumā līdz 6000 metriem, sākot no 11. septembra uz nedēļu. Kā tas izskatās no malas? Kā pilnīgs murgs – ar ko viņš to slēdz? Ar saviem betona zobiem vai orķestru defilēšanu? Tiek stāstīts, ka NBS dežūrē pretgaisa aizsardzības vienības, tiek testētas kaut kādas akustiskās sistēmas un NATO iznīcinātāji patrulē, bet realitātē? Cilvēki X sociālajā medijā jau ņirgājas par Sprūdu, “Sprūds slēdz gaisa telpu – tagad droni lidos zemē?”, “Ar ko tad aizslēdza – ar betona bluķiem vai?”, utt.

Es skatos uz to visu un domāju – kas notiek? Aizsardzības ministrija (AM) lepojas ar NATO, dronu koalīciju un kiberdrošību, bet realitātē nekas nenotiek. Sprūd, atver acis, Polijā ielidoja 19 Krievijas droni, daži no tiem 500 kilometrus dziļi, un tikai trīs tika notriekti, iesaistot F-35 un F-16 iznīcinātājus, tika izšautas raķetes, kas maksā miljonus, lai notriektu lidojošus putuplasta gabalus. Pārējie 16 kaut kur pazuda, neviens nezina, kur, un pat Polija, kas līdz šim tika uzskatīta par vienu no  NATO smagsvariem, izskatās apjukusi. Lidostas slēgtas, akciju tirgi krīt, un vairums poļu pat vaino Ukrainu, nevis Krieviju.

Bet, atgriežoties pie šīs vienas hibrīdkara epizodes izmaksām. NATO iztērēja vairākus miljonus eiro, lai notriektu tikai trīs no tiem lētajiem “Gerber” tipa droniem, katrs no kuriem maksā dažus tūkstošus eiro, bet tie var nest arī kaujas lādiņu, pietiekami jaudīgu, lai iznīcinātu tanku vai izraisītu haosu. Katra AIM-9 Sidewinder raķete, kas tika palaista no Nīderlandes F-35, maksā vismaz 400 tūkstošus eiro – tas viss pa putuplasta gabalu. Šoreiz, lai tiktu galā, kā izrādījās, ar dažiem šādiem draudzīgiem putuplasta gabaliem, vajadzēja iesaistīt iznīcinātājus, radarus, pilotus un loģistiku, kas izmaksā miljonus stundā, tikai tāpēc, ka papīra NATO nespēja ne ieraudzīt, ne noteikt pietiekami ātri, kas tie ir pa droniem, cik daudz to ir un kāds ir to mērķis. Ja NATO zinātu, ka tie ir parasti putuplasta gabali, kas kaut kur bezjēdzīgi lido, domāju, ka viena otra raķete tiktu pietaupīta.

Eksperti jau kad bija teikuši un norādījuši, ka jāizmanto Ukrainas pieredze: trokšņa sensori un mobilās ugunsgrupas - tas ir tas, kas nepieciešams, lai notriekšana būtu lētāka. Tikmēr Sprūds un Norītis izdomā, ka būs labi arī tad, ja aizslēgsim gaisa telpu uz nedēļu kaut kur Latgalē un testēsim akustiskās sistēmas, bet bez reālas aizsardzības – tikai lai X tauta varētu paņirgāties par Sprūdu. Ja jau NATO ir tāda lupata, kāpēc man ticēt Sprūda vārdiem?

Tas vēl nav viss šajā cēlienā... tam vismaz bonusā mediji ziņo, ka Somijā ir atrastas ieroču slēptuves, simtiem ieroču un kilogramu sprāgstvielu un pietiekami daudz detonatoru nosacīti netālu no Krievijas robežas. Tas nozīmē, ka Krievijas diversanti jau ir starp mums, tie plāno nākamās hibrīdkara operācijas, bet Sprūds un Norītis tikmēr ved ārvalstu viesus un kolēģus uz Lielvārdi parādīt svaigi krāsotas kazarmas un to, kā armijas orķestri defilē.

Sanāk apmēram tā, ka manai māsai, kura sapņo par studijām, nevis armiju, būs tagad jādomā un jāuztraucas, vai Sprūda untums par sieviešu iesaukšanu dienestā viņu neskars. Sprūd, galu galā, kāpēc mums būtu jākļūst par upuriem sistēmai, kas tērē miljardus, lai tikai rīkotu parādes, kur orķestru mūziķi kā mans tēvs slīkst depresijā, jo defilēšana ir viņu galvenais taktiskais “uzdevums”?

Atkārtošu vēlreiz, budžets ir 1,559 miljardi eiro – traki daudz naudas, vai ne? 42% tiks tērēti, lai pirktu raķetes un munīciju, un liela daļa tiks iztērēta kazarmu krāsošanai, parādēm un orķestriem. Savukārt 26% paredzēti algu izmaksām, bet tās ir smieklīgas salīdzinājumā ar citām iespējām nopelnīt.

Ja reiz Progresīvie domā par meiteņu iesaukšanu militārajā dienestā, gribu vēl mazliet vairāk paironizēt par NBS profesionālā karaspēka daļu, kuru veido orķestri. To ir veseli trīs, kopā ap 100 mūziķu, kas tātad ir 1,4% no visiem profesionālajiem karavīriem. Viņi katru gadu uzstājas desmitiem pasākumu (lasīt kā misijās), no 18. novembra svētkiem līdz vietējiem saietiem, un to uzturēšana maksā bargu naudu. Vai tiešām viņi būs tie, kas stāsies pretī Krievijas 500–800 droniem dienā, kas tagad jau plosa Ukrainu? Mūsu 830 VAD jaunieši, no kuriem daļa būs tādi kā es, kas grib darīt savas lietas, izskatās kā piliens okeānā pret tādu draudu. Es saprotu, ka karš ir reāls – krievu draudzīgie droni Latvijas, Igaunijas un Polijas gaisa telpās un ieroču slēptuves Somijā, un vēl virkne provokāciju un diversiju no krievu puses to pierāda, bet, lūdzu, paskaidrojiet man bez ulmaņlaiku propagandas manieres, kāpēc man un māsai vienu dienu, iespējams, būs jākļūst par statistiku.

Tagad izrādās, ka armijai vajag karavīrus, bet vai kāds tagad spēj atcerēties stāstu par kadetu skolām. 2000. gadu sākumā, kad visi domāja, ka NATO ir mūsu glābējs, kāds gudrinieks aizvēra visas militārās skolas, kas varēja sagatavot tādus kā mani. Tagad, kad Krievija sūta dronus un diversantus, mēs saprotam, ka tā bija sabotāža. Kurš izdomāja, ka Latvijai nevajag karavīrus ar īstu apmācību? Tagad Sprūds un Norītis panikā skrien apkārt, meklējot 830 jauniešus, kuri ļautos sevi piemānīt.

Un kā ir ar tiem latviešu karavīriem, kas jau bijuši misijās, guvuši kaujas pieredzi? Latvijas karavīri ir piedalījušies Afganistānā – 42 puiši Resolute Support misijā apmācīja vietējos, karojuši Irākā, sēdējuši Mali krogos un pat Somālijā cīnījušies pret pirātiem, nemaz nerunājot par izklaidēm Kosovā. Bet kopā tie ir bijuši tikai kādi 50 līdz 100 karavīru gadā, jo mums nekad nav bijuši pieejami resursi, lai sūtītu vairāk. Kur viņi ir tagad? Lielākā daļa no tiem ir pametuši armiju dažādu iemeslu dēļ. Tagad Sprūds saprot, ka visa viņa armija patiesība ir tikai orķestris... 

Protams, ka es ironizēju, bet vai tiešām 1,4% mūsu karavīru, kas ir mūziķi, būs tie, kas glābs mūs no Krievijas diversantiem? Ja paskatāmies uz citām valstīm, aina kļūst vēl smieklīgāka. Piemēram, ASV armijā ir aptuveni 1,3 miljoni aktīvo karavīru, bet Krievijā – ap 1 miljonu (plus rezerves). Ja viņiem būtu tāds pats orķestru īpatsvars kā mums (1,4%), tad ASV armijā būtu 18 200 mūziķu, bet Krievijā – 14 000. Iedomājies – 18 200 trompetistu ASV armijā, kas pūš maršu!

Ja es būtu 17 gadus vecs puika, es jautātu: kāpēc man un māsai jāiet armijā par valsti, kas tērē miljardus, bet lepojas ar skaisti izkrāsotām kazarmām un orķestriem, kamēr Krievijas droni lido pāri Polijai un diversanti slēpj ieročus Somijā? Kāpēc ticēt Sprūdam, kurš izskatās apjucis un runā par “betona bluķiem” pie robežas, vai Norītim, kurš sola kaut kādu nesaprotamu kiberdrošību?

Patriotisms nav kaut kas, ko var uzspiest ar AM direktīvu. Tas rodas, kad valsts rūpējas par mani un manu māsu – ar normālām algām, izglītību, drošību. Bet, kad miljardi iztērēti, bet armija knapi velk dzīvību, kad kadetu skolas ir sen jau aizvērtas, un Polijā jau lidinās krievu droni, pierādot, ka NATO ir papīra tīģeris, uzticēšanās zūd. Sprūds un Norītis var (ne)runāt, par ko vien vēlas, bet, ja es un mana māsa nejūtam, ka valsts ir mūsu pusē, par kādu patriotismu mēs te varam runāt. Sprūd, tā nav aizsardzība, tā ir traģiska izrāde, kurā es un mana māsa negribam spēlēt kritušo statistikas lomu.

Novērtē šo rakstu: