Sprūds ir pēdējā nagla, kas tiek dzīta Latvijas aizsardzības zārkā
Pietiek lasītājs11.09.2025.
Komentāri (57)
Iesaki rakstu: 
Latvijas aizsardzības politika 2025. gada rudenī ir nonākusi krustcelēs, kur sabiedrības uzticība Aizsardzības ministrijai (AM) ir zemākajā punktā. Centrā šim sabrukumam stāv Andris Sprūds – akadēmiķis bez praktiskās pieredzes militārajā vadībā, kura iecelšana par aizsardzības ministru rada jautājumus par to, vai viņš ir sistēmisko problēmu upuris vai apzināti izvēlēts instruments, lai vājinātu Latvijas aizsardzību. Filozofiski pārdomājot, kas koordinē šādus lēmumus un kam tas ir izdevīgi, jāvaicā – vai nekompetentu personu iecelšana AM vadībā ir nejaušība vai arī tā kalpo svešiem ģeopolitiskajiem mērķiem?
Sprūda CV rotā akadēmiski grādi, taču trūkst militārās pieredzes. Viņa vadība tiek kritizēta par neefektīviem lēmumiem, piemēram, par pretkuģu raķešu iepirkumu, kas Latvijas medijos tika raksturots kā neadekvāts un potenciāli kaitīgs valsts interesēm, jo izvēlētās sistēmas neatbilst reālajām vajadzībām. Tāpat Baltijas aizsardzības līnijas projekts, tautā dēvēts par “Sprūda zobiem”, ir kritizēts par sliktu īstenošanu un resursu izšķērdēšanu.
Vēl vairāk, Sprūda komunikācija ar sabiedrību raisa šaubas par viņa kompetenci – piemēram, kad Latvijas gaisa telpā ielidoja Krievijas drons, medijos tika ziņots, ka par tā nokrišanas vietu sabiedrību informēja vietējais iedzīvotājs, nevis AM vai NBS, kā apgalvoja Sprūds preses konferencē. Šāda rīcība liek apšaubīt viņa godīgumu un vadības spējas.
Sabiedrības uztverē Sprūds ir kļuvis par AM vājuma un nespējas simbolu. Viņa lēmumi, tostarp neviennozīmīgais viedoklis par Otavas konvenciju, kas aizliedz prettanku mīnu izmantošanu, arī radīja pretrunas un aizdomas par Sprūda nekompetenci. Kamēr Saeima atbalstīja izstāšanos no konvencijas, Sprūds medijos izvairījās paust skaidru pozīciju, tādējādi radot iespaidu par neizlēmību.
Turklāt Latvijas medijos jau neskaitāmas reizes ir izskanējušas bažas par Sprūda iesaisti apšaubāmos iepirkumos, kas, iespējams, ir par labu “savējo” vietējo uzņēmumu interesēs, bet kaitē stratēģiskajai sadarbībai ar Ukrainu un NATO sabiedrotajiem. Vai šāda rīcība ir nejauša vai daļa no plāna, kas netieši kalpo Kremļa interesēm, vājinot Latvijas drošības arhitektūru?
Hibrīdkara realitāte ir klātesoša – krievu droni ielido Baltijas valstu gaisa telpā, bet Baltkrievijas robežu nelegāli šķērso svešās mums mēlēs runājošu ļaužu plūsmas, kuras, kā norāda Latvijas robežsardzes vadība, ir politiski motivētas un organizētas no Baltkrievijas puses. Tikmēr Krievijas militārās mācības “Zapad” turpinās, un sabiedrība jūtas apdraudēta, jo AM nespēj sniegt skaidru informāciju vai risinājumus. Šāda nenoteiktība rada plaisas, kuras Kremlis izmanto, lai sētu šaubas un nestabilitāti.
Aplūkojot Sprūda priekštečus, redzam, ka AM vadība jau ilgstoši bijusi pretrunīga savās darbībās, lēmumos un paziņojumos. Ingrīda Mūrniece solīja stingru vadību, taču atstāja Sprūdam mantojumā skandālus, tostarp līdz galam neatrisinātu 220 miljonu eiro iepirkumu par armijas pārtikas apgādi, ko KNAB izmeklēja, lai gan korupcija beigās netika pierādīta, - diez kapēc? Pirms viņas Vinets Veldre ar zootehniķa izglītību un Einars Repše ar apšaubāmu reputāciju un tikai sev saprotamiem izgājieniem radīja ilgstošu neuzticēšanos. Arī Imants Lieģis, kura vadībā AM tika kritizēta par nesaimniecisku līdzekļu izlietojumu dārgiem konsultāciju līgumiem, neuzlaboja NBS kaujas spējas. Šāda ministru parāde liek domāt, ka AM prioritizē partiju intereses, nevis kompetenci.
Kāpēc šāda nekompetence tiek pieļauta? Sprūda iecelšana no “Progresīvajiem”, partijas, kas uzsver ideoloģiskas vērtības, bet kuras kadriem trūkst militāras pieredzes, rada aizdomas par apzinātu valsts aizsardzības vājināšanu. Viņa apmātība ar sieviešu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā līdz 2028. gadam ignorē faktu, ka NBS trūkst pamata resursu – moderna bruņojuma un apmācību poligonu. Šāda politika rada haosu un sabiedrības pretestību, graujot uzticību AM.
Filozofiski raugoties, vai nekompetentu vadītāju iecelšana ir nejauša kļūda vai apzināts solis, kas atbilst naidīgu ārvalstu interesēm? Kremlis, kura hibrīdkarš pret Baltiju ietver dezinformāciju, politisko manipulāciju un ekonomisko spiedienu, gūst labumu no vājām institūcijām. Sprūda nespēja efektīvi pārvaldīt AM apvienojumā ar iepriekšējo ministru atstāto mantojumu rada plaisas, kuras Kremlis izmanto, lai vājinātu NATO austrumu flangu.
Sprūds, iespējams, nav apzināts Kremļa aģents, bet viņa lēmumi un iepriekšējo ministru kļūdas rada situāciju, kas atbilst Krievijas ģeopolitiskajām interesēm. Necaurspīdīgi iepirkumi, slikti pārvaldīti projekti un sabiedrības neuzticēšanās padara Latviju par vieglāku mērķi šajā hibrīdkarā. Latvijas sabiedrībai jāatver acis – hibrīdkarš nav abstrakts jēdziens, bet realitāte, kas grauj mūsu drošību no iekšienes un ārpuses.
Latvijas drošība šobrīd skatās acīs Kremļa hibrīdkara draudiem, kāds netaustāms ļauns spēks grauj mūsu aizsardzības pamatus no iekšienes un ārpuses. Krievu droni, kas "nejauši" ielido mūsu gaisa telpā, Baltkrievijas režīma organizētās migrantu plūsmas un necaurspīdīgi lēmumi AM vadībā nav nejaušības – tie ir Kremļa stratēģijas zobrati, kas ar dezinformāciju, politisku lēmumu manipulāciju un ekonomisku spiedienu turpina vājināt NATO austrumu flangu.
Andris Sprūds un viņa priekšteču kļūdas – sākot no apšaubāmiem iepirkumiem un beidzot ar sabiedrības uzticības graušanu – ir dāvana Putinam, kurš sapņo par sašķeltu un apjukušu Latviju. Nav svarīgi, vai šie ministri ir apzināti ietekmes aģenti vai vienkārši nekompetenti, rezultāts ir viens – plaisas mūsu drošībā, kuras Kremlis ar prieku izmanto. Katrs AM slikti pārvaldīts projekts ir solis pretī vājākai Latvijai.
Lai izrautos no šī apburtā loka, ir jāmaina pieeja. Pirmkārt, AM vadībā jāieceļ līderis ar pieredzi militārajā vai drošības jomā – profesionālis, kurš spēj apvienot praktisko vadību ar stratēģisku redzējumu, nevis ideoloģiski motivēts akadēmiķis vai partiju marionete. Normālā pasaulē, ideāls kandidāts būtu bijušais NBS komandieris vai drošības eksperts ar starptautisku pieredzi, kurš spēj atjaunot sabiedrības uzticību un nodrošināt caurspīdīgus lēmumus, diemžēl AM un NBS nav kāda no Latvijas nacionālajām sporta komandu izlasēm, kur par vadītājiem var iecelt kādu prominentu ārvalstu ekspertu.
Otrkārt, NBS jāreformē, prioritizējot moderna bruņojuma iegādi un apmācību poligonu attīstību, nevis pastāvīgi jānāk klajā ar simboliskām iniciatīvām, kas ignorē resursu trūkumu. Valsts aizsardzības dienesta ieviešana jābalsta uz reālu infrastruktūru, nevis uz progresīvām idejām bez seguma. Hibrīdkarš nav abstrakts jēdziens, bet realitāte, kas apdraud mūsu suverenitāti. Ja turpināsim eksperimentēt ar ministriem, kuri prioritizē partiju intereses, mēs paši iedzīsim pēdējo naglu savas valsts aizsardzības zārkā. Ir laiks rīkoties – izvēlēties spēcīgus līderus un stiprināt NBS, lai Kremlis saprastu, ka Latvija nav viegls mērķis!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
