Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Stagnantais šarlatāns

Arturs Priedītis
01.09.2017.
Komentāri (20)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sastopami divi skaisti un šajā saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme.

Stagnāts ir cilvēks, kas turas pie vecās kārtības. Stagnāts parasti ir novecojušu parādību un lietu spītīgs un neiecietīgs fans. Vārds „stagnāts” var būt sinonīms vārdam „konservatīvs”. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks tiecas uz ko novecojušos, un viņam ir skeptiska nostāja pret jaunievedumiem. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks izvairās no galējībām un neatbalsta straujas pārmaiņas. Stagnātā ir konservatīvs gars, taču stagnātā ir dzīvība. Ja labi pacenšas, tad beigu beigās stagnātu var izkustināt pārmaiņām.

To nevar izdarīt ar stagnantu. Stagnants ir cilvēks, kas ir savā attīstībā apstājies un nav izkustināms pārmaiņām. Stagnants ir cilvēks stagnācijas stāvoklī – apstājies un sastindzis zināmā pozīcijā. Stagnantā nav dzīvības. Nav spītības un neiecietības. Stagnants ir sastindzis uz visiem laikiem, un nav jēgas viņu censties izkustināt pārmaiņām. Stagnants paliks stagnācijas stāvoklī līdz aiziešanai viņā Saulē.

Šajā esejā ir gods tikties ar stagnantu šarlatānu – nelietpratēju, kas, izmantodams cilvēku uzticību, nezināšanu, nesagatavotību, sevi pasniedz kā lielu speciālistu, kaut gan patiesībā ir blēdis un krāpnieks. Tiekamies ar šarlatānu, kura šarlatānisms atrodas stagnācijas stāvoklī un tā pārvarēšanā nekas nelīdz. Nelīdz ne pēriens pie baznīcas baznīcēnu klātbūtnē, ne publisks nosodījums medijos, ne valsts institūcijas noraidījums. Stagnanta šarlatānisma kupri varēs iztaisnot vienīgi kaps. Šajā gadījumā tik tikko minētā cilvēces pieredzē argumentētā senā paruna ir ļoti piemērota.

Latviešu garīgās kultūras ārēs pašlaik ir šarlatāniskās brīvdomības uzplaukums. Ideoloģiskā brīvība un neoliberālisma izslavētais uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālisms sagādā jauku priekšrocību izbaudīt to, ko vēl nesen bija liegts izbaudīt. Padomju laikā šarlatānisms bija sastopams. Bet tas bija sastopams žogmales krūmos, bēniņu vistumšākajā stūrī, čukstus un ar kauna apziņu. Vakarpusē šarlatānisms sprēgāja kolhozu mehāniskajās darbnīcās un garāžās, kad pudelēs radošā dzira jau labu laiku vairs nebija sākotnējā līmenī un vīri bija radoši nobrieduši apspriest Piena Ceļa sistēmu un zvaigžņu sistēmas ārpus Galaktikas rietumvalstu starptautiskās politikas un PSRS ārpolitikas kontekstā. Masu komunikācijā, izglītībā, zinātnē šarlatānismam bija priekšā necauršaujama tērauda „ķieģelis”.

Brīvvalstī „ķieģelis” ir novākts. Patiesība neeksistē, un (kā tādās reizēs saka) „zārks nevar palikt tukšs”. Ja patiesība neeksistē, tad tās vietā tūlīt ielavās šarlatānisms. Tas notiek ātri un to nav grūti izdarīt ar dzimtcilvēku instinktiem un mentalitāti apdāvinātā inteliģencē. Tagad šarlatāns var būt zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis. Tagad „sabiedrībā atpazīstamus” šarlatānus aicina uz TV pārraidēm un intervē digitālo mediju jaunkundzes. Tagad šarlatāniem ir plašas iespējas gražīgi plandīties humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kur aktīvi plandās arī šīs esejas galvenais varonis – stagnantais šarlatāns.

Esejas stagnantais šarlatāns ir „LU vadībzinātņu doktors” Andrejs Mūrnieks. Jau viņa tituls ir šarlatānisms un asociatīvi atgādina pūķi ar trim galvām.

Pirmā galva ir nesaprotamā norāde „LU”. Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja Andreja kungs pie datora tup mājās, tad viņš vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai pie datora LU telpās.

Otrā galva ir tas, ka Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš iemanījās iegūt (nopirkt?) „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”, kā to cilvēcei piedāvā universitātes attiecīgā programma.

Trešā galva ir pats salikums „vadībzinātņu doktors”. Tas ir ārprātīgs šarlatānisms. Zinātne vārdā „vadībzinātne” neeksistē! Zinātņu doktors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne. Tādējādi Mūrnieka kungs ir šarlatānisma doktors.

Par titula kroplību agrāk tika publiski norādīts.* Tomēr Mūrnieka kungs nav reaģējis, un 2017.gada 24.augustā „Delfos” lasāma viņa „versija” ar kroplo titulu „LU vadībzinātņu doktors”.

Kāpēc šarlatānisma doktors nereaģēja? Kāpēc viņam patīk saglabāt savā titulā šarlatānismu?

Domājams, iemesls ir ne tikai Mūrnieka apziņas stagnantais raksturs. Iemesls ir arī šarlatānisma uzplaukums. Viņš nav vienīgais šarlatāns. Šarlatānismam ir masu vēriens. Tādā periodā daudzi nebaidās teikt, ka „balts” nav „balts” un „melns” nav „melns”, bet „balts” ir „melns” un „melns” ir „balts”. Tādā periodā ir iespējamas visdažādākās novirzes no veselā saprāta. Tādā periodā ir iespējams mierīgi pateikt, ka „vadībzinātne” ir zinātne un maldās tie, kuri tam netic un atsaucās uz zinātņu klasifikāciju ārzemēs. Vajadzības gadījumā LU nebūs grūti izveidot „autoritatīvu komisiju”, kura „vadībzinātni” pasludinās par zinātni. Universitātei nav jākaunas par šarlatānismu, jo LR eksistē valstiskais šarlatānisms un politiskais šarlatānisms, tautai iestāstot, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”. Kā zināms, parlamenta komisija „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai cenšas pierādīt, ka LR ir laba valsts, bet nevis krimināli oligarhiska valsts. Un tas ir tas pats, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”.

Mūrnieka kunga šarlatānisms sociāli visbīstamākais ir viņa maniakālajā tieksmē izplatīt kroplu viedokli par kultūru. Savu kroplo viedokli viņš apsēsti un agresīvi vispirms centās uzspiest Izglītības un zinātnes ministrijai, kura gatavoja normatīvos materiālus jaunajam mācību priekšmetam „Kulturoloģija”. Ministrija stagnantā šarlatāna kroplības noraidīja. Mūrnieks sacerēja vairākas denunciācijas, atsaucās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Par laimi ministrija izturēja nekauņas spiedienu un dokumentos apstiprināja zinātniski pareizo kultūras definīciju. Taču ministrija nevar kļūt ķēdes suns, kura pienākums būtu nekaunīgajam šarlatānam neļaut maldināt sabiedrību un viņu turēt miljoniem kilometru attālumā no izglītības un zinātnes. Vēl mazāk ministrija spēj apvaldīt šarlatānisma kāri vietējā publikā. Mūrnieka kungs to prasmīgi izmanto un latviešu lasītājus joprojām regulāri iepriecina ar kaut ko šarlatānisku par kultūru.

Tā tas atkal ir minētajā „versijā” portālā „Delfi”. Daudzu zinātņu doktors raksta: „Turpmāk tekstā ar jēdzienu "kultūra" sapratīsim "augsto kultūru" jeb kultūru ar lielo burtu – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru”.

Skan šarmanti. Taču šarlatāniski maldinoši. Citētajā teikumā ir vairākkārtēja krāpšana. Daudzi patiešām var nodomāt, ka kultūra ir „augstā kultūra” + „masu kultūra”. Var nodomāt, ka „augstā kultūra” patiešām ir tikai „vērtības un augsti ideāli”. Daudzi iedomāsies, ka tikai „augstā kultūra” „vieno cilvēkus kādā sabiedrībā” un „masu kultūra” to neprot izdarīt.

Protams, būs arī tādi lasītāji, kuri tūlīt konstatēs „Kādas muļķības!”. Kultūra nav tikai dziedāšana un dancošana. Kuram tas vēl nav skaidrs?

Latvijas vidusskolu absolventi ir apguvuši mācību priekšmetu „Kulturoloģija”. Šarlatāns nespēj viņus apmuļķot. Viņš var apmuļķot vienīgi tos, kuri nav mācījušies vidusskolā jeb ir mācījušies, studējuši, bet nav pievērsuši uzmanību tam, kā nopietnās aprindās kopš XX gs. otrās puses definē kultūru un kā jēdzienu „kultūra” mūsdienās pieklājas lietot izglītotam cilvēkam. Normāls zinātņu doktors to ņemtu vērā un nemaldinātu publiku. Uz stagnantu tas neattiecas. Stagnants tāpēc ir stagnants, ka nespēj mainīties un pārtraukt gazificēt tautu ar šarlatānismu. Vidusskolu apsolventi zina, ka kultūra nebūt nav kaut kādas augstās kultūras un masu kultūras summa. Viņi zina, ka kultūra nav tikai vērtības un ideāli. Tāpat viņi zina, ka ne tikai t.s. augstās kultūras vērtības un ideāli saliedē sociumu. Vidusskolēni atcerās definīciju: „Kultūra ir tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu”.

Principā nekā sarežģīta modernajā definīcijā nav. Saskaņā ar šo moderno definīciju cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba” – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana. Definīcija var sarežģīt dzīvi tikai ākstiem, kuri grib eleganti (priekš muļķiem) murgot par „augsto kultūru”, „masu kultūru”, „kultūru ar lielo burtu”, „elitāro kultūru”, koķetēriski čivināt „kultūra ir seks un svaigs gaiss”, medijos priecāties par „kultūras gardēžiem”, „kultūras baudītājiem”, „kultūras nozarēm”, gaišredzīgo „kultūru kā Pasaules durvju vires” u.tml.

Daudzu zinātņu doktors Mūrnieks „versijā” raksta: „[..]kultūra attīsta brīvdomību, jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”. Atkal jāsaka: skan šarmanti, taču šarlatāniski maldinoši.

Ar jēdzienu „brīvdomība” ir jāapietās piesardzīgi. Īsti zinātnieki to atceras. Jēdzienu „brīvdomība” Rietumu civilizācijā parasti lieto saistībā ar reliģiju, pieprasot reliģisko dogmu racionālu interpretāciju. Brīvdomība iederās diskursā par masoniem, raksturojot viņu („farmasonu”) attieksmi pret prāta nepieciešamību un prāta brīvību. Ļoti bieži jēdzienam „brīvdomība” ir negatīva konotācija. Respektīvi, negatīva emocionālā, stilistiskā nokrāsa. Par brīvdomātājiem tradicionāli apsaukājam tos, kuru viedoklis smieklīgi atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Arī šarlatāni ir brīvdomātāji – intelektuāli neadekvātas informācijas izplatītāji. Interneta komentāros rosās tikai brīvdomātāji. Brīvdomība ir māsa anarhismam, kognitīvajam haosam. Mūsdienās brīvdomība ir māsa neoliberālisma uztieptajam uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālismam.

Tikai padumjš cilvēks var teikt, ka „kultūra attīsta brīvdomību”. Ja arī kultūra attīsta brīvdomību, tad ar to nedrīkst lepoties, un tā ir slikta kultūra. Jebkurā gadījumā brīvdomība nav kultūras konstruktīvs dzinējspēks, bet gan ir kultūras malēja parādība, margināli atsaucoties uz sociumu. Latviešu dzīve (kultūra) tagad būtu ievērojami jēdzīgāka, ja to nemaitātu neoliberālisma un postmodernisma brīvdomība un tās dullie pašmāju brīvdomātāji.

Mūrnieka teiktais „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi” nav saprotams. Šo neskaidro frāzi varētu atstāt bez ievērības, ja tā neattiektos uz mūsu dārgo jēdzienu „kultūra”.

Ko Mūrnieka kungs gribēja uzsvērt? Kas „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”? Vai to ļauj kultūra jeb to ļauj kultūras attīstītā brīvdomība?

Ja to ļauj kultūra, tad tas ir daļēji pareizi. Kultūra patiešām stimulē iepazīt pagātnes mantojumu. Bet diemžēl ne katra kultūra. Postmodernisma laikmeta kultūra, kura tagad negatīvi atsaucas uz latviešu kultūru, pret pagātnes mantojumu izturās ļoti noliedzoši. Postmodernismam nav vajadzīga „dažādu sabiedrību pagātnes pieredze”.

Ja to ļauj brīvdomība, tad tādā gadījumā komentāri ir lieki. Brīvdomība nekad nav kāra uz citu cilvēku domām („pagātnes pieredzi”). Brīvdomības mērķis ir izstrādāt savu domu. Brīvdomības būtība ir fetišizēta oriģinalitāte. Brīvdomībā ir tikai viena prioritāte – sava brīvā un no citām domām pilnīgi neatkarīgā doma.

Šarlatānisma daudzzinātņu doktors Mūrnieks nav aizmirsis ministrijas nodarīto pārestību. „Versijā” viņš atriebjas ministrijai. Par to liecina teikumi: „Vēl paliek kādreiz populārā kultūras vēsture jeb kulturoloģija. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms dažiem gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju un – pie reizes – samazinot tam stundu skaitu”. Šajos teikumos šarlatānisms pašapmierināti plunčājas. Stagnants virtuozi demonstrē stagnācijas potenciālu.

LR skolās „kādreiz populārā kultūras vēsture” visbiežāk bija atkarīga no pasniedzēja sagatavotības, lietpratības, zināšanu plašuma, izpratnes par izglītības mērķiem, viņam ērti pieejamās literatūras. Protams, galvenokārt mācīja pasaules kultūras vēsturi, jo padomju laikā par to bija izdotas daudzas grāmatas. Vismazāk mācīja par latviešu kultūru. Visbiežāk līdz latviešu kultūrai nemaz netika, jo atvēlētais stundu skaits tika veltīts senās Ēģiptes un Amerikas indiāņu kultūrai, kā arī, protams, antīkajai kultūrai. Netika līdz viduslaikiem, kad var sākt iztirzāt jaunās latviešu tautas kultūru. Rezultātā skolēnus mācīja atšķirt faraonu Ptahtu, Horu, Gebsu no faraoniem Nuta, Tota, Seta. Vēl mācīja ielāgot, kāpēc inki kļuva par acteku kultūras un maiju kultūras mantiniekiem. Bija arī tādi skolotāji, kuri iemācīja to, ka latvieši ir cēlušies no inkiem...

Vienādojums „kultūras vēsture jeb kulturoloģija” un paskaidrojums „pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju” ir nelietīgi meli. Kulturoloģija nav tas pats, kas kultūras vēsture. Tāpat nekas netika pārsaukts. Ministrija veica pārkārtojumus atbilstoši zinātnes jaunākajiem sasniegumiem un atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām. Mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešana ir viens no gaišākajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā. Kulturoloģija ir jauna pakāpe zinātnē, kultūras izziņā, un kulturoloģiskās zināšanas ir vingrs spēks un neatsverams palīgs cilvēkam orientēties dzīvē. Vispirms un galvenokārt kulturoloģija palīdz saprast, kā funkcionē kultūra, kādas ir kultūras likumsakarības, kāda loma tagadnes kultūrā ir pagātnes mantojumam, kādā veidā kultūra attīstās un ar kādiem līdzekļiem var veicināt cilvēkiem labvēlīgu kultūras virzību. Katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju. Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu.

Neapšaubāmi, „Kulturoloģija” no skolotājiem prasīja jaunas zināšanas un jaunu pieeju kultūrai, kultūras teorijai, kultūras vēsturei, kultūras filosofijai, kultūras socioloģijai. Bet nekas jauns un negaidīts nenotika. Jauna pakāpe zinātnē vienmēr nosaka jaunu pakāpi izglītībā. Ja izglītība neņem vērā jauno pakāpi zinātnē, tad tā zaudē vērtību un nevērtīgus padara savus „klientus” – jaunatni, visu tautu.

„Kulturoloģijas” ieviešanā nekas jauns un negaidīts nebija arī izglītības kadru jomā. Stagnātu un stagnantu pretestība bija prognozējama. Vienmēr ir bijusi pretestība novitātēm kultūrā. Bet ne vienmēr šīs pretestības miesassargs ir šarlatānisms. Tas ir iespējams vienīgi šarlatāniskas brīvdomības uzplaukuma periodā.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/tris_akademiskas_evergelibas_jeb_azi_par_darzniekiem

Novērtē šo rakstu:

0
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Diskursīvā levitācija

FotoZinātniski orientētiem cilvēkiem šodienas Latvijā klājas ļoti labi. Burtiski katru dienu Rīgas mediji sagādā svaigu materiālu zinātniskām studijām. Svaigais materiāls parasti ir ļoti piemērots teoretizēšanai, terminoloģisko novitāšu izdomāšanai, dzīves izpratnes kompetentāka līmeņa sasniegšanai, vispārinātu un idealizētu modeļu veidošanai. Nereti mediju publikācijas praktiski apstiprina intelektuālās intuīcijas nojausmas un abstrahētās hipotēzes.
Lasīt visu...

21

Liekuļi

FotoIr gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni.
Lasīt visu...

21

Latviskās nelietības zvaigžņu stunda

FotoTas viss, kas 2019.gada decembra vidū notiek ar un ap Lembergu, noteikti ir kārtējā tipiski latviskā nelietība divos virzienos: 1) verdziska kalpošana ASV interesēm un 2) zemiski agresīva vēršanās pret gudru tautieti, nelietīgi izmantojot zināmus apstākļus.
Lasīt visu...

12

Draud Kariņa un Bordāna ostu apvērsums

FotoJau pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Konservatīvā partija solīja, ka visas trīs Latvijas lielās ostas ir jāpaliek zem valsts jumta, tādēļ ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un vairākām juridiskajām personām ir uzlūkojamas kā politisko solījumu pildīšana un vienlaikus politiskās varas pārvēršana ekonomiskajā.
Lasīt visu...

21

No LNT ziņām atvadoties

FotoDecembra pašā sākumā apcerīgi un mazliet skumīgās noskaņās atvadījāmies no LNT ziņām. Arī man bija tāda kā savāda sajūta – nu kā var beigties kaut kas tāds, kas šķities vienmēr klātesošs? Nozīmīgās pārmaiņas Latvijas mediju telpā gan bija izziņotas jau kādu brīdi iepriekš ar sekojošo neizbēgamo ņemšanos par to, kā tā drīkst, vai vispār drīkst un kur skatās policija NEPLP!
Lasīt visu...

21

Mēs, Rīgas līga, atbalstām lēmumu par Rīgas domes atlaišanu

Foto6. decembrī VARAM ministrs paziņoja, ka ir lēmis rosināt Rīgas domes atlaišanu. Šo lēmumu, visticamāk, atbalstīs arī Saeima. Iznākums šādā gadījumā būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas jau nākamā gada sākumā.
Lasīt visu...

6

Spriņģes idejas sasaucas ar Gēbelsa propagandu par rases tīrību

Foto17. novembrī, diskutējot sociālajā tīklā Twitter, žurnāliste Inga Spriņģe izteicās, ka iedzīvotāji, kuri parakstās par Saeimas atlaišanu ir “stulbeņi” (stupid people) un “idioti”, turklāt piebilda, ka šādi cilvēki “nav spējīgi uz pašorganizēšanos, un viņus parasti kāds vada”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Rīgas dome bija atlaižama jau šā gada sākumā līdz ar Gerharda iesniegto likumprojektu

Rīgas domes atlaišana tika iniciēta jau šā gada sākumā, kad Vides aizsardzības un...

Foto

Rīgas domes darbība ir ne tikai nelikumīga, bet arī neatbilstoša sabiedrības interesēm

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izstrādāts likumprojekts par Rīgas domes (RD)...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: novembra beigas

25.novembrī Rīgas medijos bija lasāma atraktīva (piesaistoša, pievilcīga, vilinoša) ziņa: “Valsts prezidentam Egilam Levitam ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu būtu jāvienojas par...

Foto

Svētā inkvizīcija

Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka...

Foto

Jāsaprot, ka pārsvarā visas runas par 3A varu ir tukša vāvuļošana

Šķēle, kā varam nojaust, pēc Sorosam kalpojošo mediju domām, ir visuvarens, visuresošs un visuredzošs. Kā...

Foto

Vai ir vērts vākt parakstus 13. Saeimas atlaišanas ierosināšanai?

Uz šo jautājumu ir jāatbild katram Latvijas vēlētājam pašam. 13. Saeimā tika ievēlēti vairāk nekā 60 jaunu,...

Foto

Ticība rituāla spēkam

«Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu. Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un...

Foto

Rīgas administratīvajā teritorijā neviens nav atcēlis veco labo principu, ka demokrātija ir kompromisu māksla

29.novembrī atkal notika otra lielākā valsts politiskā kuģa pašūpināšana, izvēloties otro Rīgas...

Foto

Demogrāfijas bums un tumsonības bums

Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu...

Foto

Runājiet bez bufera

Šā gada 20. novembrī LTV Panorāmā bija īsa intervija ar mūsu amatpersonu Eiropas Komisijā....

Foto

Nacionālā apvienība ir latviešu nacionālisti šī vārda labākajā nozīmē

Nacionālā apvienība (NA) ir kā dadzis acīs daudziem. Gan tiem, kas vēlētos Latvijā ievest lēto darbaspēku un...

Foto

Nevajag mācīt un apstulbot

Nevajag mani mācīt, cik amorāli ir atlaiJst Saeimu! Neuzķeršos! Tas, ka manu viedokli valkā arī kāds gramatiku vāji zinošs savādnieks, tautvaldību neizprotošs...

Foto

Sašutuma ventīlis “Atlajst Sajmu!”

Es arī esmu sašutis. Mūsu sabiedriski politiskās (elites) barvežu bezkaunības un alkatības kokteilis tiešām spridzina, un neredzēti straujā parakstu vākšana par iniciatīvu Saeimas atlaišanai...

Foto

Ierēdņi demonstrē augstāko pilotāžu, kā NEVAJADZĒTU rakstīt likumu grozījumus

Situācijas neizpratne, slinkums, vienaldzība vai lobijs? To rādīs laiks. Neievērojot elementārākos juridiskās tehnikas principus, Veterinārmedicīnas likumā faktiski tiek...

Foto

Gļēvulības anatomija. Tārpi zupā. Latvijas politiķu bezkaunības un cinisma virsotnes

Pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 16. novembrī, tieši pirms svētkiem, politoloģe Vita Matīsa rakstīja par...

Foto

Sistēma un opozīcija

Cilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts...

Foto

Levita jaunvārdi un to tulkojums

Levita “jaunvārdi” jeb īpašie termini, ar kuriem “spīd” gluži vai pašpasludinātais “nācijas tēvs”- valstsgriba, turpinātība, likteņkopība, vienvērtība, atjaunotne, brīvtelpa, kopējais labums,...

Foto

Kāpēc medaļa tikai Bondaram? Lavents, Zaharjins, Gerčikovs un Meroni arī pelnījuši

Sakarā ar Krājbankas bijušā vadītāja Mārtiņa Bondara apbalvošanu ar Finanšu ministrijas goda zīmi, kā pamatojumu uzrādot “nozīmīgu...

Foto

Varbūt visi „stupid people” nemaz nav „stupid people”, bet tikai daļa, un ar tiem citiem es solidarizēšos

Zinu, ka tūlīt sāksies kārtējais ķengu vilnis, tādēļ uzreiz...

Foto

Atlajst sajmu?

Es ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas,...

Foto

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa....