Staķa padomnieks atved Staķi uz savas sievas rīkotu pasākumu: vai „Rimi” rīcība Latvijā atbilst Zviedrijas labākajiem standartiem?
Pietiek lasītājs08.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir skaidrs, ka pirmos 10 vai 15 gadus pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas šeit tikko ienākušo Rietumu investoru attieksme bija visai divdomīga – no vienas puses svaigs, neapgūts un potenciāli labi pelnošs tirgus, no otras – juridiski un praktiski nesakārtota pusmežonīga postpadomju ekonomiskā, politiskā un juridiskā telpa. Šeit varēja daudz ko atļauties, jo nekādas pretestības jau nebija – tikai svaigu dzīvē pirmās lielās naudas smaku sajutuši politiķi un viņu apkalpojošais personāls.
Nu ir 2020. gads, tūliņ būs 2021. Jau 16 gadus Baltijas valstis ir Eiropas Savienībā, mēs esam pilnvērtīgi un uzticami NATO partneri, esam pārvarējuši daudzas krīzes un galu galā daudzmaz saveduši kārtībā gan likumus, gan reālo ekonomisko vidi un paradumus. Diemžēl laiku pa laiku notiek recidīvi – investoriem dažkārt aizvien no jauna šķiet, ka viņi šeit var izvesties kaut kā citādi, atšķirīgi, nekā pašu mājās!
Šī gada 27. oktobrī zviedru mazumtirdzniecības koncerna ICA AB meitasuzņēmums Baltijas valstīs RIMI Baltic ar lielu pompu atklāja jaunu vērienīgu loģistikas centru, no kura turpmāk plāno produktu piegādes gan Latvijas, gan daļēji arī Lietuvas un Igaunijas tirgum un kurā plāno nodarbināt ap 700 cilvēku!
Tā kā jaunais centrs tika atklāts Rīgā, Deglava ielā, diezgan saprotami, ka svinīgajā pasākumā līdzas RIMI vadībai, Zviedrijas vēstniecei un citām prominencēm piedalījās arī jaunais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. Nu skaidrs, Rīgai 700 jaunas darba vietas u.t.t.
Diemžēl, kā jau nereti gadās, salda medus mucā nejauši ielīst karote darvas… un viss solīdais pasaules standartiem atbilstošais pasākums sabojāts! Izrādās, ka ballīti organizējis neviens cits kā Rīgas mēra “politiskā padomnieka” Ginta Knoka (attēlā) sievai Eglei Klekerei – Krekelei piederošā sabiedrisko attiecību firma Deep White! Saprotams, par šāda vēriena pasākumu no RIMI saņemot nesliktu žūksni!
Varētu jau sacīt – kad gan tur liels, tāds “parasts” interešu konfliktiņš vien sanācis? Taču būtu svarīgi ņemt vērā fonu – no vienas puses tāda valsts kā Zviedrija un liels tās uzņēmums, kas tik ļoti lepojas ar saviem politiskajiem un ētiskajiem standartiem. No otras – jaunā sirdsšķīstā Rīgas domes vadība ar cilvēku, “ar kuru var iet izlūkos” priekšgalā. Un pa vidu – nekas cits kā sīkas kārtējā “politiskā padomnieka” rebītes, kuras jau nu vajadzēja pamanīt gan RIMI Baltic vadībai, gan Rīgas mēram!
Vai tad tiešām nebija iespējams pasākuma organizēšanai izvēlēties kādu citu no vairākiem desmitiem Latvijas aģentūru; tādu, pār kuru nekristu interešu konflikta ēna? Ir grūti iedomāties, ka šādu elementāru kļūdu pieļautu tādi lieli Zviedrijas kapitāla uzņēmumi kā SEB, Swedbank vai IKEA.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
