Stambulas konvencija ratificēta. Par vienu pseidoproblēmu mazāk
Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā02.12.2023.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Es vienmēr esmu bijis par to, ka Stambulas konvencija ir jāratificē. Vienmēr par to iestājies, tajā skaitā publiski visos iespējamos formātos. Vienlaicīgi es uzskatu, ka šīs konvencijas ratifikācija vai neratifikācija ir pseidoproblēma, kas parāda mūsu publiskās debates vājumu un ir ideāls piemērs tam, kāpēc mūsu valsts neattīstās un ar katru gadu ikvienā izmērāmā rādītājā kļūst aizvien atpalikušāka.
Mums pa spēkam ir tikai pseidoproblēmas, tikai mutes vārstīšana un emocionāla klaigāšana, un ar to mēs kompensējam savu pilnīgo un totālo nespēju risināt kaut jel kādu reālu problēmu. Piemēram, šajā gadījumā drausmīgos varmācības rādītājus pret sievietēm.
Arī šī valdība un koalīcija, kuriem pašiem tagad ir teju vai asaras acīs aiz laimes, par, viņuprāt, nez kādu lielu izdarīto darbu, patiesībā tūlīt atkal balsos par budžetu, kurā ne ar vienu eiro nav iecerēts neko mainīt pilnīgi nevienā aspektā, kas varētu kaut ko labot varmācības pret sievietēm situācijā. Šī valdība, šie deputāti vispār neiespringst, pat necenšas pirkstiņu pakustināt, lai paredzētu naudu policijai, prokuratūrai, apmācībām, prevencijai, krīzes centriem, tik daudz reāli darāmā.
Nē, neviens progresīvais, neviens “Vienotības” deputāts, neviena kaismīgā tviteriste nav pat iepīkstējusies par to, ka varbūt kaut ko reāli vajadzētu darīt. Neviens neko vispār nav izdarījis, lai arī ir visas iespējas. Kā vienā galvā var sadzīvot tik kaismīga, emocionāla, aktīva ikdienas iestāšanās par konvenciju ar pilnīgi nekā nedarīšanu tās mērķa, proti, varmācības pret sievieti mazināšanā, sasniegšanai, tas man tiešām nav saprotams.
Man, no vienas puses, ir grūti noticēt, ka viņi tiešām ir tik stulbi, ka domā, ka konvencija kaut kā pati risinās šīs problēmas, no otras - man bail, ka kaut kā tā arī ir. Kā citādi to izskaidrot.
Jā, es vienmēr esmu bijis par to, ka konvencija ir vajadzīga, jo katrs sīkums, kas var palīdzēt vardarbības novēršanai, ir jāizmanto, tajā skaitā arī konvencija un tās dotie instrumenti. Protams. Un es arī nesaredzu tos riskus, uz kuriem norāda konservatīvie, un domāju, ka viņu minētajām bažām nav nekāda pamata.
Bet vienlaicīgi ir pilnīga taisnība arī tiem, kas saka, ka visu, ko konvencija paredz, bija un ir iespēja darīt arī tagad un jau gadiem. Patiesībā visu svarīgāko.
Nu labi, pieņemsim, ka “Progresīvie”, “Vienotība” un ZZS ir tādas partijas, kuras bez ratificētas konvencijas nez kāpēc nevarēja neko sākt darīt. Labi, tad man prieks, ka tagad kaut kas sāks notikt. Taču man nez kāpēc šķiet, ka būs jau viss atkal citādāk. Vardarbības pret sievieti problēma izrādīsies atrisināta. Viņi visu ir izdarījuši, viņi ir apstiprinājuši konvenciju, viņu rokas nu ir tīras.
Jāmeklē (un nešaubīgi tiks atrasta) kāda jauna pseidoproblēma, lai tikai nebūtu jārunā ne par vienu īstu problēmu - ekonomiku, izglītību, drošību, korupciju, tiesiskumu. Jo tur viss sarežģīti un nepieciešamas gan zināšanas, gan intelekts, gan spēja vadīt. Tas ir tik sarežģīti, un tāpēc mēs esam tur, kur esam.
Seko mums 
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
