Iesaki rakstu: 
Kopš pēdējām vēlēšanām Latvijas galvenā politiskā diskusija ir - par un ap ķebli. Ar trīs vai četrām kājām, vai varbūt piecām. Kā nodrošināt stabilitāti, ja katra ir citā garumā, resnumā un atšķirīgā leņķī. Nu, drusku vēl tur ir arī par Stambulas konvenciju, slēdzamām skolām un to, ka veselības aprūpes pieejamība jāsamazina vēl vairāk. Tur nav vispār nekā par Latvijas attīstību, atpalicības pārvarēšanu, cilvēku labklājību, valsts nākotnes vīziju. Ka tik ķeblis stabils.
Vērot varas rotaļas smilšukastē sākumā bija interesanti, vēlāk smieklīgi, bet tagad ir kļuvis nomācoši. Tas teātris, ko mums piedāvā, ir tik tālu no reālās dzīves, kur tiek slēgtas skolas un slimnīcas, ugunsdzēsēju posteņi un policijas iecirkņi, pasta nodaļas, mazie veikaliņi un ražotnes... Kur jaunieši aizbrauc, un nav nekādu argumentu, lai viņus atrunātu, - jauni cilvēki vēlas dzīvot ar nākotnes perspektīvu. Un mieru nedod jautājums: vai ar šādu demogrāfiju un šādu ekonomiku Latvija var sagaidīt savu divsimtgadi?
Diemžēl mūsu politikā nav iesakņojusies tradīcija prasīt no varnešiem atbildību par to, kas notiek/vai nenotiek ar valsti. Kamēr būsim tikai skatītāji, nevis aktīvi līdzdalībnieki, kamēr samierināsimies ar atpalicību, tikmēr nekas nemainīsies. Ko tu, ar varu apveltītais ķebļu konstruktor, šodien izdarīji, lai Latvijā dzimtu bērni, lai jaunieši nepirktu vienvirziena biļeti, kādus lēmumus tu pieņēmi, lai Latvijai būtu nākotne? Tie ir jautājumi, kas katru dienu ir jāuzdod politiķiem, kuri beidzot no savām olimpa spēlēm ir jāatgriež uz zemes.
Sekojot "trendam" visā salīdzināties ar Igauniju, minēšu vienu būtisku mūsu atšķirību no ziemeļu kaimiņiem. Kad svinējām savas valsts simtgadi, mūsu fokuss lielākoties bija vērsts uz pagātni, visām traģiskajām vēstures lappusēm, ko tautai nācies pārdzīvot. Bet igauņi šo jubileju atzīmēja, iesaistoties iniciatīvā "Ilgtermiņa plāns Igaunijai". (Tā vēlāk pārtapa sabiedriskā kustībā, pēc tam partijā "EEsti 200".) Ar šo iniciatīvu sabiedrībā tika un joprojām tiek uzturēta diskusija par to, kādi orientieri jāizvirza, lai ar lepnumu un gandarījumu nākamās paaudzes varētu nosvinēt valsts divsimtgadi.
Vairāk veidot nākotni, mazāk atskatīties pagātnē - tā noteikti ir viena no Igaunijas panākumu atslēgām, ko mums derētu mācīties, ja gribam izlīdzināt attīstības jaudu ar kaimiņiem.
Lūk, dažas no tēzēm, kā igauņi no kustības EE200 redz valsts mērķus.
* Igaunijai ir jābūt pasaulē labākajai dzīves videi jauniem cilvēkiem, kur tiek radītas visas iespējas izglītībai, darbam un sevis pilnveidošanai.
* Pakalpojumiem, ko valsts piedāvā cilvēkiem, jābūt pēc iespējas brīvākiem no birokrātijas, un jāņem vērā katra cilvēka specifiskās īpašības un vajadzības. Tiem jābalstās uz iedzīvotāju vajadzībām, nevis ierēdņu ērtībām.
* Sazinoties ar valsts vai pašvaldību iestādēm, cilvēkiem jābūt vienam digitālajam vai fiziskajam kontaktpunktam, kur visas lietas var atrisināt bez pārmērīgas birokrātijas. Tādēļ ir jāveic visaptveroša pakalpojumu un administrācijas reforma.
* Jaunais ekonomisko panākumu mērs ir cilvēku labklājība un vides saglabāšana pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Igaunijas ekonomikas panākumu pamatā ir jāliek klimatam labvēlīga attīstība, gudrs darbaspēks ar vislabāko izglītību un digitalizācijas veiksmes stāsts.
* Igaunija ir īpaša. Mēs esam maza valsts ar lielu dvēseli. Igaunijai noteikti jābūt starp tām valstīm, kas nosaka pasaules attīstības tendences.
* Igauņu kultūra ir atvērta un darbojas saskarsmē ar citām pasaules kultūrām. Igaunijas valodas un kultūras attīstības galvenie priekšnoteikumi ir labākā izglītības sistēma pasaulē un inovatīvas zinātnes attīstība. Visi bērni Igaunijā saņem kvalitatīvu izglītību un ļoti labu igauņu valodas prasmju līmeni. Nacionālajām minoritātēm ir iespējas attīstīt dzimto valodu un kultūru.
* Igaunijas patiesā bagātība ir tīrā daba, auglīgā lauksaimniecības zeme, ūdenstilpnes, kas bagātas ar zivīm un meži ar bagātīgu sugu daudzveidību. Dabas resursu saglabāšanai jābūt sākumpunktam valsts un privātā sektora lēmumiem un rīcībai.
* Politiskajai varai ir jābūt pēc iespējas tuvākai cilvēkam un kopienai, lai izvairītos no valsts un pilsoņa atsvešinātības.
* Nākotnes valsts tieši sazinās ar saviem pilsoņiem un iesaista viņus lēmumu pieņemšanas procesos.
* Mēs gribam, lai Igaunija būtu valsts, kur cilvēkiem patīk dzīvot, kur jaunība ir forša, pusmūžs ir veiksmīgs un vecums ir cieņpilns.
Man nav naivu ilūziju, ka Igaunijas politikā iztiek bez "ķebļu rotaļām". Bet viens gan ir jūtams - igauņi no saviem varnešiem par tām pieprasa atbildību, un tās nepaliek nesodītas. Igaunijas vēlētājs neslinko pajautāt, vai šodienas lēmumi mūs tuvina lielajam mērķim - izveidot labāko valsti?
Arī mums ir vajadzīga politiska diskusija par lielām ambīcijām, iezīmējot tālus apvāršņus, uz kuriem tiekties. Kad mērķi ir nosaukti vārdā, tad daudz vieglāk ir izvēlēties līdzekļus, kā tos sasniegt. Un prasīt atbildību par katru soli, kas no tiem attālina, nevis tuvina.
Seko mums 
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
