Iesaki rakstu: 
Kopš pēdējām vēlēšanām Latvijas galvenā politiskā diskusija ir - par un ap ķebli. Ar trīs vai četrām kājām, vai varbūt piecām. Kā nodrošināt stabilitāti, ja katra ir citā garumā, resnumā un atšķirīgā leņķī. Nu, drusku vēl tur ir arī par Stambulas konvenciju, slēdzamām skolām un to, ka veselības aprūpes pieejamība jāsamazina vēl vairāk. Tur nav vispār nekā par Latvijas attīstību, atpalicības pārvarēšanu, cilvēku labklājību, valsts nākotnes vīziju. Ka tik ķeblis stabils.
Vērot varas rotaļas smilšukastē sākumā bija interesanti, vēlāk smieklīgi, bet tagad ir kļuvis nomācoši. Tas teātris, ko mums piedāvā, ir tik tālu no reālās dzīves, kur tiek slēgtas skolas un slimnīcas, ugunsdzēsēju posteņi un policijas iecirkņi, pasta nodaļas, mazie veikaliņi un ražotnes... Kur jaunieši aizbrauc, un nav nekādu argumentu, lai viņus atrunātu, - jauni cilvēki vēlas dzīvot ar nākotnes perspektīvu. Un mieru nedod jautājums: vai ar šādu demogrāfiju un šādu ekonomiku Latvija var sagaidīt savu divsimtgadi?
Diemžēl mūsu politikā nav iesakņojusies tradīcija prasīt no varnešiem atbildību par to, kas notiek/vai nenotiek ar valsti. Kamēr būsim tikai skatītāji, nevis aktīvi līdzdalībnieki, kamēr samierināsimies ar atpalicību, tikmēr nekas nemainīsies. Ko tu, ar varu apveltītais ķebļu konstruktor, šodien izdarīji, lai Latvijā dzimtu bērni, lai jaunieši nepirktu vienvirziena biļeti, kādus lēmumus tu pieņēmi, lai Latvijai būtu nākotne? Tie ir jautājumi, kas katru dienu ir jāuzdod politiķiem, kuri beidzot no savām olimpa spēlēm ir jāatgriež uz zemes.
Sekojot "trendam" visā salīdzināties ar Igauniju, minēšu vienu būtisku mūsu atšķirību no ziemeļu kaimiņiem. Kad svinējām savas valsts simtgadi, mūsu fokuss lielākoties bija vērsts uz pagātni, visām traģiskajām vēstures lappusēm, ko tautai nācies pārdzīvot. Bet igauņi šo jubileju atzīmēja, iesaistoties iniciatīvā "Ilgtermiņa plāns Igaunijai". (Tā vēlāk pārtapa sabiedriskā kustībā, pēc tam partijā "EEsti 200".) Ar šo iniciatīvu sabiedrībā tika un joprojām tiek uzturēta diskusija par to, kādi orientieri jāizvirza, lai ar lepnumu un gandarījumu nākamās paaudzes varētu nosvinēt valsts divsimtgadi.
Vairāk veidot nākotni, mazāk atskatīties pagātnē - tā noteikti ir viena no Igaunijas panākumu atslēgām, ko mums derētu mācīties, ja gribam izlīdzināt attīstības jaudu ar kaimiņiem.
Lūk, dažas no tēzēm, kā igauņi no kustības EE200 redz valsts mērķus.
* Igaunijai ir jābūt pasaulē labākajai dzīves videi jauniem cilvēkiem, kur tiek radītas visas iespējas izglītībai, darbam un sevis pilnveidošanai.
* Pakalpojumiem, ko valsts piedāvā cilvēkiem, jābūt pēc iespējas brīvākiem no birokrātijas, un jāņem vērā katra cilvēka specifiskās īpašības un vajadzības. Tiem jābalstās uz iedzīvotāju vajadzībām, nevis ierēdņu ērtībām.
* Sazinoties ar valsts vai pašvaldību iestādēm, cilvēkiem jābūt vienam digitālajam vai fiziskajam kontaktpunktam, kur visas lietas var atrisināt bez pārmērīgas birokrātijas. Tādēļ ir jāveic visaptveroša pakalpojumu un administrācijas reforma.
* Jaunais ekonomisko panākumu mērs ir cilvēku labklājība un vides saglabāšana pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Igaunijas ekonomikas panākumu pamatā ir jāliek klimatam labvēlīga attīstība, gudrs darbaspēks ar vislabāko izglītību un digitalizācijas veiksmes stāsts.
* Igaunija ir īpaša. Mēs esam maza valsts ar lielu dvēseli. Igaunijai noteikti jābūt starp tām valstīm, kas nosaka pasaules attīstības tendences.
* Igauņu kultūra ir atvērta un darbojas saskarsmē ar citām pasaules kultūrām. Igaunijas valodas un kultūras attīstības galvenie priekšnoteikumi ir labākā izglītības sistēma pasaulē un inovatīvas zinātnes attīstība. Visi bērni Igaunijā saņem kvalitatīvu izglītību un ļoti labu igauņu valodas prasmju līmeni. Nacionālajām minoritātēm ir iespējas attīstīt dzimto valodu un kultūru.
* Igaunijas patiesā bagātība ir tīrā daba, auglīgā lauksaimniecības zeme, ūdenstilpnes, kas bagātas ar zivīm un meži ar bagātīgu sugu daudzveidību. Dabas resursu saglabāšanai jābūt sākumpunktam valsts un privātā sektora lēmumiem un rīcībai.
* Politiskajai varai ir jābūt pēc iespējas tuvākai cilvēkam un kopienai, lai izvairītos no valsts un pilsoņa atsvešinātības.
* Nākotnes valsts tieši sazinās ar saviem pilsoņiem un iesaista viņus lēmumu pieņemšanas procesos.
* Mēs gribam, lai Igaunija būtu valsts, kur cilvēkiem patīk dzīvot, kur jaunība ir forša, pusmūžs ir veiksmīgs un vecums ir cieņpilns.
Man nav naivu ilūziju, ka Igaunijas politikā iztiek bez "ķebļu rotaļām". Bet viens gan ir jūtams - igauņi no saviem varnešiem par tām pieprasa atbildību, un tās nepaliek nesodītas. Igaunijas vēlētājs neslinko pajautāt, vai šodienas lēmumi mūs tuvina lielajam mērķim - izveidot labāko valsti?
Arī mums ir vajadzīga politiska diskusija par lielām ambīcijām, iezīmējot tālus apvāršņus, uz kuriem tiekties. Kad mērķi ir nosaukti vārdā, tad daudz vieglāk ir izvēlēties līdzekļus, kā tos sasniegt. Un prasīt atbildību par katru soli, kas no tiem attālina, nevis tuvina.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
