Starts jaunā Latvijas politiķu pasaku sējuma "Latvija 2050" izstrādes naudas apgūšanai
Aivars Strakšas06.04.2025.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Ar ministru prezidentes Evikas Siliņas ievadvārdiem esot ticis dots starts jaunā Latvijas politiķu pasaku sējuma "Latvija 2050" izstrādes naudas apgūšanai. Kāpēc tik sarkastiski?
Palasiet aktuālo pasaku sējumu - "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam", tad sapratīsiet. Mazliet šķebina lasot. Pilns ar patētiskām, skaistām, bet pēc satura pilnīgi tukšām frāzēm, kas skaudri kontrastē ar šī brīža realitāti.
Sāksim ar mērķi: "2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas."
Vai to vispār var nosaukt par mērķi?
Mērķis ir apņemšanās kaut ko izdarīt. Kaut ko konkrētu un pēc iespējas nosakāmu. Lai zina, ka stratēģiskais mērķis ir sasniegts. Šeit ir aprakstīts sapnis, vīzija un cik saprotu, tad ir paredzēts, ka tas realizēsies pats no sevis. Ja pats no sevis nepiepildīsies, tad būs kā pašlaik, nokļūsim tur, kur straume mūs aiznesīs.
Vēl viens citāts no esošās stratēģijas: "Visticamāk, ka 2030. gadā Latvijas sabiedrība būtiski atšķirsies no tās, kas šeit dzīvo šobrīd, – valstī dzīvos aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju...”
Palikuši pieci gadi. Lai izpildītu šo vīziju, mums vajag sagādāt kādus pārsimt tūkstošus migrantu. Piedzemdēt savējos nesanāks.
Nevēlos visu pārstāstīt. Jālasa pašiem.
Nedomāju, ka ar stratēģiju 2050 būs kaut kas citādi. Stratēģiju rakstīšanas un pildīšanas tradīcijas neļaus. Stratēģijas rakstām grāmatplauktam, un līdz ar to tām ir jābūt skaistām pēc formas, ambiciozām pēc satura, nav jātraucē ikdienā un kā visām pasakām - ar laimīgām beigām. Gandrīz piemirsu - ar labu honorāru iesaistītajiem literātiem.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
