Stāsts ir par izdzīvošanas cīņām varas koalīcijā, kur mīļo partneru uzmešana ir svarīgāka par racionālu rezultātu
Jānis Urbanovičs22.12.2024.
Komentāri (54)
Latvijas Bankas (LB) prezidenta vēlēšanu procesam iztērēts milzumdaudz enerģijas - uzrakti visi iespējamie kompromati, izpētīti raduraksti, ziedots dārgais prime time ēters sabiedriskajos medijos. Politiķi zīmīgi mirkšķinājuši ar aci, nākot klajā ar tādiem nesatricināmiem argumentiem kā "Vecrīgas kafejnīcās runā", "visu izgāza trīs vēstneši no Ventspils", "zinu, bet neteikšu"...
Nepiekritīšu tiem, kas LB vadītāja neievēlēšanu uzskata par kādu milzu izgāšanos un apdraudējumu banku sistēmai. Latvijas lielāko banku skandināvu "mammas", kā arī mūsu stratēģiskie partneri šo sistēmu uzmana neatslābstoši un tur īsā pavadā, te nekāda nevēlama lokāla pašdarbība tāpat netiks pieļauta.
Arī Lagardas kundze no Frankfurtes modri seko līdzi notiekošajam, taču gan jau pārdzīvos, ja pie Eiropas Centrālās bankas garā galda kādu brīdi nebūs klāt Latvijas pārstāvis (jau agrāk tā gadījies). Tāpēc nav lielas starpības, vai LB prezidentam vārdā Mārtiņš, Reinis, Uldis vai kaut Arvils.
Tad kāpēc gan simts gudrās galvas tik ļoti aizrāvušās ar to, kur rezultāts ir visai nosacīts, tā vietā, lai pievērstos lietām, ko var un vajag mainīt? Skaidrs, ka ne jau par labākā, piemērotākā, profesionālākā kandidāta izvēli ir šis stāsts, bet gan par izdzīvošanas cīņām varas koalīcijā, kur mīļo partneru uzmešana ir svarīgāka par racionālu rezultātu.