Iesaki rakstu: 
NATO 5.pants nav automātisks. Latvijai nebūs divu nedēļu sagatavošanās laika Krievijas uzbrukuma gadījumā. Ja sabiedroto atbilde neseko uzreiz, mums vieniem nāksies karot ilgstoši.
NATO piektais pants ir politiska visu dalībvalstu apņemšanās. Uzbrūkot kādai no NATO valstīm, automātiski netiek iedarbināta visu dalībvalstu reakcija. Par to vienbalsīgi jānobalso visām dalībvalstīm.
Politisks lēmuma pieņemšanas process ir laiks, kas kalpo agresoram. Pēc sabiedroto konsensusa pieņemšanas seko militāru plānu iedarbināšana, sabiedroto spēku gatavības paaugstināšana plašākai operacionālai darbībai. Zaudēts laiks, kurā karojam saviem spēkiem.
Atšķirībā no agresijas Ukrainā, kad par kara iespējamību liecināja “pievilktie” plaša mēroga spēki, Baltijas scenārijā militārā infrastruktūra tādam karam ir ikdienas režīmā mūsu pierobežā. Pirms 24.02. Krievija varēja uzsākt Baltijas scenāriju ar dažu dienu sagatavošanas laiku.
Laiks ir Baltijas valstu gravitācijas centrs. Tāpēc: a) skaidra izpratne sabiedrībā par NBS, indivīda un institūciju lomu no pirmās X-stundas, b) iepriekš autorizētas sabiedroto darbības no pirmās kara minūtes, kas neprasa politiski lēmumu Berlīnē, Parīzē vai citā galvaspilsētā.
Plaša mēroga militārās mācības, ieguldījums aizsardzībā, sabiedroto spēku klātbūtne reģionā uz pastāvīguma bāzes, NBS un sabiedrības gatavība karot ir spēcīgākie agresora atturēšanas līdzekļi. 5.panta būtība - vairota pārliecība pretiniekam, ka tas tiks iedarbināts.
Vienprātības nozīme NATO ietvaros ir pārvērtēta. Nevar uzņemt jaunas dalībvalstis, ja kaut viena valsts ir pret, taču neredzu lielu problēmu doties palīgā Baltijas valstīm situācijā, kad aliansē nav pilnīga vienprātība. Galvenais ir politiskā griba palīdzēt un ASV līderība.
Vienprātība - NATO spēks un posts. Atbilstoši alianses operacionālajiem plāniem KATRAI dalībvalstij ir loma noteiktos scenārijos. Tas arī ir spēcīgs atturēšanas signāls agresoram. Piekrītu - ASV reakcija, tai skaitā ārpus NATO kopējiem lēmumiem, būs izšķiroša pirmajās kara dienās.
Nebūvēsim gaisa pilis par iespēju karot vieniem. To varētu darīt, ja mums būtu vismaz divas pilnībā nokomplektētas divas mehanizētās brigādes ar artilēriju, aviāciju un pretgaisa aizsardzību, sagatavoti nocietinājumi. Tagad vienīgais risinājums ir attiecīgu spēju un mandāta NATO spēku klātbūtne.
Stāsts ir par laiku, cik ilgi nāktos būt vieniem. Kara mērķis - stratēģisku sabiedroto ienākšanas punktu nodrošināšana. Iespējami! Un “vieni” nozīmē visas trīs Baltijas valstis kopā. Agresoram esam vienota operacionālā teritorija.
Pārpublicēts no X.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
