Iesaki rakstu: 
NATO 5.pants nav automātisks. Latvijai nebūs divu nedēļu sagatavošanās laika Krievijas uzbrukuma gadījumā. Ja sabiedroto atbilde neseko uzreiz, mums vieniem nāksies karot ilgstoši.
NATO piektais pants ir politiska visu dalībvalstu apņemšanās. Uzbrūkot kādai no NATO valstīm, automātiski netiek iedarbināta visu dalībvalstu reakcija. Par to vienbalsīgi jānobalso visām dalībvalstīm.
Politisks lēmuma pieņemšanas process ir laiks, kas kalpo agresoram. Pēc sabiedroto konsensusa pieņemšanas seko militāru plānu iedarbināšana, sabiedroto spēku gatavības paaugstināšana plašākai operacionālai darbībai. Zaudēts laiks, kurā karojam saviem spēkiem.
Atšķirībā no agresijas Ukrainā, kad par kara iespējamību liecināja “pievilktie” plaša mēroga spēki, Baltijas scenārijā militārā infrastruktūra tādam karam ir ikdienas režīmā mūsu pierobežā. Pirms 24.02. Krievija varēja uzsākt Baltijas scenāriju ar dažu dienu sagatavošanas laiku.
Laiks ir Baltijas valstu gravitācijas centrs. Tāpēc: a) skaidra izpratne sabiedrībā par NBS, indivīda un institūciju lomu no pirmās X-stundas, b) iepriekš autorizētas sabiedroto darbības no pirmās kara minūtes, kas neprasa politiski lēmumu Berlīnē, Parīzē vai citā galvaspilsētā.
Plaša mēroga militārās mācības, ieguldījums aizsardzībā, sabiedroto spēku klātbūtne reģionā uz pastāvīguma bāzes, NBS un sabiedrības gatavība karot ir spēcīgākie agresora atturēšanas līdzekļi. 5.panta būtība - vairota pārliecība pretiniekam, ka tas tiks iedarbināts.
Vienprātības nozīme NATO ietvaros ir pārvērtēta. Nevar uzņemt jaunas dalībvalstis, ja kaut viena valsts ir pret, taču neredzu lielu problēmu doties palīgā Baltijas valstīm situācijā, kad aliansē nav pilnīga vienprātība. Galvenais ir politiskā griba palīdzēt un ASV līderība.
Vienprātība - NATO spēks un posts. Atbilstoši alianses operacionālajiem plāniem KATRAI dalībvalstij ir loma noteiktos scenārijos. Tas arī ir spēcīgs atturēšanas signāls agresoram. Piekrītu - ASV reakcija, tai skaitā ārpus NATO kopējiem lēmumiem, būs izšķiroša pirmajās kara dienās.
Nebūvēsim gaisa pilis par iespēju karot vieniem. To varētu darīt, ja mums būtu vismaz divas pilnībā nokomplektētas divas mehanizētās brigādes ar artilēriju, aviāciju un pretgaisa aizsardzību, sagatavoti nocietinājumi. Tagad vienīgais risinājums ir attiecīgu spēju un mandāta NATO spēku klātbūtne.
Stāsts ir par laiku, cik ilgi nāktos būt vieniem. Kara mērķis - stratēģisku sabiedroto ienākšanas punktu nodrošināšana. Iespējami! Un “vieni” nozīmē visas trīs Baltijas valstis kopā. Agresoram esam vienota operacionālā teritorija.
Pārpublicēts no X.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
