Iesaki rakstu: 
Latvija ir valsts, kas bieži lepojas ar savu dabu, kultūru un darba tikumu. Tomēr aiz skaistajām fotogrāfijām tūrisma bukletiem slēpjas sarežģītas problēmas, kuras ikdienā izjūt cilvēki laukos un pilsētās. Cilvēki emigrē, dzimstība krītas, daudzi vecāki nevar samaksāt par bērnu skolu vai ārsta vizīti, pensionāri stāv rindās, lai izdzīvotu ar niecīgu pensiju.
Politiķi un amatpersonas bieži runā par to, cik Latvija attīstās, cik ērti ir uzņēmējdarbībai, cik daudz investīciju ienāk. Bet kur ir patiesā statistika? Kur ir skaidri dati par to, cik cilvēku aizbrauc, cik atgriežas, cik mājsaimniecību dzīvo uz nabadzības robežas, cik pacientu gaida rindā pie ārsta?
Ja statistika tiek veidota tikai, lai skaisti izskatītos Eiropas Savienības pārskatos, tad tā ir ilūzija, kas lauž uzticību valstij. Bet ja tiktu izveidota patiesa un neatkarīga statistiķu sistēma, kas stāsta par reālo Latviju, tā kļūtu par sabiedrības spoguli. Tikai tad politiķiem būtu jāskatās acīs saviem vēlētājiem, nevis jāslēpjas aiz "skaistiem cipariem".
Latvijai ir vajadzīgi statistiķi, kuri nav ierēdņi, bet sabiedrības sargi. Viņi varētu sniegt atklātu informāciju par to:
cik ģimenes nevar samaksāt komunālos rēķinus,
cik cilvēku pamet Latviju katru mēnesi,
cik bērni nesaņem pilnvērtīgu izglītību,
cik iedzīvotāju dzīvo ar ienākumiem zem iztikas minimuma,
cik bieži valsts pārkāpj savus solījumus.
Šāda patiesa statistika nebūtu tikai skaitļi. Tā būtu sabiedrības pašportrets, kas ļautu ieraudzīt gan sāpes, gan cerības. Tas palīdzētu Latvijai augt, jo nevar labot problēmas, kuras neatzīstam.
Tāpēc aicinu: izveidot neatkarīgu statistikas institūciju Latvijā, kas kalpo tautai, nevis valdībai. Lai cilvēki var paši redzēt savu dzīvi skaitļos un saprast, kāda ir valsts patiesā situācija. Tikai tad mēs varēsim godīgi runāt par nākotni un pieņemt lēmumus, kas nav ilūzijas, bet balstīti reālajā dzīvē.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
