Stratēģiskas bailes no Baltijas valstīm liek Kremlim melot un nomelnot
Baiba Zīle23.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Marta sākumā Baltijas jūrā notika Apvienoto ekspedīcijas spēku (JEF) koordinācijas mācības, kas, protams, deva iemeslu saaktivizēties Krievijas ” taisnības un aizskāruma policijai”. Kā jau jebkuras citas militāra rakstura mācības, kas paredzētas tam, lai militārie spēki jebkādos krīzes apstākļos spētu nodrošināt stabilitāti Baltijas jūras reģionā, arī šīs KF skatījumā ir drauds.
No Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova teiktā izriet, ka NATO, labi zinot Maskavas nostāju neplānot un neveikt nekādus uzbrukumus, turpina izplatīt pretējus vēstījumus un izmanto ieganstu, lai izvietotu vairāk tehnikas un bataljonu pie Krievijas robežām. Viņš vairākkārt ir uzsvēris, ka NATO nemotivētās militārās aktivitātes netālu no Krievijas robežas Baltijas jūrā parāda alianses postošo lomu Austrumeiropas valstīs. Turklāt pieaugošās militārās aktivitātes “Austrumu flangā” tikai turpina provocēt Krievijas reakciju.
Prokremliskā melu ražotne Sputniknews nereti izplata vēstījumus, kuru pamatā ir apgalvojumi par to, ka galvenās Viļņas, Rīgas un Tallinas problēmas šodien (un nākotnē) ir agresīvā NATO darba kārtība, kas norāda uz Baltijas karavīru perspektīvām kļūt par lielgabalu gaļu. Pašlaik Baltijas valstu neatkarīgā militārā un politiskā loma neesot redzama. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas varas iestāžu un cilvēku liktenis esot kļūt par lielgabala gaļu veco NATO partneru spēlē.
Šis tāpat kā citi prokremlisko mediju vēstījumi ir atkārtots prokremliskais dezinformācijas stāstījums, attēlojot NATO kā agresoru un parādot Baltijas valstis kā alianses marionetes, kuras var veiksmīgi bīdīt, uzkurinot jau tā samilzušo rusofobijas garu.
Pamatota iemesla ticēt jebkuriem no šiem apgalvojumiem nav. Militārās mācības kā Latvijā, tā abās pārējās Baltijas valstīs ir notikušas regulāri, arī bez NATO iesaistes, un to galvenais iemesls ir sagatavot spējīgus karavīrus dažādu bīstamu situāciju priekšā.
Tas ne vienmēr nozīmē militāru aktivitāti vai karu. Jūrā pastāv vēl „simtiem” citu problēmsituāciju, kuru risināšanā būtu jāiesaistās labi apmācītam militāram personālam. Kā piemēru var minēt tās pašas Otrā pasaules kara munīcijas atliekas, kuras nereti straumju izmaiņu rezultātā tiek izceltas un var radīt apdraudējumu kruīza kuģiem vai citiem jūras prieku baudītājiem, tai skaitā tūristiem no KF.
Arī dažādas katastrofas, nelaimes gadījumi (glābšanas operācijas), kur nepieciešama Nacionālo Bruņoto spēku iesaiste pieprasa labi apmācītus un sagatavotus cilvēkus, nevis tādus, kas krīzes situācijā krīt panikā.
Protams, nevar noliegt, ka kopš Krimas aneksijas 2014.gadā NATO un Krievijas attiecības ir manāmi saasinājušās, taču nekas neliecina par NATO plāniem uzbrukt Krievijai. Tā vietā kā atbildi uz nelikumīgajām KF darbībām Ukrainā NATO 2014. gadā pārtrauca praktisko sadarbību ar Krieviju.
Arī Kremļa propagandas tik mīļie apgalvojumi par Baltijas valstīm kā “agresijas placdarmu” pret Krieviju ir nepatiesi. NATO nemeklē konfrontāciju ar Krieviju. Alianse šo nostāju ir publiski paudusi un norādījusi 2018. gada Briseles samita deklarācijā.
Arī fakts, ka Baltijas valstis 2004. gada martā kļuva par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm, nenozīmē kaut kādas KF izdomātas agresijas izpausmes pret kaimiņvalstīm. Lietuvā, Latvijā un Igaunijā dalība aliansē tiek uzskatīta par reģiona drošības pamatu neatkarīgi no apdraudējuma.
Protams, 2014.gada notikumi Ukrainā, kā arī pirms tam pieredzētā Krievijas militārā intervence Gruzijā, aizbildinoties ar KF palīdzību risināt Gruzijas iekšpolitiskās problēmas, liek Baltijas valstu sabiedrībai vairāk fokusēties uz savu spēju aizsargāt valstis pret potenciāliem draudiem no pierobežas, bet tas nebūt nenozīmē, ka kāda no Baltijas valstīm vai NATO gatavo uzbrukumu KF vai kādai citai valstij. Tam visam ir daudz praktiskāks un nozīmīgāks fons.
Gribas norādīt, ka, salīdzinot ar regulāriem KF mediju ziņojumiem, kas nereti ir vērsti pret Baltiju, NATO vai ES, Rietumos ir novērojama vairāk paskaidrojoša vai atbildes reakcija, nevis tukši apvainojumi, kas vērsti pret Austrumiem.
AVOTI:
https://lt.sputniknews.ru/society/20210310/14645948/Litovskie-voennye-uchastvuyut-v-ucheniyakh-v-Baltiysko
https://lt.sputniknews.ru/society/20210310/14645948/Litovskie-voennye-uchastvuyut-v-ucheniyakh-v-Baltiyskom-more.html
https://lv.sputniknews.ru/analytics/20210219/15205662/NATO-2030-chemu-vedet-strategiya-eskalatsii-napryazhennosti-Baltike.html
https://lv.sputniknews.ru/analytics/20210203/15123889/strany-baltia-gotovyatsya-voyne-russia-blitskrig-ili-blitskaput.htmlm-more.html
https://lv.sputniknews.ru/analytics/20210219/15205662/NATO-2030-chemu-vedet-strategiya-eskalatsii-napryazhennosti-Baltike.html
https://lv.sputniknews.ru/analytics/20210203/15123889/strany-baltia-gotovyatsya-voyne-russia-blitskrig-ili-blitskaput.html
https://www.nato.int/cps/en/natohq/official_texts_156624.htm
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
