Iesaki rakstu: 
Trīs gandrīz vienlaikus notikušie satricinājumi Latvijas banku sektorā – ASV FM Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla paziņojums un sankcijas pret ABLV banku, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana, turot aizdomās par liela apmēra kukuļa pieprasīšanu, kā arī Norvik bankas uguņošana ir pamatīgs stresa tests politiskajai, banku sistēmai un sabiedrībai kopumā.
Situācijas sarežģītību tēlaini varētu aprakstīt kā liela mēroga sadursmi, piem., vilcienam saduroties ar autobusu. Civilajā aizsardzībā šādos gadījumos ir lēmumu un rīcību pieņemšanas algoritms. Glābt cietušos, sašķirot pēc traumu smaguma, atbrīvot ceļus satiksmei, novērst degvielas noplūdes utt. Ir krīzes vadības centrs, kas darbojas saskaņoti un skaidri zināma uzdevuma vārdā, ir kāds, kas atbildīgs par krīzes vadību.
Turpinot analoģiju, šādā krīzē nav iedomājams, ka glābšanas dienestu pārstāvji sāktu apcerēt – tic viņi, ka notikušais bijis iespējams, vai tomēr netic. Tāpat nav iedomājams, ka viena dienesta pārstāvji sāktu otriem skaidrot un pierādīt, ka viņi jau sen ir teikuši, ka tā dzelzceļa pārbrauktuve bija jāpārbūvē. Vai ugunsdzēsēji, piemēram, nogaidoši pasēdētu aiz krūmiem, lai saprastu, vai policija ieradusies pirmā. Savukārt tuvējā ciema puiši sapulcējušies ap katastrofas vietu, rokas kabatās sabāzuši, spriestu, ka tie glābēji gan visi ir neprašas un idioti.
Tas viss cilvēciski saprotams, bet, lūdzu, – pēc tam. Pēc tam, kad briesmas novērstas, kad apdraudējums mazināts. Tad jāmeklē vainīgie, jācērt galvas, jānovērš katastrofas cēloņi, lai tas neatkārtotos.
Kādēļ politiskajā vidē apjukums tagad ir tik milzīgs? Pat 2008.gada krīzes laikā politiskās rīcības bija loģiskākas, koordinētākas un uz mērķi vērstas. Acīmredzot šoreiz ar koku ir trāpīts tik neskaitāmu interešu saviju punktā, ka iestājušās eksistenciālas bailes, līdz ar to nespēja rīkoties koordinēti. Aizsardzības ministrijas fake ekspertīze par Associated Press publikāciju, šķiet, ir kliedzošākais apjukuma apliecinājums.
Pēdējo notikumu gaismā Latvijas politiskajā vidē strauji audzis ticīgo un arī neticīgo skaits. Varu saprast, ka ticot vai neticot vērtējumu sniedz cilvēks, kas nepiedalās profesionālajā politikā. Dabiska reakcija uz šokējošu informāciju. Bet tas, ka ticības kategorijās notikušo vērtē politiķi, ir vienkārši neprofesionāli. Ticības lietas lai paliek ezotērikai un baznīcai. Kā konstruktīvas rīcības piemērs jāatzīmē Saeimas Aizsardzības komisijas vadītāja Ainara Latkovska racionālais priekšlikums izmeklēšanai piesaistīt FIB un OLAF.
Dažāda skaļuma un rīboņas paziņojumu sacensība iet uz pilnu jaudu. Jāatzīst, ka arī manis pārstāvēto partiju Kustība “Par!” mazliet sanesa uz frāžainību, bet mēs izrunājām un vienojāmies, ka šī ir tā situācija, kurā ar dimdošiem paziņojumiem nevajadzētu aizrauties. Pārlieku nopietni. Lai izmeklēšanas iestādes dara savu darbu. Un valdība savu.
Dažas papildu piezīmes. Uzteicams ir mediju darbs, īpaši sabiedriskā medija. Profesionāli informē, analizē, uzrauga. Un tā ir labā ziņa visā šajā haosā. Paldies žurnālistiem!
Savukārt, runājot par neaizvietojamāko cilvēku valstī Ilmāru Rimšēviču, teikšu tā, ja kungs būtu tīru sirdsapziņu un rokām, nekas nebūtu vienkāršāks un loģiskāks kā atkāpties no amata. Visas tās runas par nepatiesu apsūdzību...
Vai Latvijā ir bijis gadījums, kad kāds augsta ranga politiķis vai valsts pārvaldes amatpersona būtu nepatiesi apsūdzēts un arī nepatiesi notiesāts? Kaut viens? Varētu vēl saprast, ka neatkāptos no amata, ja burlaki apzagtu kādu LB naudas glabātuvi, jo signalizācijas sistēmas pagalam. Labi, varētu pieņemt, ka prezidents tiešu vainu neizjūt un uzņemas tiešu vadību par drošības sistēmas pārveidi.
Bet, ja tevi apsūdz liela mēroga korupcijā un tu pats dziļi sirdī, zvērot pie savu tuvāko dzīvībām, zini, ka tie ir meli, – kāds risks atkāpties? Jo taisnība taču agri vai vēlu uzvar arī Latvijā. Un šobrīd notiekošais tam apliecinājums.
Pārpublicēts no ivinkele505.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
