Štrunts par tukšu vēderu un nabadzību – lai tikai būtu hokejs
Imants Frederiks Ozols*25.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgā, Svētā Franciska baznīcas dārzā atdusas katoļu garīdznieks monsinjors Antons Smelters. Ļoti neparasts bija viņa dzīves ceļš. Latviešu leģiona rindās Otrā pasaules kara beigas viņš sagaidīja Vācijā. No turienes devās uz Beļģiju, kur ordinēts par priesteri.
Tad sekoja garīdznieka darbs Beļģijas Karalistē, vēlāk Vācijā, bet kopš 1991. gada – Latvijā. Viņš ļoti rūpējās par cilvēkiem, taču bija arī atklāts, šejienes čukstu un noklusējumu valoda nebija viņa garā.
Atceros viņu reiz man sakām: “Latvietis ir kā tāds morītis – bērni noskranduši un pusbadā, toties tēvam smēķis vienmēr mutē.”
Diemžēl valdības vadītājam Krišjānim Kariņam, kurš paziņoja, ka Latvija viena pati varētu sarīkot pasaules čempionātu hokejā, kam būtu vajadzīgi vairāki miljoni eiro, šādas gudrības nav.
Toties premjeram pielipusi mūsu sabiedriski politiskajā kultūrā tik raksturīgā svētku rīkošanas mānija.
Tā teikt, štrunts par tukšu vēderu un nabadzību, vēders būs tukšs arī rīt, toties valdnieku, kas sarīko svētkus, paši nabagie uz rokām nēsās.
Šo kārti var izspēlēt katrā laikā, un katrā laikā netrūks atbalstītāju ne politiskās elites, ne ieinteresēto biznesa struktūru, ne labticīgo vienkāršo cilvēku vidū.
Tik viegli taču badīgam asarim uzķerties uz trekna tārpa āķa galā. Tāds tārps ir mūžam nemainīgais apgalvojums, ka Latvijas vārds izskanēs pasaulē, tai būs pievērsta vispārēja uzmanība un tas vien uzraus Latvijas ekonomiku vēl nebijušos augstumos.
Vai tas būtu pieteikums ziemas olimpisko spēļu sadaļas rīkošanai Siguldā, vai koncertzāles būvēšana nepiemērotā laikā un vietā, pārspīlēti izdevumi simtgades svinībām…
Šo uzskaitījumu var turpināt vēl, atceroties par NATO samitu, Eirovīziju, Kultūras galvaspilsētas projektu. Vienojošais parasti ir viens – steidzīga rīkošana, strīdīgi tēriņi un tukši solījumi.
Tieši tukši, jo neviena lielā valsts, pat rīkojot olimpiskās spēles, nemaldina ar paredzamajiem ieguvumiem un atrunām, ka starptautiskās organizācijas dos naudu. Tās naudas nekad nepietiek. Vienmēr ir papildu tēriņi, un tie ir milzīgi. Ir valstis, kas to var viegli pacelt, un tās ir tās citas.
Vislabākā Latvijas vizītkarte nebūtu kārtējais spožais pasākums un triecienbūves, bet gan veselības aprūpes sistēma, ko apbrīnotu pasaulē. To ātri pamanītu un ierindotu Latvijas vārdu līdzās Izraēlai, Beļģijai, Vācijai un citām valstīm.
Ideāla vizītkarte būtu nevis reklāmas pauzēm piekabināta Latvijas tēla reklāma, bet gan tuvu un tālu izdaudzināta izglītības sistēma kā Somijā, Singapūrā, Korejā.
Un ne tikai izglītības sistēma, bet arī labiekārtotas skolas! Vai zināt, kāda ir viena no problēmām, kādēļ nevaram atsākt klātienes mācības skolās kaut vai daļēju laiku? Tas, ka pakešu logi un interaktīvā tāfele dabaszinātņu klasē nespēj aizstāt efektīvas ventilācijas trūkumu, plašākas klases telpas un individuālās darba vietas skolēniem.
Bet internets? Vai tāds tiešām ir visiem? Turklāt jaudīgs, lai var piedalīties tiešraides nodarbībās. Nē, nav! Ja ģimenē vairāki bērni un nodarbības taču notiek vienlaikus, cik datoru vai viedierīču tad vajag?! Varbūt, Rīgas centrā dzīvojoties, tas viss šķiet pašsaprotami un nieki, bet Rīga nav visa Latvija.
Sociālās aprūpes centros nav pat pašu vienkāršāko oksimetru (kas tiešām nemaksā dārgi), iemītnieki dzīvo drūmās telpās, mēnešiem neredzot piederīgos pat ne datora ekrānā. Sociālo aprūpētāju trūkst.
Slimnīcās kovida slimniekiem nav nedz vietu, nedz personāla. Latvijā trūkst medmāsu, kurpretim Skandināvijas valstīs, Vācijā un Lielbritānijā gan esot daudz māsu un sociālo aprūpētāju no Latvijas. Bet mums – lai tikai būtu hokejs!
Mums vienmēr ir veicies ar valdības vadītājiem – tērētājiem. Turklāt tērējuši naudu ne tik daudz infrastruktūrai un parastajam cilvēkam, cik spožām un apbrīnas vērtām būvēm un pasākumiem. Taču nu būtu laiks premjeram – pelnītājam.
Mēs esam eiropieši, tauta ar saprātu un darba tikumu. Mēs varam vairāk par naudas notrallināšanu un sajūsmas spiedzieniem tvitera tīklojumā, cik labi gan izdevusies kārtējā ballīte!
* AS Latvijas Mediji
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
