Štrunts par tukšu vēderu un nabadzību – lai tikai būtu hokejs
Imants Frederiks Ozols*25.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgā, Svētā Franciska baznīcas dārzā atdusas katoļu garīdznieks monsinjors Antons Smelters. Ļoti neparasts bija viņa dzīves ceļš. Latviešu leģiona rindās Otrā pasaules kara beigas viņš sagaidīja Vācijā. No turienes devās uz Beļģiju, kur ordinēts par priesteri.
Tad sekoja garīdznieka darbs Beļģijas Karalistē, vēlāk Vācijā, bet kopš 1991. gada – Latvijā. Viņš ļoti rūpējās par cilvēkiem, taču bija arī atklāts, šejienes čukstu un noklusējumu valoda nebija viņa garā.
Atceros viņu reiz man sakām: “Latvietis ir kā tāds morītis – bērni noskranduši un pusbadā, toties tēvam smēķis vienmēr mutē.”
Diemžēl valdības vadītājam Krišjānim Kariņam, kurš paziņoja, ka Latvija viena pati varētu sarīkot pasaules čempionātu hokejā, kam būtu vajadzīgi vairāki miljoni eiro, šādas gudrības nav.
Toties premjeram pielipusi mūsu sabiedriski politiskajā kultūrā tik raksturīgā svētku rīkošanas mānija.
Tā teikt, štrunts par tukšu vēderu un nabadzību, vēders būs tukšs arī rīt, toties valdnieku, kas sarīko svētkus, paši nabagie uz rokām nēsās.
Šo kārti var izspēlēt katrā laikā, un katrā laikā netrūks atbalstītāju ne politiskās elites, ne ieinteresēto biznesa struktūru, ne labticīgo vienkāršo cilvēku vidū.
Tik viegli taču badīgam asarim uzķerties uz trekna tārpa āķa galā. Tāds tārps ir mūžam nemainīgais apgalvojums, ka Latvijas vārds izskanēs pasaulē, tai būs pievērsta vispārēja uzmanība un tas vien uzraus Latvijas ekonomiku vēl nebijušos augstumos.
Vai tas būtu pieteikums ziemas olimpisko spēļu sadaļas rīkošanai Siguldā, vai koncertzāles būvēšana nepiemērotā laikā un vietā, pārspīlēti izdevumi simtgades svinībām…
Šo uzskaitījumu var turpināt vēl, atceroties par NATO samitu, Eirovīziju, Kultūras galvaspilsētas projektu. Vienojošais parasti ir viens – steidzīga rīkošana, strīdīgi tēriņi un tukši solījumi.
Tieši tukši, jo neviena lielā valsts, pat rīkojot olimpiskās spēles, nemaldina ar paredzamajiem ieguvumiem un atrunām, ka starptautiskās organizācijas dos naudu. Tās naudas nekad nepietiek. Vienmēr ir papildu tēriņi, un tie ir milzīgi. Ir valstis, kas to var viegli pacelt, un tās ir tās citas.
Vislabākā Latvijas vizītkarte nebūtu kārtējais spožais pasākums un triecienbūves, bet gan veselības aprūpes sistēma, ko apbrīnotu pasaulē. To ātri pamanītu un ierindotu Latvijas vārdu līdzās Izraēlai, Beļģijai, Vācijai un citām valstīm.
Ideāla vizītkarte būtu nevis reklāmas pauzēm piekabināta Latvijas tēla reklāma, bet gan tuvu un tālu izdaudzināta izglītības sistēma kā Somijā, Singapūrā, Korejā.
Un ne tikai izglītības sistēma, bet arī labiekārtotas skolas! Vai zināt, kāda ir viena no problēmām, kādēļ nevaram atsākt klātienes mācības skolās kaut vai daļēju laiku? Tas, ka pakešu logi un interaktīvā tāfele dabaszinātņu klasē nespēj aizstāt efektīvas ventilācijas trūkumu, plašākas klases telpas un individuālās darba vietas skolēniem.
Bet internets? Vai tāds tiešām ir visiem? Turklāt jaudīgs, lai var piedalīties tiešraides nodarbībās. Nē, nav! Ja ģimenē vairāki bērni un nodarbības taču notiek vienlaikus, cik datoru vai viedierīču tad vajag?! Varbūt, Rīgas centrā dzīvojoties, tas viss šķiet pašsaprotami un nieki, bet Rīga nav visa Latvija.
Sociālās aprūpes centros nav pat pašu vienkāršāko oksimetru (kas tiešām nemaksā dārgi), iemītnieki dzīvo drūmās telpās, mēnešiem neredzot piederīgos pat ne datora ekrānā. Sociālo aprūpētāju trūkst.
Slimnīcās kovida slimniekiem nav nedz vietu, nedz personāla. Latvijā trūkst medmāsu, kurpretim Skandināvijas valstīs, Vācijā un Lielbritānijā gan esot daudz māsu un sociālo aprūpētāju no Latvijas. Bet mums – lai tikai būtu hokejs!
Mums vienmēr ir veicies ar valdības vadītājiem – tērētājiem. Turklāt tērējuši naudu ne tik daudz infrastruktūrai un parastajam cilvēkam, cik spožām un apbrīnas vērtām būvēm un pasākumiem. Taču nu būtu laiks premjeram – pelnītājam.
Mēs esam eiropieši, tauta ar saprātu un darba tikumu. Mēs varam vairāk par naudas notrallināšanu un sajūsmas spiedzieniem tvitera tīklojumā, cik labi gan izdevusies kārtējā ballīte!
* AS Latvijas Mediji
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
