Stukāna „sarkanā prokuratūra” kolaboranta Vonsoviča lietā paliek pie sava – padomju okupācijas varas kolaboranta nosaukšana par kolaborantu ir noziegums

***

Tiesa savu spriedumu būtībā ir pamatojusi tikai ar kļūdainu secinājumu, ka apsūdzētā L. Lapsas mērķis bija veikt žurnālistisku pētījumu par, viņaprāt, sabiedrībai nozīmīgu tēmu – padomju okupācijas varas tiesu sistēmas pārstāvju darbību. Uzreiz vēlos norādīt, ka krimināllietā neatrodas informācija un pierādījumi par šādu pētāmās tēmas formulējumu, to Tiesa patvaļīgi ir noformulējusi pati, nebalstoties uz krimināllietā esošajiem pierādījumiem.

Tāpat Tiesas ieskātā lietā esošo pierādījumu un tajos esošo faktu kopums, gan cietušā biogrāfiskie dati, gan publiski pieejamie un L. Lapsas pētītie publiski pieejamie Latvijas Nacionālajā arhīva dokumenti, kas publicēti grāmatā “Koloborants” [šādi šo vārdu vēlas rakstīt prokurors], dodot pamatu atzīt, ka apsūdzētais L. Lapsa, veicot pētījumu par Augstākās tiesas tiesneša R. Vonsoviča 1985. 1991. gadā, t.i., padomju okupācijas laikā, taisītajiem spriedumiem, esot izdarījis R. Vonsoviča rīcības izvērtējumu un tas esot atzīstams par viņa personīgo viedokli. Turklāt Tiesas rīcībā neesot pierādījumu, ka sabiedrības vērtējums par cietušo R. Vonsoviču pēc grāmatas “Koloborants” [šādi šo vārdu vēlas rakstīt prokurors] izdošanas būtu samazinājies.

***

Tiesas argumenti attaisnojoša sprieduma taisīšanai ir ne ar vienu lietā esošu pierādījumu nepamatots apstāklis, ka apsūdzētais, veicot žurnālistisko pētījumu un sistemātiski dažādos veidos publicējot neierobežotam sabiedrības lokam vairākus cietušo apkaunojošus, neslavu celošus un reputāciju graujošus rakstus apgalvojuma formā, esot tikai noformulējis savu viedokli par cietušo, kas bijis balstīts vienīgi uz to faktisko bāzi, kas bija viņa rīcībā, turklāt sabiedrības vērtējums par cietušo R. Vonsoviču pēc šo darbību veikšanas neesot samazinājies. Apstāklim, ka L. Lapsas rīcībā bija ievērojami vairāk gan viņa paša, gan Latvijas Nacionālajā arhīvā esoši dokumenti, Tiesa uzmanību nav pievērsusi vispār. Atkārtoti norādāms, ka L. Lapsa savu viedokli ir noformulējis tikai uz tendenciozi un mērķtiecīgi izvēlētu dokumentu un informācijas bāzes, bet citus viņa rīcībā esošos materiālus nav izmantojis savam nolūkam, jo tie nesasniegtu viņa noziedzīgo mērķi. Turklāt piebilstams, ka arī izmantotais informācijas apjoms pēc savas būtības ir absolūti neitrāls, taču apsūdzētais to mērķtiecīgi ir sagrozījis, lai sabiedrībai pasniegtu negatīvu cietušā tēlu. Pie šādiem apstākļiem nav iespējams objektīvi konstatēt, ka apsūdzētais būtu tikai noformulējis savu viedokli, kas balstīts uz viņa rīcībā esošu informāciju.

***

Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedumā lietā Nr. 2003-05-01 Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs Dr. hab. iur., profesors Uldis Krastiņš ir norādījis, ka Krimināltiesībās un civiltiesībās jēdzieni „viedoklis”, „gods”, „cieņa” un „neslavas celšana” tiekot interpretēti atšķirīgi. Krimināltiesībās ar neslavas celšanu esot jāsaprot izdomājumu, apkaunojošu un īstenībai neatbilstošu ziņu izplatīšana, apzinoties to nepatiesumu un apkaunojošo raksturu. Savukārt īstenībai atbilstošu ziņu izplatīšanu, kā arī kritikas un viedokļa paušanu varot vērtēt kā goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot darīts personas godu un cieņu aizskarošā formā. Tādējādi, atšķirībā no civiltiesībām, krimināltiesībās viedoklis netiekot atzīts par neslavas celšanas priekšmetu, bet tā paušana atzīstama par goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot pausts tādā veidā, kas ir pretrunā ar vispārpieņemto morāli, uzvedības un sadzīves noteikumiem. Attiecībā uz atsevišķu personu kategorijām, piemēram, preses pārstāvjiem – arī pretrunā ar speciālo tiesību normu priekšrakstiem.

***

Lietā nav strīda, ka padomju okupācijas laikā cietušais R. Vonsovičs ir strādājis par tiesnesi, pildījis savus pienākumus atbilstoši tai laikā pastāvošajiem normatīvajiem aktiem un praksei, kā arī ir bijis partijas biedrs.

Apsūdzētais L. Lapsa ar savām darbībām, aizsedzoties ar žurnālistisko pētījumu, atsaucoties uz tendenciozā un izvēles kārtībā apskatītiem valsts arhīva dokumentiem, nepasniedzot sabiedrībai šo dokumentu pilno ainu, saturu un apstākļus, kā arī pats, nebūdams jurists un nepārzinot tiesas spriedumu sastādīšanas specifiku, ir apzināti izcēlis detaļas, viņaprāt, pamatojoties uz kurām, radīja sabiedrības iespaidu, ka R. Vonsovičs ir nodevis savu valsti un ir asociējams ar čekistu. Un šos apstākļus L. Lapsa ir pasniedzis kā faktu, kas itkā balstīts uz viņa apskatītajiem dokumentiem. Norādāms, ka šāda asociācija Latvijas sabiedrībā, turklāt šobrīd pastāvošajos ģeopolitiskajos apstākļos, tiek uztverta ļoti asi un nosodoši. Kā vienu no piemēriem var minēt aizliegumu šādām personām kandidēt uz parlamenta vēlēšanām. Taču L. Lapsa, jau iepriekš minētājā aizsegā, konstanti, regulāri un mērķtiecīgi ir izplatījis ziņas, kas cietušo asociē ar čekistu, nekautrējoties tekstu vizualizācijā izmantot arī tādu simbolus kā zvaigzni, sirpi un āmuru, kas šādas informācijas neitrālam uztvērējam nekavējoties rada konkrētu negatīvu viedokli par cietušo.

Tas apstāklis, ka R. Vonsovičs līdz 1992. gadam ir strādājis par tiesnesi, nedod pamatu saukt viņu par kolaborantu – tā ir nepatiesa un R. Vonsoviču apkaunojoša izdomājuma tīša izplatīšana. R. Vonsovičs nav sadarbojies ar LPSR Valsts drošības iestādēm, šāds fakts nav konstatēts ar tiesas spriedumu, un tādēļ arī viņa saukšana par kolaborantu un asociēšana ar čekistu ir uzskatāma par apzināti nepatiesa, R. Vonsoviču apkaunojoša, izdomājuma tīšu izplatīšanu iespiestā veidā un publiski.

Līdz ar to nevar piekrist Tiesas secinājumam, ka noziedzīgā nodarījuma pēc Krimināllikuma 157. panta otrās daļas kvalifikācijā būtiskākā nozīme ir tikai tam, vai izplatīts ir viedoklis vai ziņa. Būtiskākais ir konstatēt vainīgās personas motīvu, mērķi, veikto darbību raksturu un kā šādas darbības – informāciju un tās pasniegšanu, uztver neitrāls šīs informācijas uzņēmējs, tas ir, sabiedrība kopumā. Pretējā gadījumā ikviena persona, slēpjoties aiz argumenta, ka tas esot tikai viņas pašas viedoklis, varētu nesodīti un nepārtraukti izdarīt Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu un no tā netiktu pasargātas no šādām darbībām cietušās personas. Arī konkrētajā gadījumā apsūdzētais L. Lapsa slēpjās aiz argumentiem, ka viņš esot žurnālists (kaut arī šāda izglītība apsūdzētajam nav) un esot paudis tikai savu viedokli. Taču lietā konstatētais patiesais šo darbību motīvs viennozīmīgi norāda, ka L. Lapsa ir vēlējies cietušajam R. Vonsovičam celt neslavu. Turklāt to ir uzsvēris arī lietā esošajā intervijā laikrakstam Neatkarīgā Rīta avīze, norādot, ka cietušais diez vai būs priecīgs, bet viņam esot vienalga.

***

Ir acīmredzams, ka L. Lapsas izvēle, izveidot grāmatu “Kolaborants” un to reklamēt veidā, kāda tas notika, ir bijis tikai aizsegs patiesajiem motīviem, tas ir, tendenciozi, mērķtiecīgi un sistemātiski vērsties pret R. Vonsoviču un viņa ģimeni. Grāmatas publicitātes kampaņas ietvaros tika īstenotas daudzveidīgas sabiedrisko attiecību aktivitātes, kas konkrētā mērķa sasniegšanai tika pielietotas, lai sabiedrības acīs radītu negatīvu varoņa tēlu.

Tiesas izmeklēšanas gaitā tika nopratināts liecinieks Jurģis Liepnieks, kurš ir grāmatas “Kolaborants” priekšvārda autors. J. Liepnieks apstiprināja, ka iesaistīties grāmatas tapšanā viņu uzaicinājis tieši L. Lapsa. J. Liepnieks pamatoti norādīja, ka ir neapstrīdams profesionālis sabiedrisko attiecību jomā ar vairāk kā 25 gadu pieredzi. Un, pamatojoties uz savu neapstrīdamo un lielo pieredzi un profesionalitāti, apstiprināja, ka izvērstā kampaņa pret R. Vonsoviču esot bijusi ļoti veiksmīga, jo ar ierobežotiem līdzekļiem L. Lapsam izdevās panākt maksimāli lielu sabiedrības uzmanību. [Prokurors melo, aprakstot J. Liepnieka liecības.]

Minētais tikai atkārtoti apstiprina cik lielai sabiedrības daļai tika pasniegtas šīs tendenciozās un R. Vonsoviča reputāciju graujošās un neslavu celošās ziņas. Vēl vienkāršāk to pārbaudīt ir, apskatot jebkura raksta, kuri turklāt joprojām tiek publicēti, komentāru sadaļu, kurā cietušais tiek nozākāts un viņam tiek draudēts par valsts nodevību. Pirms apsūdzētā vērstajām darbībām R. Vonsovičs bija vairāk pazīstams profesionālajā vidē, taču pēc šīm darbībām viņa vārdu jau zina neizmērāmi plašs sabiedrības loks, kas uzskata, ka viņš ir bijis čekists, valsts nodevējs un nelojāls Latvijas Republikai.

***

Tiesa pamatoti ir atzinusi apsūdzēto par vainīgu abu cietušo vajāšanā, tādējādi apstiprinot apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus. Līdz ar to nav saprotams, kāpēc Tiesa ir ignorējusi šos apstākļus (piemēram, to ka L. Lapsa savus rakstus ir izsūtījis visiem Latvijas Republikā praktizējošajiem zvērinātiem advokātiem un viņu palīgiem, kā arī plānojis to izsūtīt arī visiem Latvijas Republikas Saeimas deputātiem), pārbaudot Krimināllikuma 157. panta otrajā daļā noteiktā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamību. Uzskatu, ka šie apstākļi spilgti liecina gan par to, ka ar savām darbībām apsūdzētais ir centies sasniegt plašu auditoriju, turklāt īpaši cietušā arodu pārstāvošos cilvēkus, gan par to, ka L. Lapsa šo cilvēku acīs ir vēlējies pazemināt cietušā R. Vonsoviča vērtējumu.

***

Apsūdzība pilnībā piekrīt Tiesas izteiktajiem argumentiem, ka ne vienmēr rīcība, kad persona pauž savu personīgo viedokli, izsakot vārdus, kuriem saskaņā ar vārdnīcās iekļauto definīciju un sabiedrības uztveri ir negatīva pieskaņa vai asociācijas, būtu atzīstama par tādu, par kuru iestājas kriminālatbildība, un ka atbildība iestājas arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskās bāzes, tas ir, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs. Taču nevienā pierādījumā nav balstīts Tiesas arguments, ka L. Lapsa, veicot pētījumu par Augstākās tiesas tiesneša R. Vonsoviča 1985.-1991. gadā, t.i., padomju okupācijas laikā, taisītajiem spriedumiem, butu izdarījis R. Vonsoviča rīcības izvērtējumu un tas ir atzīstams par viņa personīgo viedokli.

Veicot visu pierādījumu un apsūdzētā faktisko darbību analīzi neatrauti un savstarpējā sakarībā, ir nepārprotami konstatējams, ka nekāds žurnālistiskais pētījums pēc būtības nemaz nav noticis. Līdz ar to nav noticis arī nekāds cietušā rīcības izvērtējums. Apsūdzētajam jau ilgu laiku ir bijusi personīga nepatika pret cietušo. Turklāt nav saprotams, kā ir iespējams, pētot tiesneša spriedumus, kas tikuši pieņemti pamatojoties uz tajā laikā pastāvošajiem normatīvajiem aktiem, nonākt līdz personas rīcības izvērtējumam. Pēc iepazīšanās ar šiem spriedumiem, L. Lapsa nav R. Vonsoviču nosaucis par sliktu, nekompetentu vai bargu tiesnesi, bet gan par kolaborantu un čekistu [prokurors melo – nekur un ne reizi R. Vonsovičs nav nosaukts par čekistu]. Šīs apsūdzētā darbības ir bijis tikai kā aizsegs, kā oficiāls un “nevainīgs” iemesls, lai ar visiem iespējamajiem resursiem varētu vērsties pret cietušo, aizbildinoties ar sava viedokļa paušanu. Atkārtoti norādu, ka apsūdzētā rīcībā ir bijusi daudz plašāka informācija, taču savu “viedokli” formulēt viņš ir izvēlējies tieši ar tendenciozi izvēlētiem un pēc būtības neitrāliem dokumentiem.

Tiesa pamatoti ir norādījusi, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, jāpastāv zināmam pamatam, piemēram, kādiem notikumiem vai arī cietušais pats veicis kādas darbības, kas radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam. Apstāklis, ka cietušais padomju laikā ir bijis tiesnesis konkrētajā lietā un pie konkrētajiem apstākļiem šādu pamatu nedod.

Līdz ar visu augstāk minēto un kontekstā ar L. Lapsas nepārprotamo nepatiku un aizvainojumu pret cietušo R. Vonsoviču, ar izdomājumiem, nosaucot R. Vonsoviču par padomju okupācijas varas palīgu un līdzskrējēju, L. Lapsa ir apzināti nepatiesi cēlis neslavu un aizskāris R. Vonsoviča godu un cieņu, kā arī grāvis viņa reputāciju, kas ir obligāts priekšnoteikums viņam kā zvērināta advokāta profesijas pārstāvim.

Tādējādi pierādījumu kopums apstiprina, ka Lato Lapsa ir apzināti izplatījis par R. Vonsoviču nepatiesus un personu apkaunojošus izdomājumus masu saziņas līdzekļos, tādējādi izdarot noziedzīgu nodarījumu, par kuru kriminālatbildība paredzēta Krimināllikuma 157. panta otrajā daļā.

Novērtē šo rakstu: