Stukāns ātri iejuties „sistēmā”: ar Jurisu viss esot kārtībā, no atbildes par prokuratūras atbildību arestētās mantas izsaimniekošanā izvairās
PIETIEK21.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns ir ātri iejuties „sistēmas” ietvaros un pārņēmis sava priekšgājēja izvairīgos izteikumus – ar prokuroru Juri Jurisu, kurš tieši iejaukts Rūdolfa Meroni daudzmiljonu mahinācijās, viss esot labākajā kārtībā. Savukārt no atbildes par prokuratūras atbildību arestētās mantas izsaimniekošanā J. Stukāns labākajās „Kalnmeiera tradīcijās” vienkārši izvairās.
„Sakarā ar iesniegumā norādīto par medijos vairākkārt publicēto infonnāciju par prokurora Jura Jurisa iespējamu saistību ar Šveices advokāta R.Meroni it kā veiktajiem darījumiem ar arestēto mantu un iespējamu atbalstu šiem darījumiem, informēju, ka 2017. gadā pēc kriminālprocesā Nr. 12812001408 iesaistītas personas iesnieguma Ģenerālprokuratūrā tika veikta pārbaude. Tās ietvaros prokurora J.Jurisa darbībās normatīvo aktu pārkāpumi netika konstatēti.”
Šāda ir J. Stukāna atbilde uz jautājumu – vai viņš kā LR ģenerālprokurors gatavojas reaģēt uz medijos vairākkārt parādījušos informāciju par prokurora Jura Jurisa iespējamu saistību ar Šveices advokāta, „arestētās mantas glabātāja” Rūdolfa Meroni veiktiem, domājams, valstij neizdevīgiem darījumiem ar arestēto mantu un iespējamu atbalstu šiem darījumiem, kuri var nodarīt valstij nozīmīgus zaudējumus.
„Attiecībā par Latvijas Republikas Prokuratūras un tās darbinieku rīcības, un tās seku izvērtēšanu, nododot R.Meroni tiesības glabāt un apsaimniekot arestēto mantu, vēršu uzmanību, ka procesa virzītājs kriminālprocesā Nr. 12812001408 šobrīd ir Rīgas apgabaltiesas tiesas sastāvs. Šajā procesuālajā stadijā mantisko jautājumu tiesiskais izvērtējums ietilpst tiesas ekskluzīvā kompetencē, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 514. pantā noteiktajam. Vienlaikus šā likuma 533. panta izpratnē tiesa ir kompetenta norādīt uz krimināllietā konstatētajiem tiesību normu pārkāpumiem, to cēloņiem un veicinošiem apstākļiem, un pieprasīt tos novērst.”
Tieši tik izvairīga savukārt ir LR ģenerālprokurora atbilde uz jautājumu, vai viņš šajā amatā vispār gatavojas izvērtēt LR prokuratūras un tās darbinieku rīcību un šīs rīcības sekas, nododot R. Meroni tiesības glabāt un apsaimniekot arestēto mantu. Savukārt vēl izvairīgāk J. Stukāns atbild uz vēl diviem jautājumiem – vai viņš kā LR ģenerālprokurors ir pievērsis uzmanību šā gada pavasarī interneta vietnē prokuratura.info publicētajai, domājams, R. Meroni elektroniskā pasta sarakstei, kurā figurēja arī prokuratūras darbinieki, un vai viņš ir pārliecināts, ka šajā sarakstē atrodamā informācija pašlaik tiek izmeklēta objektīvi un ieinteresēti.
Viss, kas šai sakarā esot bilstams jaunajam LR ģenerālprokuroram, esot – „norādāms, ka manā rīcībā nav ziņu par Latvijas Republikas Prokuratūras darbinieku prettiesiskām darbībām”.
Faktiski tas nozīmē – J. Stukāns ir rekordātrā tempā „piemirsis” savus kandidēšanas laiku izteikumus un palicis pie sava priekšgājēja nostājas attiecībā uz prokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja darbinieku lomu vienā no mūslaiku apjomīgākajām mahinācijām – 2018. gada martā detalizēti aprakstītajā, publiski pēcāk bieži apšaubītajā darījumā, kura ietvaros 2015. gada rudenī akciju sabiedrību Ventspils nafta faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā nonāca jau 93,24% šī nozīmīgā loģistikas uzņēmuma akciju.
Tā bija iespējama, pateicoties tam, ka 2015. gada pavasarī un vasarā šī darījuma organizētājiem izdevās izstrādāt shēmu, kā apiet „neprognozējamo” Rīgas apgabaltiesu, kuras rokās no prokuratūras bija pārgājis pienākums Aivara Lemberga tiesas prāvas laikā uzraudzīt arestētās mantas uzglabāšanu.
Rezultātā, ja A. Lemberga prāva beigsies ar spriedumu par mantas konfiskāciju, Latvijas valsts nesaņems tai „aizshēmotos”, bet pēc būtības nozagtos 126 miljonus eiro, bet, ja spriedums A. Lembergam būs attaisnojošs, viņam būs visas tiesības 126 miljonus eiro vai vismaz būtisku to daļu pieprasīt no Latvijas valsts, kuras vārdā R. Meroni arestēto mantu ir „apsaimniekojis”.
Vistumšāko ēnu saistībā ar šī valsts nozagšanas megadarījuma apstākļiem jaunajā interneta vietnē atrodamā informācija met ne tikai uz R. Meroni un viņa kompanjoniem, bet arī uz Ē. Kalnmeieru, prokuroru Juri Jurisu, visu Ģenerālprokuratūru un SAB vadību.
Tieši pie J. Jurisa kā „valsts apsūdzības uzturētāju grupas vecākā prokurora” 2015. gada vasaras sākumā divi Latvijas Naftas tranzīta valdes locekļi un uzņēmuma padomes priekšsēdētājs R. Meroni bija vērsušies ar rakstisku „Pieprasījumu sniegt viedokli saistībā ar AS Latvijas Naftas tranzīts piederošo AS Ventspils nafta akciju pārdošanu”.
Šajā vēstulē skaidri nolasāms netieši izteikts lūgums prokuroram par šo lietu tiesu neinformēt: „Latvijas Naftas tranzīts lūdz tās pieteikumu izskatīt tādā veidā, ka nekādi materiāli (tai skaitā šis vai jebkādi turpmāki pieteikumi) netiek izpausti apsūdzētajiem vai citām kriminālprocesā iesaistītajām personām un/vai jebkādai citai personai.”
Taču „augsnes sagatavošana” notikusi jau pirms tam, - advokātu biroja Spilbridge sarakstē pieminēta ne tikai J. Jurisa, bet arī Ē. Kalnmeiera loma „zaļās gaismas” nodrošināšanai iecerētajam darījumam.
„Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai [pēc visa spriežot, domāta Spilbridge pārstāve Benita Balana], ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā,” atklāts vienā no vēstulēm.
Savukārt citā vēstulē lomu sadalījums shēmas īstenošanā raksturots vēl skaidrāk: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim [Borisam] Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”
Kas ir bijusi šī sarakstē pieminētā „aģentūra”? Visticamākais, runa ir par Satversmes aizsardzības biroju. „Jūsu atmiņas par tikšanos ar J. Jurisu ir pareizas, - mēs vispirms apspriežam [vēstules] melnrakstu ar viņu, un tad tas būtu J. Juriss, kurš vērstos Satversmes aizsardzības birojā pēc palīdzības,” – šādu vēstuli Spilbridge advokāts Andrejs Eglītis 2015. gada 12. maijā – tātad četrus mēnešus pirms darījuma noslēgšanas – nosūtījis tagad jau mirušajam finansistam Deividam Anstisam.
Savukārt ar 2015. gada 22. jūniju datētā vēstulē, kas adresēta gan Vitol pārstāvim Robertam Kirkupam, gan Rūdolfam Meroni, D. Anstiss skaidrojis panākto „progresu”: „Tas, ko mēs saņemsim atpakaļ, būs nevis tiesas atļauja (vai vēstule, ka tiesas atļauja nav vajadzīga), bet gan viedoklis no Ģenerālprokuratūras. Kaut gan tas nav kaut kas tik stiprs kā kaut kas no tiesas, mēs ticam, ka ar to pašreizējos apstākļos būs pietiekami...”
Tā arī „pašreizējos apstākļos” ir noticis: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas tika pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro, Latvijas valstij vienā vai otrā veidā zaudējot aptuveni 126 miljonus eiro.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
