Stulbeņu zemes pravieša līkloči. Turpinājums

Iesākumā – dažas piebildes saistībā ar pirms laika publicētā raksta “Ko piemirsa pateikt stulbeņu zemes pravietis” (https://www.pietiek.org/raksti/ko_piemirsa_pateikt_stulbenu_zemes_pravietis) lasītāju komentāriem. Vispirms – tiem, kuri retoriski jautāja no sērijas “kam tad pakaļa svilst, ka jābaidās par Krištopana atgriešanos politikā”, “kas par rakstu samaksājis” utml.

Atbilde ir pavisam vienkārša – šo rindu autoram Krištopana atrašanās vai neatrašanās politikā ir tikpat būtiska/nebūtiska kā jebkuram Latvijas vidusmēra iedzīvotājam (vismaz līdz brīdim, kad kundziņš izdomās, ka, būdams visviedākais, varētu paeksperimentēt ar valsti), un varat būt mierīgi – rakstu neviens nav ne pasūtījis, ne apmaksājis. Gan iepriekšējais, gan šis materiāls ir atskats uz tajos minēto varoņu darbībām un izdarībām.  Un, protams, paldies visiem nelaimes novēlētājiem – lai jums arī jauka diena!

Ceļš uz lielo naudu

Lai arī virkne komentētāju apgalvo, ka Krištopans pie turības ticis, notirgojot deviņdesmitajos gados paša kopā ar partneri, Krievijas pilsoni Anatoliju Bliku dibināto “Vācijas-Latvijas banku”, šī versija nav gluži precīza.

Pats eksministrs publiskajos izteikumos ir apgalvojis (turklāt ar gana pieņemamu ticamības procentu), ka vēl basketbolista karjeras laikos sievasmātes paspārnē viņas Pārdaugavas mājā sācis nodarboties ar ziedu audzēšanu, sportista gaitās no ārzemju braucieniem vedis dažādas  mantas pārdošanai (tolaik to dēvēja par spekulāciju), bet vēlāk, perestroikas laikos, pievērsies nopietnākam biznesam, ņemot kredītus (tiem, kas piemirsuši – deviņdesmitajos gados to procenti bija sakāpuši debesīs un atkarībā no bankas likmes svārstījās no 60 līdz 120% gadā), dibinot firmas, sūtot uz ārzemēm kokmateriālus, darbojoties tirdzniecībā un citās jomās, tādējādi līdz ieiešanai politikā pa “Latvijas ceļa” vārtiem 1993. gadā jau esot paguvis nopelnīt vairāk nekā miljonu ASV dolāru. Cik šī summa ir precīza, pārbaudīt praktiski nav iespējams, bet, ņemot vērā tā laika peļņas procentu kokmateriālu un citu preču tirdzniecībā, arī tā ir visai ticama.

Savukārt šobrīd par milzu cenu piedāvāto māju Berģos eksministrs nav uzslējis par šaubīgi iegūtiem līdzekļiem, tas būtu jāsaprot pat viņa oponentiem. Publiski pieejami avoti savulaik vēstīja, ka paša celtā nama materiālu iegādei Krištopans vēl pirms pievēršanās politikai ņēmis 20 tūkstošu rubļu kredītu, un darījums izvērties izcili veiksmīgs – pēc naudas reformas atmaksājis 100 latu pamatsummu plus vēl astoņus latus procentos, bet savrupmāja (precīzāk – pirmā daļa no tās, kas redzama šodien) jau bijusi zem jumta…

Tiesa, Krištopana sporta un uz brīdi arī politiskais līdzgaitnieks, cits basketbola lielmeistars Valdis Valters savulaik intervijā žurnālam “Klubs” savu agrāko domubiedru raksturoja ne īpaši tīkamā gaismā – kā Ventspils “ķeizara” Lemberga pakalpiņu, kurš sportista karjeras laikā ļoti gribējis būt bagāts un visu laiku no Valtera aizņēmies naudu, bet pie dzīves lielā laimesta ticis, kad tas pats Valters samērā vidēja mēroga uzņēmēju Krištopanu iepazīstinājis ar Krievijas biznesmeni Bliku, kurš ekssportistam pavēris plašākus biznesa apvāršņus.

Bijušās karojošās puses vienā laivā

Domājams, nevienam nebūs paslīdējusi garām arī ekspolitiķa un uzņēmēja Aināra Šlesera iecere ar vērienu atgriezties politiskajā arēnā. Mazliet pārsteidz, ka “buldozera” atbalstītāju pirmajās rindās un reklāmavīzes lapās redzams arī Krištopans, jo abu kungu pagātnes politiskā sadarbība nebūt nav bijusi rozēm kaisīta.

Atkal mazliet vēstures. Pēc veiksmīgā debijas uznāciena politikā tolaik vien 28 gadus jaunais Šlesers uzreiz pēc 1998. gada Saeimas vēlēšanām izveidotajā Krištopana valdībā ieņēma ekonomikas ministra amatu. Jā, jā, tas bija tas laiks, kad žurnālā “Rīgas laiks” tika publicēta “slavenā” intervija, kurā veiksmīgais eksuzņēmējs un jaunizceptais ministrs Šlesers, toreiz vēl būdams gana neveikls orators, cita starpā runāja par sievietes skaistumu, kas “nāk no iekšām”, teicās savu akadēmiskās izglītības trūkumu kompensēt, tuvākajā laikā pabeidzot “kaut kādus kursus”, un sarunāja lērumu citu brīnumu.

Salīdzinoši īsā laikā starp abiem kungiem izvērsās zināma konfrontācija, ko Šlesers publiski raksturoja kā Krištopana ultimātu pēc [Aivara] Lemberga rīkojuma. Premjers jauno ministru esot izsaucis pie sevis un, aizbildinoties ar Lemberga norādēm, paskaidrojis, ka “es vairs ilgāk nevaru gaidīt; vai nu noņem [Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni] Nagli, vai arī es noņemšu tevi”. Šlesers ultimātam nepakļāvās, un rezultāts, protams, iznāca likumsakarīgs – ministra atvadas no valdības (varbūt atlika vairāk laika kursiem?). Jaunā ministra vienīgais mierinājums bija tas, ka arī pati Latvijas vēsturē nespējīgākā valdība (aiz pašreizējās) ilgi nenovilka un krita salīdzinoši drīz…

Politikā gan mēdz notikt negaidīti pavērsieni, un pēc nepilniem septiņiem gadiem arī ar abām minētajām personālijām saistītie politiskie spēki – viens no nākamajiem Šlesera “politprojektiem”, kas izpelnījās apzīmējumu “mācītāju partija”, un “Latvijas ceļš” (tiesa, jau bez Krištopana) – vienojās “aprēķina laulībā”. Šodien, teju gadsimta ceturksni pēc visai saasinātajām politbatālijām, abi kādreizējie vienas koalīcijas oponenti gluži kā laulāts pāris ir vienojušies mīt kopīgu ceļu uz nākamo Saeimu, un pat Krištopans ir gatavs Šleseru celt debesīs kā vienīgo nācijas glābēju. Lai arī pirms dažām vēlēšanām startēt Šlesera dibinātajā un ar blīkšķi caurkritušajā ekspremjeru un politisko pensionāru “sapņu komandā” (ar atslēgas nosaukumu “Vienoti Latvijai”) Krištopans tālredzīgi atteicās, gan neatsakoties būt par “piekto riteni” priekšvēlēšanu vizītē pie Valsts prezidenta…

Ja es būtu, tad man būtu…

Latvijas politikā daudzpieredzējušais Krištopans pēc aiziešanas no šīs jomas un pārcelšanās uz Ameriku publiskajā telpā bija manāms krietni retāk, taču “stulbeņu zemi” apmeklēja visai regulāri un ar laiku kļuva aizvien biežāk manāms gan preses slejās, gan TV ekrānos, plātoties ar savu darbību pagātnē, palaikam gremdējoties atmiņās par politikā pavadītajiem gadiem un “eh, kā mēs toreiz…” manierē sev piedēvējot nopelnus, kas, saudzīgi sakot, ir krietni pārspīlēti, piemēram, saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta izveidi.

Savulaik kādā no Latvijas apmeklējuma reizēm toreizējais floridietis, tikko mainījis tēlu, atsakoties no acenēm un veicot redzes lāzeroperāciju, televīzijai sevi pozicionēja kā ārštata “biznesa konsultantu” vecākajam dēlam piederošajā izklaides vietā. Spriežot pēc tā, ka elitārā dzertuve ar laiku tika aizklapēta ciet, jāsecina, ka visziņa Krištopana seniora “konsultācijas” nebija sevišķi noderīgas…

Regulāri eksministrs savu stāstāmo ir iesācis ar frāzi “ja es…”. “Ja es paņemtu zemnieku saimniecību, es visiem parādītu, kā vajag saimniekot”, “ja varētu atgriezties uzņēmējdarbības sākumā, tagad būtu miljardieris”… Krietni nerunīgāks gan kundziņš bijis par iespējām, ko nav izmantojis vai ir vienkārši izpļekarējis, būdams valsts amatpersona, tostarp, būdams valsts ieņēmumu valsts ministrs (un vienlaikus līdzīpašnieks alkohola tirdzniecības firmā), braši dievojoties apkarot kontrabandu, ko tā arī neizdarīja, bet satiksmes ministra krēslā principā sagraujot lietoto auto tirgu, raujot gaisā inflāciju ar strauju degvielas akcīzes celšanu un vēlāk parādot sevi kā pagalam nespējīgu premjeru.

Šī brīža kārtējā atkalatgriešanās publiskajā apritē, presē un TV ekrānos sanākusi vispiemērotākajā laikā, jo, kā apliecina nesenā vēsture, tie, kuri vēl nesen šaubījās, vai iespējama vēl nespējīgāka valdība par Krištopana vadīto, to var droši vairs nedarīt. “Viesstrādnieks piekariņš” ar savu līdzstrādnieku svītu nekompetences un nespējas ziņā (sevišķi iekšlietu, veselības un labklājības nozarēs) ir ārpus konkurences…

“Toreiz” un “tagad”

Arī dažādās beidzamā laika aktivitātēs agrākais premjers ar manāmu bravūru akcentē, cik brīnumjauki bijis “viņa laikā”… Nesenajā intervijā portālam “nra.lv” Krištopans lepni klāsta, ka “…Manas valdības laikā bija bezdeficīta budžets, ārējais parāds bija pusmiljards. Tagad ir 15 miljardi. Manas valdības laikā Latvijā dzīvoja 2,4 miljoni iedzīvotāju, tātad 22 gados Latvija ir zaudējusi gandrīz pusmiljonu cilvēku.…”.

Gandrīz visi šie apgalvojumi ir patiesi – statistika liecina, ka 1999. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits bija 2,39 miljoni, arī ārējā parāda summa ir aptuveni atbilstoša, ko gan nevar teikt par “bezdeficīta budžetu” – kā liecina Valsts kontroles ziņojums par valsts budžeta izpildi, tolaik valsts budžeta finansiālais deficīts bijis plānots 164 368 500 latu, faktiskais bijis 132 506 268 lati, savukārt plānotais fiskālais deficīts bijis 180 466 724 lati, bet faktiskais – 148 544 009 lati.

Un kā gan nebūt budžeta deficītam, ja pat pirms premjerēšanas Krištopans neslēpa, ka “ies” uz budžeta deficītu, jo citādi valsts attīstīties nevarot, tāpat kā zemnieku saimniecība nespējot attīstīties bez kredīta. Turklāt jau pirms tam bija pieredzēts, ka laikā no 1993. līdz 1995. gadam “Latvijas ceļš” ar visu Krištopanu tā spicē iegrūda valsti tādā deficīta dūksnājā, ka nākamajai valdībai [Andra] Šķēles (ko pats Krištopans vēlāk nodēvēja par “Ulbrokas betmenu”) vadībā nācās krietni vien savilkt valsts vajadzību jostu, lai vispār tiktu līdz bezdeficīta budžetam un beigtu līdz tam ierasto izrīšanos uz parāda.

Izsludinātā taupība gan neliedza toreizējam satiksmes ministram Krištopanam presē plātīties ar sava darba kabineta remontu par 10 000 latu (ar pašreizējām būvniecības izmaksām tā šķiet sīknauda, bet tolaik, kad minimālā alga bija 38 lati mēnesī, par šādu summu varēja iegādāties vismaz četrus dzīvokļus Rīgas mikrorajonos), citādi tikšot atbaidīti kredītdevēji…

Tagad finanšu ministra amata kandidāts publiski mētājas ar klišeju, ka “mums ir jāizdara viss, lai pie mums ir labāk [nekā kaimiņiem]” un “mums nāksies atrotīt piedurknes un strādāt”, taču to saka cilvēks, kurš savā pēdējā Saeimas sasaukumā šī gadsimta sākumā, ar pusnorakstītas, taču vēl dvašojošas lokomotīves ambīcijām iebraucis parlamentā ZZS sastāvā, NE REIZI nepacentās aizvilkties no deputāta krēsla līdz tribīnei, lai pārējos 99 gaišos prātus apgaismotu ar daudzpieredzējuša politiķa viedumu un argumentiem KAUT VIENĀ sabiedrībai svarīgā jautājumā jeb, vienkārši sakot, pildīja atsēdētāja un balsošanas mašīnas funkcijas.

Turklāt nedrīkst aizmirst, ka tieši šis kungs savas politiķa karjeras pirmajos gados bija viens no tā “Latvijas ceļa” domubiedra pulciņa (kurā tostarp darbojās pa kādam čakli dzerošam indivīdam), no kura dažus vēlāk nodēvēja par parazītiem, uzlika Latviju uz tiem greizajiem pamatiem, uz kādiem tā Pizas torņa šķībumā turpina stāvēt joprojām.

Jā, tolaik Latvijā patiesi bija vairāk iedzīvotāju, un par to var pateikties tikai tam, ka Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, robežas vēl nebija vaļā un, lai nedotos peļņā kā nelegālais, darbam ārvalstīs bija nepieciešams kārtot atļaujas, arī iegādāties biļeti aizbraukšanai nebija tas vienkāršākais uzdevums. Tādēļ tolaik ārzemēs par Latvijas gada algu mēnesī piepelnījās salīdzinoši nedaudzi Latvijas iedzīvotāji. Ja valsts savu politikāņu pavadā aiziet pa greizu ceļu, tad nekas cits kā ekonomiskā migrācija nav sagaidāma; iedzīvotājiem ir jādzīvo “šodien”, un viņiem nav laika gaidīt, kamēr politiķi un citi šeftmaņi piebāzīs savas un savu labvēļu kabatas un tad varbūt padomās arī par valsts attīstību… Ja ne minētie šķēršļi, aizbraukšanas straume savu “pīķi” būtu sasniegusi jau pirms gadsimtu mijas…

Tagad televīzijā Krištopans stāsta, ka droši vien Baltkrievija turpmākajos gados izies to pašu ceļu, ko Latvija 90-ajos gados, sāksies privatizācija, kaut kas “tiks nozagts”, un nav šaubu, ka šis kungs zina, ko saka – atrodoties tik tuvu varas kliķei, vienkārši nevar nezināt par koruptīvajām aizkulišu mahinācijām, politiķu un citu amatpersonu kukuļošanu, nesaimnieciskumu, valsts izzagšanu un vienkārši stulbumu, ar ko lielā mērā saistīts komunistu frizūrām un citiem atribūtiem “rotātais” “Latvijas ceļa” valdīšanas laiks. Toreiz Krištopans par visu klusēja, faktiski līdzdarbojoties kaitniecībā, bet nu ķersies pie “Latvijas savešanas kārtībā” un dažos gados dubultos valsts budžetu?

“Mēs gribam, lai visas nozares dod pienesumu – ostas, dzelzceļš, lauksaimniecība, meži, ražošana, pakalpojumi. Tūrisms. Katra nozare jāpaceļ visaugstākajā līmenī. Un tad izdosies. Jānoņem visi ierobežojumi mazajam biznesam – to ir ļoti daudz.” – arī to “pēkšņi” konstatējis Krištopans. Vai kaut kas no “augstākā līmeņa” vai “ierobežojumu noņemšanas” mazajam biznesam tika izdarīts viņa premjerēšanas laikā? Kur nu!

Turklāt šis kungs, vēl būdams politiķis, regulāri paudis uzspēlētu pozitīvu skaudību, ka uzņēmējiem gan esot labi – “ej, kur gribi, dari, ko gribi…”, pretstatā politiķiem, ko ierobežojot kaut kādas tur partiju disciplīnas un citi jaukumi. Tad kādai ir jābūt motivācijai, lai uzņēmējdarbību un daudznuļļu ienākumus mainītu pret politisku amatu ar salīdzinoši pieticīgu algu? Ziedoties sabiedrības labumam? Nesmīdiniet.

“Troļļa” n-tais uznāciens

Cita eksministra un uzņēmēja Šlesera dzīves lēciens ir vēl lielākas apbrīnas vērts. Nācis no necilās un puskriminālās Ķengaraga vides (no kuras, ja ticēt nostāstiem, vairums agrāko līdzgaitnieku jau “atpūšas” ieslodzījuma vietās vai kapos), šis kungs spēja atrast ceļu, lai veiksmīgi “izrautos” biznesa un politikas elitē, īstajā brīdī un vietā piedāvājot to, kas sabiedrībai vajadzīgs visvairāk, no lielveikaliem līdz priekšvēlēšanu solījumiem.

Par viņa darbības īpatnējajiem un brīžiem gana “slidenajiem” mahināciju līkločiem, sevišķi uzņēmējdarbības sākumposmā, gana plaši aprakstīts un pietiekami daudz pamatojuma dokumentu publicēts viņam veltītajā grāmata “Šofera dēls Minhauzens”. No Šlesera līdzšinējās darbības nepārprotami ir secināms viens – lai nu ko, bet ambīciju, darbaspēju vai kombinēšanas prasmju trūkumu viņam pārmest nevar. Un, protams, arī laika gaitā nevainojami izkoptās neatņemamās runāšanas, solīšanas un sevis paslavēšanas spējas.

“Veiksmes stāsti” uz sabiedrības rēķina

Kurš vēl cits savas politiķa karjeras laikā ir paguvis sasolīt tādu “debesu mannu” satiksmes nozarē kā Šlesers? Kurš vēl kā nebeidzamu mantru pirms ciktur gadiem tieši priekšvēlēšanu laikā ir malis spārnoto frāzi par “minimālo algu 500 latu, minimālo pensiju – 200 latu”, ko it kā bija apņēmies Latvijā panākt?

Kurš vēl kā “Ziemeļeiropas veiksmes stāstu” ir pasniedzis Rīgas lidostas darbību, kas gājusi pa amerikāņu kalniņu trajektoriju, un dāsni, vairāku miljonu latu apmērā subsidētos iekšzemes pasažieru aviopārvadājumus, kas paši par sevi rentabli būs vien tad, kad pūcei aste ziedēs?

Protams, nevar noliegt, ka lidostā apkalpoto pasažieru skaits Šlesera ministrēšanas gados ir kāpis ievērojami, taču nedrīkst aizmirst arī šī “veiksmes stāsta” patieso cenu – īru aviosabiedrībai “Ryanair” sniegtās atlaides, kas gadā savulaik izmaksājušas virs 11 miljoniem latu, septiņu citu aviosabiedrību aiziešanu no Rīgas (šādu vienai kompānijai labvēlīgu nosacījumu dēļ), valsts atbalsta maksājumus it kā “pelnošajai” lidostai, tiesvedību, kurā valsti ievilka Šlesera uz Latviju atvestā un uz rokām nēsātā “Ryanair”, tā arī pat nesākusi būvēt ministra skaļi solīto viesnīcu un aviobāzi, galu galā uzvarot un tiekot pie gana iespaidīgas summiņas.

Nerunāsim nemaz par tādiem “sīkumiem” kā tandēmu Rīgas domē ar “Saskaņas” spīdekli [Nilu] Ušakovu, aizsākot jaunāko laiku vēsturē vērienīgāko galvaspilsētas uzņēmumu izsaimniekošanas un kliedzoši koruptīvo shēmu laikmetu, sev lojālu, taču neizglītotu un attiecīgajā jomā nekompetentu tipu, šofera un viņa dēla nekaunīgo likšanu augstos valsts amatos, politisko tēriņu pārsniegšanu (paliekot valstij parādā nepilnu miljonu sodanaudās), līdzdalību “Jūrmalgeitā” vai aktīvo iesaisti “Rīdzenes sarunās”, īpaši netaupot pat “zeku” leksiku…

Un šis pats cilvēks, pakāpies uz “antivakseru” pjedestāla, tagad pilnā nopietnībā sola sakārtot valsti un likvidēt tajā esošo “bardaku”?

Publiskajā telpā izskanējušajiem minējumiem, ka Krištopans un Šlesers raujas politikā, jo valstī atkal ir parādījusies nauda (vai “daudzas naudas”), abi darboņi gan oponē, ka valsts maciņā vējš svilpojot… Ņemot vērā, ka, neskatoties uz pašu naudas trūkumu, no dažādiem stabilizācijas un kovidseku novēršanas fondiem tiek valstī iepludināti un dalīti miljardi, politikāņu arguments gan neiztur kritiku – naudas smaka un vilinājums nemainās atkarībā no tā, vai banknotes ir darbarūķu pelnītas vai ņemtas “krītā”, un, tiekot pie naudas poda, atliek vien atrotīt piedurknes.

Politikas vēsture diemžēl liecina, ka gandrīz nevienam augstā krēslā sēdošam politiķim, kuram kādā brīdī ir radusies iespēja kaut ko mainīt valsts mērogā, nav bijis īpašas intereses to darīt, un ne Krištopans, ne Šlesers šajā ziņā nav izņēmumi. Turklāt der atcerēties, ka politikā valda tikai un vienīgi intereses, sabiedrības labums tajā ne tuvu nav pat sekundārs, un tādēļ nav ne mazākā iemesla domāt vai cerēt, ka gadījums ar Šlesopāna politisko buldozeru un ekspremjeru-lielībnieku pie tā kloķiem būs citāds. No lielu naudu ģenerējoša biznesa iet politikā pēc loģikas var motivēt tikai vēl lielāka nauda, lai kā daži censtos iestāstīt pretējo.

Kādas ir solītāju patiesās intereses, līdz šim pārsvarā ir atklājies tikai pēc vēlēšanām, tā kā gadiņš līdz tam vēl atlicis. Un šīs atklāsmes elektorātam allaž ir kalpojušas kā vāji skābena gurķu suliņa politiskā “plosta” paģiru rītā, kas, kā likums, parasti ievilcies vismaz uz četriem gadiem…

Novērtē šo rakstu: