Iesaki rakstu: 
Nesen Ogres novadu apmeklēja Aizsardzības ministrijas ierēdņu delegācija. Mūsu saruna bija veltīta plāniem, izveidot jaunu Zemessardzes bataljonu. Ministrijas ierēdņus interesēja iespējamās vietas Ogres novadā, kurās būtu iespējama jauna militārā objekta izvietošana.
Mans piedāvājums bija izskatīt variantus Rembates pagastā, kurš atrodas tieši pie Lielvārdes militārā lidlauka. Savu izvēli ministrijas delegācijai pamatoju ar to, ka Lielvārdē ir nodrošināta pretgaisa aizsardzība, kas ir ļoti svarīga, ja runājam par iespēju nosargāt militāro infrastruktūru.
Un tad es, kā saka, paliku “uz pauzes”! Ierēdņi man atbildēja, ka jaunais objekts tiek plānots miera, nevis kara laika vajadzībām. Nopietni? Šajā laikā un ģeopolitiskajos apstākļos militārs objekts tiek plānots “miera laiku vajadzībām”?
Savulaik, runājot ar ASV armijas pārstāvjiem, kad izteicu līdzīgu ideju par Rembates pagastu kā vietu ASV spēku potenciālai dislokācijai, ja tāda vajadzība rastos, šī doma tika pieņemta kā ļoti svarīgs un vērā ņemams faktors.
Te es saskatu tikai vienu no divām iespējām: vai nu tā ir galēja nekompetence, vai sabotāža! Bet laikam jau pašsaprotami, ja reiz mums ir aizsardzības ministrs, kurš flirtē ar Latgales autonomijas ideju un veiksmīgi sabotē dronu koalīcijas Ukrainas atbalstam darbu.
Vācijā, Freiburgā, kas atrodas pie pašas robežas ar Šveici un Franciju, kalnos ir izveidots “Daugavas vanagu” īpašums. Šobrīd tas kalpo kā kultūras centrs un viesu nams, bet pēc kara to dibināja kā vietu, kur izmitināt latviešu leģionārus - kara invalīdus.
Vietu izvēlējās tā brīža “Daugavas vanagu” vadītājs pulkvedis Silgailis. Viņa apsvērumi bija, izvēlēties vietu vistālāk no krievu kontrolētajām teritorijām, kā arī augstienē, no kuras būtu plaša redzamība, lai gadījumā, ja atsāktos karadarbība, varētu veidot nocietinājumus un aizstāvēties.
Tieši tā izskatās pieredzējušu cilvēku ilgtermiņa domāšana, saprotot, ka drošības faktors jāņem vērā it visā! Un tieši šādas pieejas mums Latvijā trūkst!
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
