Iesaki rakstu: 
Pār Ingunas Sudrabas partiju nogāzies dubults "zelta lietus" - ar to vienādi metaforiski saprotot ne tikai vairāk nekā 110 tūkstošus eiro lielus ziedojumus nieka desmit dienu laikā, bet arī urīna smaciņu, kas nolijusi pār līdz šim vismaz formāli finansiāli šķīsto jaundibināto organizāciju.
Viss ir tieši tāpat, kā savulaik ir bijis ar, piemēram, "Jauno laiku" un Tautas partiju un arī mūsu dienās ir ar "Vienotību", "Saskaņas centru" un tā jauno klonu - sociāldemokrātisko partiju "Saskaņa".
Patiesībā īsti neesmu sapratis, kurš tur kura klons un kurš no kura atpumpurojies, bet ne tas šoreiz būtiski. Būtiski ir tas, ka visas šīs partijas (vai kādi to pārstāvji) ir čakli izmantojušas vai joprojām izmanto fiktīvus ziedotājus - cilvēkus, kuru loma ir būt ziedojumu iemaksātājiem partiju kasē, kamēr īstie naudas devēji ir pilnīgi citi.
Agrāk tas notika pilnīgi uz "bui-dui", pat neparūpējoties, lai "ziedotājiem" pašiem būtu kaut jel kādi oficiāli ienākumi. Savukārt vēlāk jau tika (un tiek) piemeklēti cilvēki, kuriem kaut teorētiski varētu būt bijusi pieejama ziedotā summa.
Prakse aizvadītajos gados ir pierādījusi, ka pat kaismīgajai korupcijas apkarotājai Jutai ar to pilnīgi pietiek, lai ziedojumu atzītu par šķīstu un likumīgu, - lai vai cik absurdi no veselā saprāta viedokļa izskatītos fakts, ka, piemēram, cilvēks paņem kredītu un naudu noziedo mīļotajai partijai. Nauda viņam bija - tas ir viss, kas šķiet svarīgs KNABam.
Sudrabas partija tagad iet tieši to pašu, politisko priekšgājēju kārtīgi iestaigāto ceļu - pa 14-15 tūkstošiem eiro ir ziedojuši cilvēki, kuru vienīgais bizness jau pirms pusgada likvidēts, kuriem vispār nav neviena uzņēmuma, kuriem nekāda manta pat laulību līgumā nav uzrādīta, utt., utt. Rezultātā - jau pieminētās desmit "zelta lietus" dienas. Un gan jau būs vēl.
Bet tagad es jums pateikšu kaut ko, iespējams, pārsteidzošu. Es personīgi nenosodu Sudrabu un Co. par šo acīmredzamo blēdību un mahināciju. Tieši otrādi - es uzskatu, ka Sudraba un Co. dara pilnīgi pareizi, pieņemot ziedojumus (un varbūt pat piedaloties to organizēšanā) no acīmredzami fiktīviem ziedotājiem.
Kāpēc? Paskaidrošu.
Varianti tātad ir divi - vai nu tā ir pašmāju izcelsmes nauda, vai arī tā ir ārvalstu izcelsmes nauda. Ja ārvalstu - tātad noteikti jau Krievijas, Kremļa un Putina, no kurienes gan vēl. Un, ja tā, tad jau mūsu "drošības" dienesti ātri vien apliecinās savu profesionalitāti, šos avotus un kanālus atklājot un publiskojot.
Es personiski par šo versiju ļoti šaubos - un ne tikai tāpēc, ka veļas mazgātavu apguvēja Jāņa Reinika vadītā Drošības policija jau pirmdien naski paspēja paziņot, lai taču liekot taču viņus mierā ar šādām "neatbilstošām" lietām, par kurām lai rūpējoties KNAB, - nekādu valstisku apdraudējumu viņi tur ne acu galā negribot saskatīt.
Ņemsim vērā - visus gadus, kopš skan meldiņš par Kremļa naudu Latvijas politikā, mūsu "drošības" dienestiem, neraugoties uz politisko "cui! meklēt!" uzstādījumu, neko vairāk nav izdevies sameklēt kā raidījumam "Nekā personīga" nopludināmas "aizdomas" un "bažas", kas nekad nav pāraugušas krimināllietās, spriedumos un sodos, kā arī vienu konkrētu gadījumu par Kremļa nelabvēlībā nonākušu krievu polittehnologu kantori, kas "Saskaņas centram" sniedzis pakalpojumus padsmit tūkstošu latu apmērā. Skumji, bet viss.
Savukārt, kas attiecas uz pašmāju izcelsmes naudu, atzīsim reālo ainu: varbūt ikdienā tas nav tik pamanāms, bet patiesībā pašlaik Latvijas valsts ir sadalīta politfeodālās kņazistēs, hercogistēs utml.
Tām nav ne oficiālu robežu, ne savu satversmju ar vai bez preambulām, bet katrs kaut cik vērā ņemams pašmāju kņazistes kupcis lieliski zina, kas notiks, ja viņš sadomās kādus papildmeslus nodevīgi samaksāt kādam citam, izņemot savu oficiālo politfeodālo "jumtu".
Iedomājieties - jūs, piemēram, esat Rīgas ostas stividorkompānijas īpašnieks, kuram ir līdz sirds dziļumiem pieriebusies Loginova un Amerika "otkatu" sistēma. Ja jums ir kaut jel kāda rūpe par savu biznesu un saviem darbiniekiem, jūs gluži vienkārši nevarat atļauties pats noziedot naudu tiem, kuri stāsta, ka, ja tikšot pie varas, šo sistēmu centīšoties sagraut. Jo labi saprotat, kā tas jums, izsakoties šajā vidē ierastā mēlē, "aukņetsja".
Tad ko darīt tiem, kuriem esošā valstiskās izķiņķelēšanas, totālās bezatbildības, divdesmit procentu, pareksu, airbaltiku, krājbanku, metalurgu, rīgas satiksmju un vilcienu iepirkumu sistēma ir pieriebusies, bet kuri nez kāpēc tomēr nevēlas, lai šīs "nepareizās orientācijas" demonstrēšanas dēļ tiktu iznīcināts viņu bizness un/vai karjera?
Pavisam vienkārši: ir jāspēj atrast saprātīgus, praktiski īstenojamus veidus, kā turēties pretim šai te labi iekārtotajai un apdzīvotajai sistēmai, kas tās pašreizējā veidolā sagrauj Latvijas valsti, bet ir pasakaini izdevīga kā resnajiem runčiem un rudajām dāmām kā no "Vienotības" ar tās satelītpartijām valsts un reģionālajā mērogā, tā no "Saskaņas" galvaspilsētā.
Šai sistēmai viss ir kārtībā kā ar obligāti brīvprātīgo ziedojumu plūsmu (vai nu velti, piemēram, "Vienotībā" par to rūpējas slavenais tumbočku speciālists Artis Kampars), tā ar administratīvo resursu izmantošanu pašu vajadzībām un labi izstrādātu "otkatu" sistēmu (ak, ja kādreiz sāktu runāt kaut vai vilcienu iepirkumā iesaistītie uzņēmumi...).
Tad kā turēties pretim, ņemot vērā, ka bez naudas priekšvēlēšanu kampaņā izdarīt nevar neko (ko, protams, vienmēr būs gatavas apstrīdēt visādas čigānes-ēlertes ar ārvalstu finansējumu un nekaunīgu administratīvā resursa izmantošanu pašu aizmugurē)? Tieši tā, kā to dara Sudraba un Co.: izmantot savu priekšgājēju pieslīpēto pieredzi, jo Latvijas politikā - kā, šķiet, jebkurā politikā - mērķis attaisno līdzekļus.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
