Iesaki rakstu: 
Pār Ingunas Sudrabas partiju nogāzies dubults "zelta lietus" - ar to vienādi metaforiski saprotot ne tikai vairāk nekā 110 tūkstošus eiro lielus ziedojumus nieka desmit dienu laikā, bet arī urīna smaciņu, kas nolijusi pār līdz šim vismaz formāli finansiāli šķīsto jaundibināto organizāciju.
Viss ir tieši tāpat, kā savulaik ir bijis ar, piemēram, "Jauno laiku" un Tautas partiju un arī mūsu dienās ir ar "Vienotību", "Saskaņas centru" un tā jauno klonu - sociāldemokrātisko partiju "Saskaņa".
Patiesībā īsti neesmu sapratis, kurš tur kura klons un kurš no kura atpumpurojies, bet ne tas šoreiz būtiski. Būtiski ir tas, ka visas šīs partijas (vai kādi to pārstāvji) ir čakli izmantojušas vai joprojām izmanto fiktīvus ziedotājus - cilvēkus, kuru loma ir būt ziedojumu iemaksātājiem partiju kasē, kamēr īstie naudas devēji ir pilnīgi citi.
Agrāk tas notika pilnīgi uz "bui-dui", pat neparūpējoties, lai "ziedotājiem" pašiem būtu kaut jel kādi oficiāli ienākumi. Savukārt vēlāk jau tika (un tiek) piemeklēti cilvēki, kuriem kaut teorētiski varētu būt bijusi pieejama ziedotā summa.
Prakse aizvadītajos gados ir pierādījusi, ka pat kaismīgajai korupcijas apkarotājai Jutai ar to pilnīgi pietiek, lai ziedojumu atzītu par šķīstu un likumīgu, - lai vai cik absurdi no veselā saprāta viedokļa izskatītos fakts, ka, piemēram, cilvēks paņem kredītu un naudu noziedo mīļotajai partijai. Nauda viņam bija - tas ir viss, kas šķiet svarīgs KNABam.
Sudrabas partija tagad iet tieši to pašu, politisko priekšgājēju kārtīgi iestaigāto ceļu - pa 14-15 tūkstošiem eiro ir ziedojuši cilvēki, kuru vienīgais bizness jau pirms pusgada likvidēts, kuriem vispār nav neviena uzņēmuma, kuriem nekāda manta pat laulību līgumā nav uzrādīta, utt., utt. Rezultātā - jau pieminētās desmit "zelta lietus" dienas. Un gan jau būs vēl.
Bet tagad es jums pateikšu kaut ko, iespējams, pārsteidzošu. Es personīgi nenosodu Sudrabu un Co. par šo acīmredzamo blēdību un mahināciju. Tieši otrādi - es uzskatu, ka Sudraba un Co. dara pilnīgi pareizi, pieņemot ziedojumus (un varbūt pat piedaloties to organizēšanā) no acīmredzami fiktīviem ziedotājiem.
Kāpēc? Paskaidrošu.
Varianti tātad ir divi - vai nu tā ir pašmāju izcelsmes nauda, vai arī tā ir ārvalstu izcelsmes nauda. Ja ārvalstu - tātad noteikti jau Krievijas, Kremļa un Putina, no kurienes gan vēl. Un, ja tā, tad jau mūsu "drošības" dienesti ātri vien apliecinās savu profesionalitāti, šos avotus un kanālus atklājot un publiskojot.
Es personiski par šo versiju ļoti šaubos - un ne tikai tāpēc, ka veļas mazgātavu apguvēja Jāņa Reinika vadītā Drošības policija jau pirmdien naski paspēja paziņot, lai taču liekot taču viņus mierā ar šādām "neatbilstošām" lietām, par kurām lai rūpējoties KNAB, - nekādu valstisku apdraudējumu viņi tur ne acu galā negribot saskatīt.
Ņemsim vērā - visus gadus, kopš skan meldiņš par Kremļa naudu Latvijas politikā, mūsu "drošības" dienestiem, neraugoties uz politisko "cui! meklēt!" uzstādījumu, neko vairāk nav izdevies sameklēt kā raidījumam "Nekā personīga" nopludināmas "aizdomas" un "bažas", kas nekad nav pāraugušas krimināllietās, spriedumos un sodos, kā arī vienu konkrētu gadījumu par Kremļa nelabvēlībā nonākušu krievu polittehnologu kantori, kas "Saskaņas centram" sniedzis pakalpojumus padsmit tūkstošu latu apmērā. Skumji, bet viss.
Savukārt, kas attiecas uz pašmāju izcelsmes naudu, atzīsim reālo ainu: varbūt ikdienā tas nav tik pamanāms, bet patiesībā pašlaik Latvijas valsts ir sadalīta politfeodālās kņazistēs, hercogistēs utml.
Tām nav ne oficiālu robežu, ne savu satversmju ar vai bez preambulām, bet katrs kaut cik vērā ņemams pašmāju kņazistes kupcis lieliski zina, kas notiks, ja viņš sadomās kādus papildmeslus nodevīgi samaksāt kādam citam, izņemot savu oficiālo politfeodālo "jumtu".
Iedomājieties - jūs, piemēram, esat Rīgas ostas stividorkompānijas īpašnieks, kuram ir līdz sirds dziļumiem pieriebusies Loginova un Amerika "otkatu" sistēma. Ja jums ir kaut jel kāda rūpe par savu biznesu un saviem darbiniekiem, jūs gluži vienkārši nevarat atļauties pats noziedot naudu tiem, kuri stāsta, ka, ja tikšot pie varas, šo sistēmu centīšoties sagraut. Jo labi saprotat, kā tas jums, izsakoties šajā vidē ierastā mēlē, "aukņetsja".
Tad ko darīt tiem, kuriem esošā valstiskās izķiņķelēšanas, totālās bezatbildības, divdesmit procentu, pareksu, airbaltiku, krājbanku, metalurgu, rīgas satiksmju un vilcienu iepirkumu sistēma ir pieriebusies, bet kuri nez kāpēc tomēr nevēlas, lai šīs "nepareizās orientācijas" demonstrēšanas dēļ tiktu iznīcināts viņu bizness un/vai karjera?
Pavisam vienkārši: ir jāspēj atrast saprātīgus, praktiski īstenojamus veidus, kā turēties pretim šai te labi iekārtotajai un apdzīvotajai sistēmai, kas tās pašreizējā veidolā sagrauj Latvijas valsti, bet ir pasakaini izdevīga kā resnajiem runčiem un rudajām dāmām kā no "Vienotības" ar tās satelītpartijām valsts un reģionālajā mērogā, tā no "Saskaņas" galvaspilsētā.
Šai sistēmai viss ir kārtībā kā ar obligāti brīvprātīgo ziedojumu plūsmu (vai nu velti, piemēram, "Vienotībā" par to rūpējas slavenais tumbočku speciālists Artis Kampars), tā ar administratīvo resursu izmantošanu pašu vajadzībām un labi izstrādātu "otkatu" sistēmu (ak, ja kādreiz sāktu runāt kaut vai vilcienu iepirkumā iesaistītie uzņēmumi...).
Tad kā turēties pretim, ņemot vērā, ka bez naudas priekšvēlēšanu kampaņā izdarīt nevar neko (ko, protams, vienmēr būs gatavas apstrīdēt visādas čigānes-ēlertes ar ārvalstu finansējumu un nekaunīgu administratīvā resursa izmantošanu pašu aizmugurē)? Tieši tā, kā to dara Sudraba un Co.: izmantot savu priekšgājēju pieslīpēto pieredzi, jo Latvijas politikā - kā, šķiet, jebkurā politikā - mērķis attaisno līdzekļus.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
