Sugu aizsardzības plānu fikcija Latvijas „Potjomkina sādžā”

Ozoliņš un Zemkopības ministrija Latvijas sabiedrības vārdā izšķīrās par padomju mednieku interešu aizsardzību un panāca, ka Latvijā var turpināt faktiski neierobežotas vilku un lūšu medības.

Lai lasītājs saprastu vilku un lūšu uzmešanas apmērus, tika sagatavoti trīs raksti - par Silavas veiktā monitoringa apšaubāmo zinātniskumu, sabiedrības attieksmi pret aizsargājamu sugu apšaušanu un J.Ozoliņa motivācijām.

[Izskatot Silavas veikto monitoringu] jāpaskaidro, ka 2001.gadā lūšu medību aizliegumi jau darbojās Slovākijā un Polijā. Turklāt poļi jau kopš 1998.gada bija pārtraukuši medīt vilkus. Abās valstīs iedzīvotāju blīvums ir četras reizes lielāks nekā Latvijā. Šie precedenti ir īpaši nozīmīgi Latvijas kontekstā - kur 20 000 mednieki veido 1% minoritāti, kurai pieder ne vairāk par 4% no meža īpašumiem. Tātad gandrīz visi aļņi, brieži, stirnas un mežacūkas piedzimst un izaug ne-mednieku īpašumos (pāris gadus atpakaļ uz katru mednieku vidēji sanāca ~200 kg medījuma gaļas gadā). Bet vilkus un lūšus apšauj tikai tāpēc, ka mednieki tos uzskata par kaitēkļiem, kas apdraud viņu gaļas podus.

Pilsētu iedzīvotāji, kuri veido lielāko daļu IKP (līdz pat 92%), ir pret nepamatotu vardarbību pret savvaļas dzīvniekiem (tai skaitā mednieku vēlmi apšaut pēc iespējas vairāk vilku un lūšu, lai tikai pašiem būtu ko vairāk šaut).

Tātad pilsētnieku (tai skaitā gaļēdāju) viedoklis attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem mežā ir atšķirīgs vai pat pretrunā ar mednieku interesēm. Jo pilsētnieki dod priekšroku ekoloģijai mežā (lai Daba pati sakārto procesus mežā caur vilku un lūšu ietekmi uz pārnadžu populācijām), nevis mežacūku u.c. pārnadžu sugu nobarošanai visu cauru gadu.

Tātad no pilsētnieku un laukos dzīvojošo ne-mednieku (t.i. Latvijas iedzīvotāju vairākuma) viedokļa priekšroka uz pārnadžiem mežā ir vilkiem un lūšiem - un nevis medniekiem.

Vēsturiski medību tiesības gadsimtiem ilgi piederēja okupācijas varas pārstāvjiem - baltvācu muižniekiem un Krievijas impērijas ierēdņiem, bet latviešu zemnieki un dzimtcilvēki varēja piekopt vien malumedības. Malumednieku legalizācija un masveida kustība sākās vien PSRS kolhozu laikos, kad pilsētu kompartijas vadība nolēma medības (kopā ar iedzeršanu) izmantot kā „sociālo līmi”, lai latviešu lauku iedzīvotājus izmālētu pēc sava ģīmja un līdzības, kuri procesa laikā pārņem komuņagu vērtības un uzvedību, jo kas pie pudeles brāļojas ar komuņagām, tas visu mūžu uzvedas kā komuņaga un kā cūka izmanto sabiedrības īpašumu - valsts mežus.

Vidējais mednieks ir 60 gadus vecs īpatnis ar kolhoznieka mentalitāti, feodāļa privilēģiju sajūtu mežā, kurš staigā apkārt, apkrāvies ar Rietumu ieročiem un optiku.

Līdz ar to vēl vairāk krīt acīs kontrasts starp poļiem un slovākiem, kuri spēj sadzīvot ar vilkiem un lūšiem (lai gan vēsturiski medību tiesības piederēja poļiem un slovākiem), un latviešiem, kuri apšauj ne tikai savus vilkus un lūšus, bet arī tos, kuri ienāk no Igaunijas un Lietuvas.

Šo demokrātijas kontrastu starp Poliju / Slovākiju un Latviju turpina arī monitoringam izvēlētā metode un finansējuma avots. J.Ozoliņš monitoringu nolēma balstīt uz nošauto vilku un lūšu izpēti, bet finansējumu sarunāja ar medību fonda pārstāvjiem.

Monitoringa pamatā ir paraugkopas vecumgrupu analīze, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta mazuļu izdzīvošanas procentam (cik no piedzimušajiem sasniedz gada vai dzimumgatavības vecumu) un lūseņu un vilceņu auglības rādītājiem (cik no pieaugušajām vilcenēm & lūsenēm pārojas un cik daudz katrai dzimst mazuļu).

Jānorāda, ka parasti šo metodi izmanto pārnadžu (stirnas, brieži, aļņi un mežacūkas) skaita noteikšanai tādās lielās valstīs kā Vācija, Francija, Spānija, Zviedrija, Somija, un paraugkopu veido n-tie tūkstoši nošauto dzīvnieku (ap 2000.gadu Vācijā nošāva miljonu stirnu un 60 000 briežu gadā, bet Zviedrijā - ap 100 000 aļņu). Līdz ar to paraugkopā nav balto plankumu nevienā no vecumgrupām. Tāpat nav nozīmes, ja daži pārnadži ieklejo no kaimiņzemēm, jo uz kopējās populācijas lieluma to skaits ir nebūtisks. Ņemot vērā visus šos būtiskos faktorus, nav saprotams kāpēc Ozoliņš izvēlējās pārnadžu metodi izmantot vilku un lūšu monitoringā.

Apskatot lielo plēsēju (lūši un vilki) jautājumu, vienmēr jāatceras, ka tiem ir lielas teritorijas un tie veic lielus attālumus, lai atrastu partneri un izveidotu savu teritoriju. Tā kā Latvija ir maza valsts, tad pietiek ar dažiem dzīvniekiem / indivīdiem, lai nosegtu lielāko daļu no Latvijas mežiem. Vides ietilpība ir 1 200 lūši un 1 100 vilki ziemā, kad populācija ir nostabilizējusies pēc mazuļu dabiskās mirstības. Līdz ar to Latvijā maksimālais daudzums varētu būt ~200 lūseņu un 135 vilceņu ar mazuļiem.

2000.gadā lūšu un vilku skaits ziemā bija 10%-15% apmērā no vides ietilpības. Pirmo desmit gadu laikā pārojošos lūseņu skaits paraugkopā svārstījās no 1 līdz 11, bet vilceņu - no 6 līdz 22. Šajā laikā četrus gadus pēc kārtas (no 2005.-2008.g.) iztrūka dati par viengadīgo lūšu vecumgrupu. Silavas risinājums – piemeklēt algoritmu, kas ignorē šo iztrūkumu.

Lai populācija būtu augoša, jauno lūšu skaitam, kas sasniedz dzimumgatavības vecumu, jābūt lielākam par tiem, kas tiek nošauti. Bet saskaņā ar monitoringa datiem lūšu mazuļu izdzīvošanas procents ir vien 18% (tas ir, no pieciem lūšu kaķēniem gada vecumu sasniedz labi, ja viens lūsēns). Salīdzinājumam noder Igaunijas monitoringa dati, kas iegūti no novērojumiem mežā - uz vienu pārojošos lūseni sanāk 1.7 - 2.1 kaķēni ziemā. Tātad šajā vitāli svarīgajā demogrāfijas rādītājā atšķirība starp kaimiņzemju monitoringiem - no kuriem viens balstās uz buršanos ap datora statistiskajiem modeļiem (Latvija) un otrs, kas veic novērojumus mežā (Igaunija), - ir 4 līdz 5 reizes.

Tas nozīmē, ka, lai lūsenes spētu kompensēt četru mēnešu laikā nošautos lūšus, Silavas monitoringa virtuālajam modelim [vairākkārtīgi] jāpalielina populācijas lielums. Ko J.Ozoliņš arī netieši atzina, šogad samazinot lūšu skaitu no 882 uz 450 dzīvniekiem maijā ar tikko piedzimušajiem kaķēniem.

http://www.silava.lv/userfiles/file/Projektu%20parskati/2017_Zunna_MSAF_pleseji.pdf

Tātad kļūda ir 100% robežās, bet mednieku apmaksātais Ozoliņš nejūtas traucēts un turpina stāstīt par 'stabilajām un augošajām vilku un lūšu populācijām', un 20 gadus bazūnē par nesatricināmo monitoringa zinātniskumu.

Varbūt vienkārši laiks pārbaudīt dabā, cik tad īsti ir lūseņu ar kaķēniem (kā to dara igauņi) - nevis burties datorā ar modeļiem, kurus izmanto pārnadžu skaita noteikšanā (kur paraugkopu veido n-tie tūkstoši nošauto briežu, mežacūku vai stirnu).

Vilku un lūšu monitoringu veic astoņi Silavas darbinieki, kas finansējumu saņem no Zemkopības ministrijas Medību saimniecības attīstības fonda (2017.gada piešķirtais finansējums ir 28 000 eiro apmērā), lai gan citās ES dalībvalstīs monitoringu finansējums nāk no vides aizsardzības budžeta līdzekļiem.

https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/Relize_Pieskir_finansejumu_medibu_saimniecibas_attistibas_projektiem_19_01.pdf

Kā izteicies ievērojamais ASV publicists Aptons Sinklērs, „ir diezgan sarežģīti panākt, lai cilvēks kaut ko saprastu, ja algu viņam maksā par to, lai viņš to nesaprastu”. (It is difficult to get a man to understand something when his salary depends upon his not understanding it).

Latvijas lūšu skaits palielinājās, tikai pateicoties ienākošajiem lūšiem no Igaunijas, kur lūšu skaits no 1991.-2013.gadam bija tuvu vides ietilpībai (50 km attālumā no Latvijas robežas ~50 lūsenēm dzima mazuļi, kuri vēlāk devās meklēt teritoriju un partneri uz Latviju, jo nespēja izcīnīt sev teritoriju starp pieaugušajiem lūšiem Igaunijā).

Latvijas lūšu skaits pieauga tikai tad, kamēr Igaunijā no 1991.-2013.g. lūšu skaits bija tuvu vides maksimālajai ietilpībai (1991.gadā tur tika uzskaitīti 1 000 lūši, 1993.gadā 1 100 lūši, 1996.gadā 1 200 lūši, 2004.gadā 900 lūši, 2005.gadā 700 lūši). Līdz monitoringa ieviešanai Igaunijā uzskaiti veica līdzīgi kā Latvijā, bet, kā var redzēt no statistikas, tad igauņu ziemas uzskaite pēc pēdām neatšķīrās no monitoringa datiem tik dramatiski kā Latvijā (Igaunijā 900 lūši 2004.gadā un 700 lūši 2005.gadā, kamēr Latvijā Valsts meža dienestam sanāk 1600-1700 lūšu pēc medību sezonas, kas ir 7-9 reizes lielāks skaitlis nekā Silavas 200-250 dzīvnieki). Līdz ar to var pieņemt, ka 1997.gadā, kad Igaunijā tika uzskaitīti 1 200 lūši, viņi bija sasnieguši vides ietilpību.

Saskaņā ar Igaunijas monitoringa datiem 50 km pierobežas joslā katru gadu ~ 50 lūsenēm piedzima kaķēni (karte 21.lapā).

http://www2.nina.no/lcie_new/pdf/635379340188248258_LC_action%20plan_Estonia_2012-2021.pdf

Igaunijas lūšu metiena lielums ziemā svārstās no 1.7 līdz 2.1 kaķēniem. Līdz ar to Igaunijas 50 lūsenēm pierobežas 50km platā zonā ziemā ir 85-105 kaķēni.

Tā kā Igaunijas lūšu bija sasnieguši vides ietilpību un jaunie lūši nespēja izcīnīt sev teritoriju, tad viņi bija spiesti doties teritorijas un partnera meklējumos uz Latviju, kur lūšu skaits pēc medību sezonas 2005.gada pavasarī bija nedaudz virs simta (210 lūši maijā, daļa mazuļu iet bojā līdz decembrim, un 70 nošāva mednieki). Un šāda masveida lūšu izceļošana no Igaunijas uz Latviju notika vismaz 20 gadus.

Pēc divām bargām ziemām 2013./2014.g. sezonā Igaunijā tika konstatētas vien 46 lūsenes ar mazuļiem, un lūšu populācija nespēj atkopties jau sesto gadu pēc kārtas (lai gan medības visus šos gadus tikpat kā nav notikušas - nošauti 37 lūši sešu gadu laikā).

Pēc tam, kad kopš 2014.gada Igaunijas lūši vairs neienāk Latvijā, tad pēdējās trijās medību sezonās mednieki nespēj nošaut atvēlētos 150 lūšus.

Ņemot vērā to, cik lēni pieaug lūšu skaits Igaunijā, tad, turpinot maksimāli apšaut lūšus, Latvijā lūšu skaits turpinās samazināties.

Jānorāda, ka Baltijas populācijā lūšus maksimāli apšauj tikai Latvijā, bet Krievijas sešos apgabalos, kas ietilpst Baltijas populācijā, no uzskaitītajiem 2 794 lūšiem nomedīja tikai 31 lūsi. Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Polijā lūšus nemedī, bet Krievijā lūšus atļauts nomedīt tikai 3%-10% robežās no uzskaites.

Viens no SAP mērķiem ir saglabāt 'labvēlīgu statusu' Baltijas lūšu populācijai, bet tas nav iespējams, ja Latvijas lūšu medības notiek tādos apmēros, kas nav ilgtspējīgi un tiek apšauti ienākošie lūši no Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas (ir dokumentēts, ka Igaunijas lūši ar satelītraidītājiem ienāca Latvijā, kur viņiem piedzima mazuļi un vēlāk viņus nošāva).

Decembrī, kad sākas lūšu medību sezona, lūsēni nav vēl pietiekami paaugušies, lai paši spētu patstāvīgi nomedīt stirnu. Tomēr VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis, Jānis Baumanis (VMD Medību daļas vadītājs no 2000. – 2011.gadam un pašreizējais LMS vadītājs), Haralds Barviks (LATMA), Linda Dombrovska (LATMA, FACE), MMD medību žurnālisti ar biologa izglītību izplata nezinātniskus, nepatiesus un maldīgus apgalvojumus, ka lūsēni ir jau pilnīgi pieauguši un medību sezonas sākums saskan ar lūšu mazuļu attīstības bioloģiju. Tāds pats nezinātnisks uzskats 2005.gadā bija arī J.Ozoliņam:

"Atšķirībā no Igaunijas, kur medību sezonā liegts šaut mātītes ar lūsēniem, Latvijā šāda noteikuma nav. J.Ozoliņš stāsta, ka dabā mātīšu un tēviņu aptuvenā proporcija ir 1:1, un, ja liegs šaut mātītes, šo proporciju var nevajadzīgi izjaukt. Viņš gan norāda - lai būtu lielāka iespēja, ka bez mātes palikušie lūsēni izdzīvo, šogad medību sezona sākta nevis 1.oktobrī kā pērn, bet divus mēnešus vēlāk, lai jaunā paaudze paaugtos un kļūtu patstāvīgāka. Kā uzteicamu rīcību viņš min arī to, ka mednieki nošauj gan lūseni, gan viņas atvases, kā tas šogad bijis Alūksnes rajonā, kur vispirms tika nomedīta māte ar vienu bērnu, bet vēlāk uzmeklēti arī divi atlikušie lūšu pusaudži. "Tad tiek izņemta laukā viena ģimene un ir miers," saka J.Ozoliņš. "

https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/gribu-so-jauko-kaki-12637455

Lieki atgādināt, ka tam visam nav nekāda zinātniska pamatojuma.

https://www.pietiek.com/raksti/galas_stulbums

Tas pats attiecas uz vilcēniem, kuri, medību sezonai sākoties, ir divus mēnešus veci. Acīmredzams, ka viņi neko nespēj nomedīt šajā vecumā. Līdz ar to medību sezonas sākums ir nevis saskaņā ar sugas bioloģiju, bet gan ar iesīkstējušos naidu pret vilku kā sugu (kā tādu). Divu mēnešu vecumā vilka kucēns tikai pārtrauc zīst mātes pienu. Vilka kucēna attīstība pa nedēļām:
https://www.wolf.org/wolf-info/basic-wolf-info/biology-and-behavior/pup-development/

Līdz ar to ir acīmredzams, ka jāveic atbilstošas izmaiņas likumdošanā un normatīvajos aktos par sezonas sākuma datumu un sezonas ilgumu.

Vilki ir sociāli ļoti augsti attīstīta suga un ģimene ir nepieciešama lai vilks kļūtu par vilku, bet Latvijā katru gadu nošauj pusi no katras vilku ģimenes.

https://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC_SAP/SAP_pelekais_vilks_17_LV.pdf

Pelēkā vilka Canis lupus sugas aizsardzības plāns, 36.lapa:

"Pēdējo 10 gadu periodā Latvijā vidēji gadā tiek nomedīts ap 50-60% no vilku populācijas (šis vērtējums attiecināms tikai uz populācijas daļu, kas apdzīvo Latvijas teritoriju, nevis uz kopējo Baltijas vilku populāciju). Tas savukārt nozīmē, ka vilku skaits Latvijā, sākoties medību sezonai, ir tikai apmēram 500 indivīdu. Šādu skaita vērtējumu ir grūti pieņemt medniekiem"

"Kaut arī vilku populācijas spēj paciest ļoti lielu medību slodzi, tiek uzskatīts, ka to skaits sāk samazināties, kad nomedīšanas apjoms to bioloģiskās populācijas ietvaros pārsniedz 30-40% (Ballard et al. 1987)."

Salīdzinot nošauto vilku skaitu Slovākijā un Baltkrievijā no 2011.-2017.g., iezīmējas skaidra tendence – Slovākijā nošauto skaits samazinājās no 149 uz 40 vilkiem, kamēr Baltkrievijā palielinājās no 650 līdz 1734 vilkiem. Latvija ar nošauto vilku palielinājumu no 141 līdz 294 vilkiem seko nevis Slovākijas piemēram, bet gan Baltkrievijas.

VMD 1700 lūšu uzskaiti var salīdzināt ar Slovākiju, kur meža dienesta oficiālā uzskaite 2014.gadā uzrāda 1668 lūšus, bet zinātnieku aprēķini - vien 197 lūšus 28 090 km2 izplatības areālā.

https://www.researchgate.net/publication/318968424/download

VMD noteiktā lūšu apšaušana nav ilgtspējīga un viņus motivē nevis lūšu aizsardzība, bet gan naids un kopš PSRS laikiem mednieku kultivētais uzskats, ka lūsis ir 'kaitēklis', kas ēd pārāk daudz stirnas. To uzskatāmi apliecina 2016.gada VMD dekrēts janvāra sākumā, kas atcēla teritoriālos ierobežojumus lūšu populācijas apšaušanā, lai gan bija nomedīti tikai 28 lūši.

Skaidrojums ir acīmredzams: ja pat ar visām Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienām mēneša laikā tikuši nomedīti tikai 28 lūši, tad ar tādiem tempiem netiks izpildīta 150 lūšu kvota. Tāpēc jāatļauj šaut lūšus tur, kur viņu ir visvairāk (Igaunijas pierobežas tuvumā), jo tur ir vislielākā varbūtība viņus nošaut. Tas viss, neskatoties uz lūšu populācijas sabrukumu Igaunijā un Jāņa Ozoliņa norādīto, ka vēsturiski vairākkārt ir novērots, ka, nošaujot vairāk nekā 150 lūšus, nākamajos gados samazinās nomedīto lūšu skaits ( 2014./2015.gada medību sezonā nošāva 172 lūšus). Tomēr, neskatoties uz VMD ekstrēmo izdabāšanu mednieku lobija kaprīzēm, 2015./2016.gada sezonā nošāva 115 lūšus. Gadu vēlāk - 125 lūšus. Pēdējā medību sezonā - 140 lūšus.

Mednieku apmaksātajam Ozoliņam nav nekas iebilstams, jo viņa pasaules uztveri noformēja PSRS, kur tādi biologi kā V.P.Makridins (kas pilnveidoja vilku apšaušanu no lidaparātiem) un M.P.Pavlovs (izskaidroja, kāpēc vilku apkarošanā ir labi izmantot indes) ar reliģiozu kaismi aizstāvēja dogmu, ka nozīme ir tikai lielo plēsēju populācijām, nevis atsevišķiem indivīdiem - tāpēc nevajag satraukties, ja vilkus apšauj 40%-60% apmērā no populācijas.

Eiropas Komisijas kritēriji (izplatība, populācijas lielums), lai piešķirtu attiecīgajai valstij labvēlīgu statusu sugai, kas iekļauta Dzīvotņu direktīvas aizsargājamo sugu statusā, nav nekādi adekvātie - jāatceras, ka EK piešķīra Latvijai 'labvēlīgu statusu', kad lūši bija ~ 10%, bet vilki ~ 15% no vides ietilpības.

Eiropas Komisijas 'labvēlīgais statuss' attiecībā uz vilkiem un lūšiem nedarbojas tādās mazās valstīs kā Latvija, jo viņiem ir lielas teritorijas un, meklējot sev teritoriju / partneri, viņi ātri pārvar lielus attālumus. Turklāt vilkiem vidējais attālums ir 100km - ja pieņem 50/50 km platu pierobežas zonu Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā un Krievijā, tad tas nosedz lielāko daļu no Latvijas mežu platības!

Ir jāapšauj bezmaz visi (!) vilki (gan Latvijā, gan Lietuvā, Igaunijā un Krievijas Pleskavas apgabalā) lai viņu izplatības karte sāktu viest bažas Briseles birokrātos - īpaši ņemot vērā, ka Lietuvas pierobeža ir 600 km (pretī Kurzemei un Sēlijai, kurās vilkus nošauj visvairāk), bet Lietuvā gadiem ilgi nemedīja vilkus un pēdējos gadus nošauj 60 vilkus (Lietuvā ir vairāk vilku nekā Latvijā).

Latvijas robeža ar Lietuvu, Baltkrieviju, Krieviju un Igauniju ir 1200 km un mežainums ir ~50%, bet vilku veiktais attālums lai atrastu sev teritoriju un partneri vidēji ir 100 km ( 1200 x 50 km x 0.5 = 30 000 km2 liela teritorija no kuras Latvijā var ienākt vilki (kas ir līdzvērtīgs visam LV vilku areālam)).

Kā ilustratīvu piemēru paņemsim 12-15 vilku pārus Latvijas pierobežā, kuriem no metiena gada vecumu sasniedz 3 un 5 vilcēni. 

12 x 3 = 36

12 x 5 = 60 

15 x 3 = 45

15 x 5 = 75

Tātad šie 36 - 75 vilki reproduktīvajā vecumā var izveidot 18 - 37 pārus, kuriem piedzimst 6 mazuļi (pēc ieceļošanas Latvijā). 

18 x 6 = 108 mazuļi

37 x 6 = 222 

108 + 36 = 144 

222 + 75 = 297

Tātad vilku pienesums no 12 - 15 vilku pāriem Latvijas pierobežā ( 30 000 km2) ir 144 - 297 vilku. 

Tāpēc VMD mierīgi var slaktēt ienākošos vilkus, kuri aizpilda brīvās teritorijas Latvijā, bet tas, protams, nenozīmē, ka Latvijas vilku apšaušana ir ilgtspējīga - tā ir Lietuvas un citu valstu aizsardzības politikas ļaunprātīga izmantošana un vilku padarīšana par vairošanās mašīnām.

Turklāt Igaunijas piemērs uzskatāmi parāda, ka, pat nenotiekot lūšu medībām, pēdējos sešos gados lūšu skaits ir palielinājies tikai nedaudz (no 46 lūsenēm ar mazuļiem līdz 63 lūsenēm ar mazuļiem šogad).

Visās valstīs, kurās notiek lūšu medības, ir novērojams lūšu skaita būtisks samazinājums (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Igaunija un Latvija).
Lūšu skaits Somijā piedzīvoja samazinājumu no 2795 pieaugušiem lūšiem (2015.gadā) līdz 1865 lūšiem (2018.gadā). Norvēģijā lūseņu skaits ar mazuļiem piedzīvoja samazinājumu no 92 (2009.gadā) līdz 52 (2016.gadā). Zviedrijā lūseņu skaits ar mazuļiem piedzīvoja samazinājumu no 290 (2009.gadā) līdz 142 (2014.gadā).

Jau kopš 2000.gada vadošie speciālisti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis veikt kopīgu vilku un lūšu monitoringu un apsaimniekošanu populāciju līmenī. Tas savukārt nozīmē to, ka Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā monitorings tiktu veikts ar neinvazīvām metodēm (tas ir, vilki un lūši netiek nogalināti), bet vilku un lūšu medības tiktu aizliegtas, jo tās nav nepieciešamas (gan vilki, gan lūši ir pašregulējošas sugas). Pašlaik lūšu medības Baltijas populācijā notiek vienīgi Latvijā (pat Krievijas apgabalos tiek nomedīti vien daži atsevišķi īpatņi).

http://ec.europa.eu/environment/nature/conservation/species/carnivores/pdf/key_actions_large_carnivores_2015.pdf

Par to, kā lielo plēsēju medību sezona nevis samazina, bet gan palielina malumedības un neiecietību:

https://www.researchgate.net/publication/302978817_Blood_does_not_buy_goodwill_Allowing_culling_increases_poaching_of_a_large_carnivore

Vilki un lūši ir pašregulējošas sugas, jo ir teritoriāli dzīvnieki, t.i., noteiktā platībā vai teritorijā nevar dzīvot neierobežots daudzums vilku un lūšu. Pašregulācija notiek, procentuāli samazinoties to vilku un lūšu skaitam, kuri piedalās reprodukcijā, samazinās metiena lielums un mazuļu izdzīvošanas procents, kā arī pieaug vardarbība pašas sugas pārstāvju (vilku un lūšu) starpā.

https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/oik.01977

Tāpat jānorāda, ka lūši nevar pildīt ekoloģiskās funkcijas mežā, ja viņu skaits sasniedz tikai 15% no vides ietilpības vai arī sugai tiek piešķirts 'labvēlīgs statuss' pat ja lūšu skaits sasniedz tikai 10% no vides ietilpības kā tas notika 2001. gadā, kad Eiropas Komisija piešķīra izņēmuma stāvokli un atļāva maksimālas lūšu medības 4 mēnešu garumā.

Tātad par atskaites punktu ir jāizmanto vides ietilpība, uz kuru tad arī būtu jātiecas lai Latvija nevis apšautu ienākošos lūšus no Igaunijas (kā tas tika praktizēts kopš 1992. gada), Lietuvas un Baltkrievijas, bet gan veicinātu lai lūši kas izceļo no Latvijas sekmētu lūšu skaita pieaugumu Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijas rietumu apgabalos (kas ietilpst Baltijas lūšu populācijā).

Lūšu medības nav nepieciešamas kā tādas, bet pašreizējos apmēros - nav ilgtspējīgas, ko apliecina tas, ka tiklīdz vairs neienāk lūši no Igaunijas tā mednieki nevar izpildīt sākotnējo lūšu limitu un Silavas aprēķini norāda uz lūšu skaita samazinājumu.

Dzīvotņu direktīvas 16.pants norāda sekojošus nosacījumus lai atļautu aizsargājamu sugu pārstāvju medības dažu dzīvnieku apmērā – ja nav alternatīva sugas radītajiem draudiem cilvēku drošībai vai nepieņemamiem ekonomiskajiem zaudējumiem. Lūši neapdraud cilvēkus un nerada ekonomiskos zaudējumus, bet vilki gada laikā nokož vien dažus desmitus aitu.

https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:31992L0043&from=LV

Apmierinošas alternatīvas bija un joprojām pastāv, pirms un pēc Latvija pieņēma Eirāzijas lūša SAP 2002.gada decembrī – tas ir, lūšu medības ir aizliegtas Polijā kopš 1995.gada. Tāpat arī Slovākijā lūšus nemedī jau kopš 2000.gada. Pārnadžu populācijas nodara 1000 reižu lielākus postījumus, bet to skaits ir palielinājies 3-7 reizes.

https://www.pietiek.com/raksti/kam_izdevigi_valstiskie_meli_par_vilkiem_un_lusiem_un_to_slaktins

Secinājums: lūšu nemedīšana 2001.gadā nemaz netika izskatīta, un tika turpināta PSRS prakse – maksimāli ilga medību sezona sniega apstākļos. J.Ozoliņa un pārējo medību ideologu uztverē vienīgā vilka un lūša dzīves jēga ir piedzimt, lai tiktu mednieku nošautam.

Novērtē šo rakstu: