Suņi rej, bet karavāna dodas tālāk, jeb kā darbinieki par uzdrošināšanos vien skaļi domāt par streiku saņem “sodu” no darba devēja
Zanda Martens*02.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Teju trīs nedēļas ir pagājušas, kopš Liepājas tiesa ar spriedumu atzina AS “Liepājas autobusu parks” darbinieku pieteikto streiku par nelikumīgu. Arvien vairāk ziņu portālu manas pārdomas par šo spriedumu uzskata par publicēšanas vērtām, raisot tik ļoti nepieciešamo diskusiju sabiedrībā par darbinieku tiesībām apvienoties un kopīgiem spēkiem ar koplīguma palīdzību uzlabot savus darba apstākļus.
To, cik ļoti šāda diskusija ir nepieciešama un ka darbiniekiem un viņu arodbiedrībām tā noteikti ir jāturpina, pierāda darba devēja reakcija uz darbinieku aktivitātēm un šo tiesas spriedumu. Arī darba devējs turpina. Ar piemaksām darbiniekiem, kuri nav arodbiedrības biedri. Ar arodbiedrības biedru sodīšanu, pārceļot uz sliktākām darbavietām. Ar arodbiedrības biedru pienākumu par “sodu” braukt ar autobusiem īsi pirms to nodošanas metāllūžņos. Un ar citādiem pasākumiem ar mērķi likt darbiniekiem saprast, ka pretīmrunāšana darba devējam dārgi maksā.
Un tas viss pēc galīga un nepārsūdzama tiesas sprieduma, ar kuru tiesnesis atbalstīja AS “Liepājas autobusu parks” nostāju un atzina darba devēja uzvaru visos punktos! Spēkā esošie likumu noteikumi tiek interpretēti par labu darba devēja interesēm, arī iesaistītās valsts institūcijas nostājas darba devēja pusē. Rezultātā darba devējam izdodas veiksmīgi izvairīties gan no darba koplīguma noslēgšanas, gan draudoša darbinieku streika.
Bet ar to vēl nav gana! No uzvaras gluži vai spārnots un iedrošināts, darba devējs nesamierinās tikai ar streika aizliegumu, bet gan turpina uzņēmumā uzskatāmi demonstrēt, cik augstu tur tiek vērtētas darbinieka tiesības, pamattiesības, likumi un starptautiskas konvencijas. Necik!
Kā gan savādāk izskaidrot soda mērus, kurus darba devējs tagad pavisam droši, atklāti un pierādāmi piemēro attiecībā uz darbiniekiem?
Minēt pāris piemēru?
Darba algas lapiņas ir papildinātas ar jaunu ailīti “Par godprātīgu darbu”, par kuru darbinieki, kuri – kāds brīnums! – nav arodbiedrības biedri, saņem īpašu piemaksu. Kā darba devējs var zināt, kuri darbinieki ir vai nav arodbiedrības biedri? Šī informācija arodbiedrībai bija jāiesniedz darba devējam streika pieteikšanas procesā. Piederība arodbiedrībai kā īpaši aizsargājami personas dati? Nekā! Darbinieku streiks ir aizliegts, bet šos īpaši aizsargājamos datus darba devējs drīkst ne tikai paturēt, bet arī atklāti izmantot pret arodbiedrības biedriem?
Šie dati palīdz darba devējam noteikt to personu loku, kuri ne tikai nesaņem piemaksu par “godprātību”, bet arī tiek par sodu un biedinājumu pārcelti uz citām darbavietām ar zemāku samaksu vai sliktākiem darba laikiem un braukšanas maršrutiem, neievērojot likumā noteikto darba līgumu grozīšanas kārtību. Turklāt arodbiedrības biedri ir spiesti vadīt autobusus ar nākamo pieturu “Metāllūžņu pieņemšanas punkts”, svīstot bez gaisa kondicionētāja. Darba drošība? Nekā! Darba devējs gan varētu negribot šādi kaitēt arī pats sev, jo veci autobusi mēdz bieži iziet no ierindas, kā rezultātā tiek nelietīgi izšķērdēts darba devēja apmaksātais un dārgais darba laiks.
Turklāt darba devējs nemaz necenšas rīkoties slepeni vai atrast kādu šķietami objektīvu pamatojumu savai rīcībai. Darba devējiem Latvijā acīmredzot nav nekāda pamata bažām tikt sodītiem par šādu rīcību un darbinieku tiesību pārkāpumiem! Darba devējs diskriminē arodbiedrības biedrus pavisam acīmredzami, ar atklātiem draudiem un iebaidīšanas mēģinājumiem. Tas izklausās apmēram šādi: “Ja Jūs nebūtu arodbiedrības biedrs, Jums klātos daudz labāk un Jūs varētu braukt ar labiem autobusiem.”
Vissmagāk klājas tiem, kurus darba devējs identificējis kā kustības līderus no ilggadīgiem un aktīviem biedriem. Tam acīmredzami jākalpo par biedinājumu pārējiem, lai turpmāk neviens vairs neuzdrošinātos apvienoties ar mērķi uzlabot darba un dzīves apstākļus.
Arodbiedrība, protams, neatstāj savus biedrus un aktīvistus šādā situācijā vienus un bez atbalsta. Par notikumiem AS “Liepājas autobusu parks” Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un Transporta Darbinieku arodbiedrība LAKRS ir rakstiski informējusi Liepājas domes priekšsēdētāju, Valsts sarba inspekcijas direktoru, kā arī Tiesībsargu, pieprasot nodrošināt starptautisku un Eiropas līmeņa deklarāciju un konvenciju, Latvijas Republikas Satversmes un citu likumu ievērošanu. Līdztekus nacionālām darbinieku tiesību aizsardzības iespējām darbinieku interesēs ir noteikti jāizmanto visas iespējas aizsargāt darbinieku intereses arī Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī!
Ja reiz Latvijā pašreiz spēkā esošie likumi nespēj nodrošināt darba koplīgumu noslēgšanu starp vienlīdz spēcīgām līgumslēdzējpusēm, tad valsts nedrīkst darbiniekus kā vājāko partneri atstāt pilnīgai darba devēju patvaļai. Tikai tad, ja starp darba devējiem un arodbiedrībām patiešām pastāv koplīgumu slēgšanas autonomija, kas ir šī vārda vērta, valsts var ieņemt pasīva vērotāja lomu. Līdz tam valsts institūcijām un arī sabiedrībai ir jānostājas darbinieku pusē un jārūpējas par to, lai viņu spēkā esošās tiesības patiešām tiktu īstenotas.
Jā, tas nereti nozīmē ieņemt skaidru nostāju pret lieliem uzņēmumiem, pret akcionāriem ar pazīstamiem uzvārdiem un šaubīgu darījumu ceļā piepildītiem banku kontiem! Bet valsts institūcijām nav tiesību un dažkārt arī sabiedrībai nav iespēju izvēlēties iet vieglāko ceļu – tiesiskā valstī neuzvar tie, kam ir nauda un ietekme, bet tie, kuru pusē ir likums un tiesības! Un reizēm ir ne tikai jārej, bet arī jākož!
* Vācijas metalurģijas nozares arodbiedrības IG Metall politiskā sekretāre-juriste, tiesību zinātņu maģistra grāds Latvijas Universitātē, LL.M. Rūres universitātē Bohumā (Ruhr-Universität Bochum), tiesību zinātņu doktorante
Attēlā – uzņēmuma „saimnieks” Andris Šķēle.
Pārpublicēts no www.arodbiedribas.lv
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
