Šuplinskas cīņa pret Muižnieku izmaksājusi 20 000 eiro: ar paslepus noslēgtu vienošanos no nodokļu maksātāju kabatas iztērēti vēl papildus gandrīz 7000 eiro
Lato Lapsa27.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nevis summu, kas „nepārsniegs 9999 eiro, neskaitot piemērojamo pievienotās vērtības nodokli un advokātu biroja tiešos izdevumus”, bet gan 16 906 eiro, kas kopā ar PVN ir vairāk nekā 20 000 eiro, - šādu summu no nodokļu maksātāju kabatas ir izmaksājusi izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) neveiksmīgā cīņa pret Indriķa Muižnieka apstiprināšanu Latvijas Universitātes rektora amatā, šim nolūkam personiski piesaistot ļoti dārga advokātu biroja palīdzību un par to maksājot pat 300 eiro stundā.
Tiesvedība šajā lietā sākās pēc tam, kad pagājušā gada vasaras beigās Krišjāņa Kariņa vadītais Ministru kabinets, pakļaujoties I. Šuplinskas un viņas partiju pārstāvošo ministru spiedienam, nolēma neapstiprināt amatā vairāku politiķu apšaubītajās Latvijas Universitātes rektora vēlēšanās uzvarējušo I. Muižnieku.
I. Muižnieks ar šādu lēmumu nebija mierā un vērsās administratīvajā tiesā, savukārt izglītības un zinātnes ministre I. Šuplinska pieņēma šādās situācijās neierastu lēmumu – nevis iztikt ar ministrijas juristiem, bet piesaistīt ļoti dārgu advokātu biroju - Eversheds Sutherland Bitāns.
Metot tumšu ēnu uz juridiskās palīdzības sniedzēju izvēles procesu, ministre turklāt nevis sarīkoja atklātu konkursu, bet nolēma izmantot Publisko iepirkumu likuma 10. panta pirmajā daļā pieļauto iespēju par šāda apjoma un jomas pakalpojumiem nepiemērot Publisko iepirkumu likuma prasības.
Tagad pēc Dienas oficiāla pieprasījuma Izglītības un zinātnes ministrija atklāj, ka zvērinātu advokātu biroja Eversheds Sutherland Bitāns kā pakalpojuma sniedzēja izvēli ir veikuši nevis ministrijas valsts sekretārs vai iepirkuma komisija, bet personiski izglītības un zinātnes ministre I. Šuplinska.
Viņa lēmumu tiesvedībai piesaistīt advokātu biroju un tā apmaksai tērēt papildu nodokļu maksātāju līdzekļus skaidro ar to, ka Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums nosaka: ir atļauts slēgt līgumus par pakalpojumiem jautājumos, kuru risināšana ietilpst attiecīgās institūcijas darbinieka pienākumos, ja institūcijas noteikto uzdevumu pildīšanai nepieciešams veikt padziļinātu ekspertīzi nozares jautājumos un ja ekspertīze nav nodrošināma ar institūcijas darbinieku kompetences apjomu.
Faktiski apliecinot to, ka viņas ieskatā Izglītības un zinātnes ministrijas juristi nav bijuši pietiekami kompetenti šādai tiesvedībai, I. Šuplinska skaidro – tiesvedība bijusi pārāk sarežģīta, turklāt viņa bijusi ieinteresēt uzvarēt tiesā pret I. Muižnieku, jo „tiesvedības rezultātiem attiecībā uz Augstskolu likuma normu interpretāciju, to satura atklāšanu būtu nozīme turpmākajā Augstskolu likuma normu pilnveidošanā”.
Līdz šim publiski bija atklāts tas, ka I. Šuplinska apņēmusies viņas piesaistītajam advokātu birojam par tā pakalpojumiem cīņā pret I. Muižnieku no nodokļu maksātāju līdzekļiem samaksāt summu, kas nepārsniegtu 9999 eiro.
Tieši šāda maksimālā summa norādīta arī I. Šuplinskas personiski parakstītajā līgumā ar advokātu biroju. (Pietiek rīcībā esošā informācija liecina, ka ministrijas augstākie ierēdņi izvairījušies no dokumenta parakstīšanas, apzinoties iespējamās sekas un šādu tēriņu pamatotības apšaubīšanu.)
Ar I. Šuplinsku noslēgtā līguma ietvaros advokātu birojs piedalījies kopumā piecu dokumentu sagatavošanā, kādus parasti administratīvajās tiesvedībās sagatavo iestādes darbinieki, – tie ir paskaidrojuma projekts administratīvajai rajona tiesai, blakus sūdzības projekts administratīvajai apgabaltiesai, viedokļa projekts Latvijas Universitātei, atbildes projekts I.Muižniekam un apelācijas sūdzības projekts administratīvajā lietā, kurš tā arī izrādījās nevajadzīgs, jo pēc zaudējuma pirmajā instancē Ministru kabinets I. Šuplinskas spiedienam vairs nepakļāvās un no tālākas tiesāšanās ar I. Muižnieku atteicās.
Advokātu biroja iesniegtās atskaites rāda, cik apjomīgs darbs vismaz „uz papīra” noticis, mēģinot atrast argumentus pret I. Muižnieka prasību. Laikā no pagājušā gada 20. septembra līdz 4. decembrim notikušas veselas sešas tikšanās ar ministrijas pārstāvjiem. Ministrija neprecizē katras tikšanās dalībnieku sastāvus, taču noprotams, ka šis bijis augstākās prioritātes jautājums tieši ministrei.
Šajā laika periodā advokāts Agris Bitāns saskaitījis 32,5 savas darbā pavadītas stundas (ar likmi – 300 eiro stundā), kam vēl jāpieskaita advokātes Gintas Krūkles iztērētas 16,5 stundas (likme – 200 eiro stundā) un nepilnas 27 juristes un sekretāres stundas. Turklāt atsevišķi nodalīts laiks no pagājušā gada 23. oktobra līdz šā gada 10. janvārim: trīs tikšanās un viens konferences zvans, kas A. Bitānam prasījuši gandrīz 11 stundas laika, bet G. Krūklei – tikai pusstundu.
Laikā no pagājušā gada 10. decembra līdz šā gada 16. janvārim notikušas vēl trīs tikšanās ar ministrijas pārstāvjiem un dalība vienā tiesas sēdē. Šajā laika periodā A. Bitāns saskaitījis sešarpus savas stundas, kam pieskaitāmas advokātes Gintas Krūkles iztērētas nepilnas 25 stundas un nepilnas 13 juristes un sekretāres stundas.
Savukārt laikā no 20. janvāra līdz 6. martam notikušas četras tikšanās, kurās advokātu birojs sarēķinājis vēl gandrīz divdesmit darbā pavadītas stundas, - A. Bitāna desmitarpus stundas nodokļu maksātājiem izmaksājušas vairāk nekā 3000 eiro, bet G. Krūkles deviņarpus stundas – vairāk nekā 1800 eiro.
Tēriņi rezultātā ir izrādījušies tik iespaidīgi, ka būtiski pārsnieguši I. Šuplinskas sākotnēji parakstītajā līgumā paredzēto summu – ne vairāk par 9999 eiro. „Attiecībā uz jautājumu par veiktajām izmaksām informējam, ka līguma ietvaros zvērinātu advokātu birojam Eversheds Sutherland Bitāns pienākošās izmaksas sastāda EUR 16 906,50 (bez pievienotās vērtības viedokļa),” atzīst I. Šuplinska. Kopā ar PVN summa pārsniegusi 20 tūkstošus eiro.
Tikai tagad izrādās, ka jau pēc I. Šuplinskai neveiksmīgā tiesvedības iznākuma un I. Muižnieka apstiprināšanas Latvijas Universitātes rektora amatā ministre šā gada 20. aprīlī ir ar advokātu biroju paslepus parakstījusi vienošanos pie pagājušā gada 13. septembra līguma par juridiskās palīdzības sniegšanu.
Kā pamatu minot to, ka „bija nepieciešams sniegt papildu juridisko palīdzību”, I. Šuplinska ir apņēmusies būtiski palielināt pašas piesaistītajam advokātu birojam izmaksājamo summu, divos dažādos honorāros kopā A. Bitāna birojam izmaksājot 11 065 eiro un 5845 eiro.
Turklāt, lai gan ministrija ir publiskojusi pirmo I. Šuplinskas parakstīto līgumu par A. Bitāna biroja pakalpojumiem, no paslepus parakstītās vienošanās izriet, ka līgumā ir bijuši arī kādi „speciālie noteikumi” gan par sniedzamajiem pakalpojumiem, gan par apmaksu. Tos ministrija slēpj vēl joprojām.
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
