Šuplinskas „neatkarīgie juristi” esot... trīs viņas padotībā esošas ierēdnes
PIETIEK08.08.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai izvairītos no iespējamas atbildības par dienesta pārbaudes materiālu nelikumīgu izplatīšanu un nodošanu trešajām personām, Ilgas Šuplinskas vadītā Izglītības un zinātnes ministrija nolēmusi palikt pie versijas – ministres publiski pieminētie „neatkarīgie juristi”, kuri vēl pirms Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) atzinuma ir iepazīstināt ar dienesta pārbaudes materiāliem, esot… trīs pašas ministres pakļautībā esošas ministrijas ierēdnes.
Patlaban notiek konsultācijas ar vairākiem neatkarīgiem juristiem, kas visi vienā balsī norāda uz noteiktu procesa pārkāpumu Latvijas Universitātes rektora vēlēšanās, - tā Šuplinska 16. jūlijā paziņoja televīzijā.
Taču faktiski nekavējoties pēc tam izrādījās, ka ministre ir pārsteigusies un sagādājusi sev iespējamas nepatikšanas, - viņas rīcība, nododot šādu konfidenciālu informāciju nesaistītām personām, būtu nelikumīga.
Faktiski uzreiz pēc tam ministrei un Izglītības un zinātnes ministrijai tika nosūtīta vesela virkne jautājumu, pieprasot atklāt – kas tad ir šie „neatkarīgie juristi”, kam viņa nodevusi konfidenciālu informāciju. Taču Šuplinska uz šiem jautājumiem atbildēt atteicās, savukārt ministrijai atbilžu sagatavošanai bija nepieciešamas trīs nedēļas.
Šajās trīs nedēļās Šuplinskas vadītā ministrija ir nolēmusi palikt pie versijas, ka informācija ārpus ministrijas sienām nav nokļuvusi, jo trīs „neatkarīgie juristi” esot bijuši… trīs ministres pakļautībā esošas un no viņas labvēlības atkarīgas ministrijas ierēdnes.
„Attiecībā uz lūgumu sniegt informāciju par izglītības un zinātnes ministres I.Šuplinskas norādītajiem juristiem, kas snieguši savu vērtējumu, paskaidrojam, ka IKVD ziņojumā konstatēto kompetences ietvaros, atbilstoši dotajam uzdevumam, izvērtēja izglītības un zinātnes ministrijas juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte, kā arī Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta juriskonsultes A.Depkovska un I.Akmentiņa,” – šāda ir ministrijas oficiālā versija.
Pamatojoties uz to, Šuplinskai nekādas nepatikšanas par informācijas izpaušanu nedraud, un ministrija ir varējusi paziņot: „Attiecībā uz jautājumu, vai izglītības un zinātnes ministre I.Šuplinska ir nodevusi trešajām personām, kas nav IKVD ierēdņi, ziņas par šo Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu pārbaudi, paskaidrojam, ka šāda ziņu vai dokumentu nodošana nav notikusi, izņemot uzdevumu došanu Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, kā arī informācijas sniegšanu masu saziņas līdzekļiem.”
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
