Svarīgs vēstījums partiju ierindas biedriem saistībā ar Saeimas atlaišanu
Mārtiņš Krusts21.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ironiski, ka manā draugu lokā vairums cilvēku ir kādas partijas biedrs vai izbijis biedrs, vai izbijis deputāts, vai arī esošs deputāts. Un, ja reiz esat manā draugu lokā, tad noteikti neesat no "lec! - cik augstu?" biedru kategorijas. Līdz ar to esošās situācijas vislielākie ķīlnieki!
No vienas puses Jūs vislabāk par visiem saprotat, ka partiju finansēšanas reforma ir, viegli izsakoties, brāķis, tik lielā apmērā, ka jūs klusiņām turat īkšķus par Saeimas atlaišanu. Protams, visdziļākā cieņa atsevišķām visstiprākajām personībām kā Nacionālās apvienības eksdeputāts Kārlis Krēsliņš, kurš to dara arī publiski.
Bet no otras puses Jūs partijas statusa dēļ esat sasieti, un izskatīsies ļoti jokaini, ja jūs atbalstīsiet savu partiju atlaišanu. Pat tad, ja labi zināt, ka tās ir uzņēmušas kursu uz kraujas malu.
Bet ko darīt? Kā rīkoties? Tādu jautājumu man privāti ir rakstījuši daudzi. Mans ieteikums ir jums visiem partijas iekšienēs spiest uz vadību, lai tās maina savu kursu. Jo referendums būs, ticiet man, būs. To var novērst tikai un vienīgi partiju vadība un tikai un vienīgi, rīkojoties nekavējoties, jo, kad būs savākti 155 tūkstoši paraksti, ar to vairs nepietiks. Bumba ir viņu laukuma pusē. Divi stratēģiski lēmumi novērstu Saeimas atlaišanu un liktu daudziem atsaukt savus parakstus.
1. Partiju finansēšanas reformas pilnīga atcelšana - mēs visi labi zinām, ka 4.5 miljonu gadā izmaksāšana lielajām partijām radīs diktatūrai veidīgu karteli. Šāda naudas izšķērdēšana, lai partijas pirktu reklāmu mūsu zombēšanai? Kad brāķis tiks izmests, mēs visi kopā varēsim strādāt pie kvalitatīva risinājuma, kurš patiešām darbosies - piemēram, izmaksāt 100 EUR gadā par katru biedru - jeb reālas alternatīvas, kas ne tikai izmaksās maz, bet patiešām stiprinās demokrātiju. Partijas būs ieinteresētas kļūt par īstām tautas un masu partijām. Mazajām 100 vai 200 cilvēku lielajām partijām būs nepieciešamais sākuma atspēriens, lai Saeimu papildinātu svaigas asinis. Darbosies demokrātiskais cikls.
2. Sociāli atbildīgs budžets, kam es kā labāko risinājumu iesaku ieviest 820 EUR neapliekamo minimumu, visu summu novirzot diferencēti līdz 1667 EUR. Ja partiju rindās nav profesionāļu, kas ir spējīgi šādu lietu ieviest, es labprāt nosūtīšu savus maģistra un doktora darbu melnrakstus, kuros soli pa solītim, kā grāmatā "how to govern state for dummies" pamācīšu, kā šāds solis ir ieviešams Latvijas piemērā, paralēli gūstot pozitīvu fiskālo guvumu.
Ar šādām izmaiņām arī es rīkotos valstiski un atsauktu savu parakstu par Saeimas atcelšanu. Jo mums, latviešu patriotiem, ne jau referendums, bet rezultāts ir pašmērķis!
Savukārt, ja partijas nemainīs politiku, es aicinu jūs ieņemt pretējo nometnes pusi un atbalstīt Saeimas atlaišanu. Jo, ja tās nemainīs savu politiku, Saeima tiks atlaista - paredzu, ka katra politiskās opozīcijas partija iedarbinās kampaņu par atlaišanu, katrs patriots atbalstīs - pret visu tautu nekāda nauda nepalīdzēs. 13. novembris uz tā fona izskatīsies pēc angļu tējas dzeršanas saieta. Un šādā scenārijā es ceru redzēt arī ikvienu no jums šo patriotu rindās.
Draugi, esiet valstiski, nevis partejiski, rīkojieties ar sirdsapziņu!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
