Svētā inkvizīcija

Pat, ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls padomāt.

Ja ir kāds, kurš ar maģiskām metodēm ietekmē citus, piemēram – lai es viņai iepatiktos, lai es viņam iepatiktos, lai viņš atdotu man savu īpašumu, lai viņš balso tā, kā vajag man, lai viņš iepērkas manā veikalā un citas, arī šodien, pat no laicīgās varas viedokļa tas tiek uzskatīts par noziegumu.

Iedomājies, ja ļaundaris citiem vai citam pie ēdiena pielej indi, kuru viņam paziņa par dārgu naudu sagādājis. Ja izmeklēšanas iestādes par to uzzinās, šo cilvēku sodīs. Sodīs pat tad, ja izrādīsies, ka draugs viņu piekrāpa un indes vietā pārdeva burkānu sulu. Sodu, iespējams, mīkstinās, jo nav cietušā, bet sodīs par nolūku.

Vārds «inkvizīcija» mūsdienās ir ieguvis negatīvu nokrāsu, kaut nedz nosaukumā, nedz inkvizīcijas būtībā negatīvā nav vairāk, kā mūsu pagātnei.

Par inkvizīciju sauca pirmstiesas izmeklēšanu. Par sadzīves un krimināliem noziegumiem pirmstiesas izmeklēšanu veica un veic šim amatam speciāli mācīti cilvēki. Viduslaikos šādus «dienestus» dēvēja par no uzticamiem cilvēkiem izveidotu inkvizīciju.

Inquisitio

Ja bija vajadzība izmeklēt reliģisku pārkāpumu (ķecerību), izmeklēšanu veica šim nolūkam izraudzīti garīdznieki – inkvizitori. Šo izmeklēšanas iestādi sauca par Svēto inkvizīciju. Viduslaikos ar jēdzienu «inkvizīcija» apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu. Ar laiku šādi sāka saukt arī garīgo tiesu, kas apkaroja pret Baznīcu vērstās ķecerīgas mācības.

Atbilstoši romiešu tiesībām pastāvēja trīs kriminālās izmeklēšanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. Tāpēc, ka Svētā inkvizīcija savas metodes pilnībā aizguva no inquisitio, tad no šejienes arī cēlies vārds – inkvizīcija.

Jaunajā derībā Apustulis Pāvils par ķecerību pasludina maģiju un elku pielūgsmi, tāpēc maģija kristiešiem nebija un nav pieņemama. Pārbaudot apsūdzību, izmeklēšanas nolūks bija noskaidrot, vai apsūdzētais ķecerīgi rīkojies muļķības dēļ vai bijis apzināts ļaundaris (tā laika pasaules skatījuma un Svēto rakstu kontekstā). Mūsdienās mēs Svēto inkvizīciju sauktu par zinātnieku, lietpratēju, speciālistu (kādā jomā) padomi.

Kaut arī inkvizīcija veica darbības ķeceru noskaidrošanai un ķecerības apkarošanā, sodu par to sprieda gan laicīgā, gan inkvizīcijas tiesa. Laicīgie likumi aizliedza ķecerību, kā arī kristīgās ticības noniecināšanu. Inkvizīcijas uzdevums bija, liekot lietā garīgās prasmes un Svēto rakstu pārzināšanu, noskaidrot vai apsūdzētais ir vainojams ķecerībā. Ja izmeklēšanā vainu pierādīt nevarēja, apsūdzēto atbrīvoja. Gadījumā, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva tiesai, kura piesprieda vainīgajam sodu.

Inkvizīcijas tiesa bija daudz objektīvāka un juridiski korektāka par laicīgo tiesu. Svētās inkvizīcijas izmeklēšanā apsūdzētajam bija atļauts sevi aizstāvēt.

Trešajā gadsimtā baznīca, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto rakstu interpretācijas tika atzītas par ķecerību, tomēr līdz vienpadsmitajam gadsimtam par ķecerību tiesāja reti.

Tikai 1542. gadā Romas pāvests Pāvils III ar bullu «Licet ab initio» izveidoja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

Ekstrasensu cīņas

Inkvizīcija bija faktiski visās kristīgās valstīs. Arī Krievijā Pēteris pirmais ieviesa inkvizīciju. Pirmais likums, kurš paredzēja nāves sodu sadedzinot, Krievijā tika aizgūts no zviedru militāriem statūtiem un pieņemts 1715. gadā.

Tas, ka Svētā inkvizīcija, ķeceru nodarījumus izmeklēja un vajāja vēl nenozīmē, ka tie, kurus vajāja, bija nevainīgi un bez grēka. Ja tiem, kurus vajāja, izdotos pārņemt varu kristīgās valstīs, vai viņi izmantotu saudzīgākas metodes? Šodien kaut kas līdzīgs ir noticis, jo tas, ko viduslaikos uzskatīja par grēku un noziegumu, kļūst par to, ar ko daži lepojas, un valstu likumdošana, represīvie orgāni un tiesas rūpējas, lai viņi varētu šādi izpausties. Nu ir laiks, kad aizvien neatlaidīgāk vajā tos, kas dzīvo atbilstoši kristīgām normām. Vai tad, kad darbojās Svētā inkvizīcija, bija iespējamas «Ekstrasensu cīņas», zīlēšanas saloni, lāstu uzlikšanas un noņemšanas pakalpojumi?

Visas reliģijas uzskata, ka realitātē pastāv maģija un maģiskas darbības. Reliģijas ir pārliecinātas, ka pastāv melnā maģija un tā saucamā – labā (baltā) maģija. Šeit jāuzsver, ka kristietība maģiju nedala labajā un sliktajā. Kristiešuprāt, maģija ir sātana instruments un tātad ķecerība. Ja Svētā inkvizīcija noskaidroja, ka kāda sieviete lasīja sēnes vai zālītes pļavā vai mežā, uzskatot, ka tās ārstē, viņa tika attaisnota, bet, ja tika pierādīts, ka zālītes tika gatavotas, lai manipulētu, ietekmētu, indētu, tad šādām apzinātām un mērķtiecīgām darbībām sekoja sods.

Sods par burvestībām pastāvēja arī pirms kristietības. Pirmā sieviete, kuru Svētā inkvizīcija atzina par raganu, tika sadedzināta 1498. gadā. To varētu uzskatīt par «raganu medību» sākumu, kurš beidzās septiņpadsmitā gadsimta sākumā.

Kristieši

Svētās inkvizīcijas asiņainās «darbības» rezultātiem būtu jābūt redzamiem arī šodien. Bet to nav. Tieši pretēji, šodien drīkst publiski teikt, ka kādas konkrētas tautības cilvēks ir muļķis, to politkorektums ļauj, bet apgalvot, ka šīs konkrētās tautības cilvēki ir muļķi, ir noziegums. Par to bargi soda, bet, ja publiski apgalvot, ka kristieši ir muļķi, un citādi tos aizskart un pazemot, – nekāda soda nebūs.

Kristieši ir vienīgie, kurus drīkst pazemot, apmelot, ņirgāties un zaimot. Daži «gudrie» pat muld par kaut kādu pāvesta vai citu kristīgo baznīcu vadītāju varenību. Ja būtu kaut jel kāda varenība vai ietekme, tad nebūtu tādu, kuri uzdrošinātos aizskart kristieti, to pazemot vai citādi izrādīt necieņu.

Ielūkojieties sociālajos tīklos un pārliecināsities par manu vārdu atbilstību realitātei.

Bet pamēģiniet necienīgi izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem un citām reliģijām! Daži mēģina, nav man šai rakstā jāstāsta, kā tas viņiem beidzas, bet kristiešus drīkst atklāti nicināt, tāpēc, ja nu kāda reliģija patiesi ir miermīlīga un iecietīga, tad tā ir kristietība.

Garīdznieki

Tālajos viduslaikos viens no Svētās inkvizīcijas svarīgākajiem uzdevumiem bija nevis tantiņas mežos un pļavās tvarstīt, bet vērot un sodīt garīdzniekus. Viens no garīdznieku izplatītākajiem pārkāpumiem bija celibāta pārkāpšana.

Spānijā piecpadsmitajā un sešpadsmitajos gadsimtos aptuveni piecpadsmit procentu garīdznieku tika pieķerti homoseksuālās attiecībās, un bija pat zoofilijas gadījumi.

Plaši bija izplatīta daudzsievība, jo datoru un interneta nebija, varēja katrā apdzīvotā vietā precēties, un pārsimts kilometru attālumā dzīvojoša cita ģimene par to nezināja. Arī šos noziegumus izmeklēja Svētā inkvizīcija.

Svarīgi ir saprast, ka to, ko atklāja un izmeklēja Svētā inkvizīcija, bieži pirms izmeklēšanas zināja noziegumos pieķerto paziņas, radi, kaimiņi un citi nejaušie nozieguma liecinieki. Arī agrāk pasaule bija šaura. Cilvēki bez interneta un sociālo tīklu apmeklēšanas zināja, kā dzīvo, domā un ko dara citi ciema vai pilsētiņas iedzīvotāji.

Alternatīva

Tad vairumam cilvēku bija ieaudzināta izpratne par taisnīgumu, netaisnību un to, kas ir noziedzīgs, tāpēc cilvēki mēdza stihiski organizēties, lai paši kādu sodītu.

Šādas darbības šodien dēvējam par Linča tiesu. Linča tiesā neiesaistīja zinošus izmeklētājus un prasmīgus pratinātājus. Tam vienkārši nebija laika, un linčotājiem tas šķita lieks.

Noziegumā notvertajam Linča tiesā nebija iespējas aizstāvēties. Ja reiz Linča tiesa pret kādu vai kādiem bija sākusies, tā parasti beidzās ar nomētāšanu ar akmeņiem vai citādu nogalināšanu.

Bija arī izmanīgi ļaundari, kuri prasmīgi apmeloja, iznīcināja un tā guva materiālu labumu un ietekmi.

Svētās inkvizīcijas tiesas būtiski samazināja Linča tiesu skaitu. Gadījās tā, ka Svētā inkvizīcija paglāba kādu no izrēķināšanās, izmeklēja un ilgu laiku tiesāja.

Džordāno Bruno apsūdzību izmeklēja un tiesāja divdesmit gadus. Tiesas notika publiski un atklāti. Apsūdzētajam bija iespēja aizstāvēties, atzīt sevi par vainīgu un minēt citus vainu mīkstinošus apstākļus. Svētā inkvizīcija bija alternatīva Linča tiesām.

Lai uzturētu apsūdzību maģijā un burvestībās, bija nepieciešami vismaz divi liecinieki, kuru liecības sakrita. Lieciniekiem bija jābūt vienā un tai pašā laikā, vienā un tai pašā vietā un jādzird viens un tas pats. Tikai tādas aculiecinieku liecības tika ņemtas vērā. Ja liecinieku liecības kaut nedaudz atšķīrās, tās tika noraidītas un apsūdzētais atbrīvots, kā šodien teiktu – pierādījumu trūkuma dēļ.

Līdz mūsdienām nav bijis un nav šodien nevienas tiesas, kura būtu tik daudz attaisnojošu lēmumu pieņēmusi kā Svētā inkvizīcija.

Piemēram, matemātiķa Johannesa Keplera māti apsūdzēja burvestībās. Viņš piedalījās apsūdzības noraidīšanā, un viņa māti attaisnoja un atbrīvoja.

Nāvessods

No 1550. gada līdz 1800 gadiem katoļu inkvizīcijas tiesas priekšā stājās aptuveni simt piecdesmit tūkstošu apsūdzēto, no tiem trīs tūkstoši tika notiesāti ar nāvessodu. Vairums no notiesātajiem bija garīdznieki un homoseksuālisti, kā arī burvestībās pieķertie, kuri atzinās nodarījumā, bet atteicās to nožēlot un turpmāk tā nedarīt.

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā nāvessodu spriedumu bija līdz pat četriem procentiem, bet citos laikos pat tikai līdz vienam procentam.

Trešdaļa apsūdzēto pēc izmeklēšanas beigām tika atlaisti bez jebkāda soda. Vairums piespriesto sodu galvenokārt bija tā saucamie baznīcas sodi, kad kā sodu piesprieda skaitīt lūgšanas, sodīja arī, liekot gavēt.

Svētajai inkvizīcijai svarīgi bija noskaidrot, kāpēc apsūdzētais tā ir rīkojies. Svarīgi bija pārliecināties, ka apsūdzība ir pamatota un apsūdzētais nav apmelošanas upuris. Lai to noskaidrotu, spīdzināšanas metodes tika izmantotas retos gadījumos. Spānijā spīdzināšana nekad nebija garāka par piecpadsmit minūtēm. Tikai divi procenti no tiem, kuru nodarījumus izmeklēja spāņu inkvizīcija, tika spīdzināti.

Spīdzinot nevar noskaidrot, kāpēc cilvēks tā rīkojies, jo, ciešot sāpes, cilvēks reti kad saka taisnību. Viņš vēlas pārtraukt spīdzināšanu un ir gatavs apgalvot, apmelot, teikt nepatiesību, lai tikai viņu vairs nespīdzina. Tāpēc inkvizitori, lai noskaidrotu patiesību, ļoti reti izmantoja spīdzināšanu. Gadījumos, kad bija skaidrs, ka apsūdzētais kaut ko nepasaka līdz galam vai atsakās atklāt noziegumā iesaistītos, izmantoja spīdzināšanu.

Inkvizitora uzdevums bija uzzināt, noskaidrot, nevis, izmantojot izdevību, gūt sadistisku prieku, kādu spīdzinot. Galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzinīga ļaundara.

Pa īstam

Tautas tradīciju izraisītas darbības arī netika vajātas. Dažādas tradicionālas pulcēšanās, dziesmu dziedāšanas, ugunskuru kurināšanas vai vainagu nēsāšana, saulgriežu, ražas svētku un par citu tradīciju praktizēšana un svinēšana nebija sodāma.

 Šodienas dzīvē mēs pret burvestībām un maģiskām darbībām attiecamies kā pret jokiem. Mēs neticam, ka tas ir pa īstam, bet tad tas bija pa īstam, un uz to arī reaģēja pa īstam.

Svētās inkvizīcijas darbības rezultātā attīstījās zinātne. Inkvizīcija bija ieinteresēta zinātnes attīstībā, jo zinātnes sasniegumus un atklājumus varēja izmantot pret cilvēku tumsonību, kas izvērtās dažādās maģiskās darbībās, ticējumos.

Zinātne ļāva skaidrot notiekošo bez garu piesaukšanas. Pateicoties inkvizīcijai, briesmoņi, nāras, fejas pārcēlās uz teiku un bērnu pasaku valstību, bet cilvēki iemācījās izprast nezināmo ar zinātniskām metodēm.

Tāpēc pirmās universitātes radās klosteros. Viduslaikos baznīcai bija milzīga vara: ja baznīca zinātnē un zinātniekos saskatītu kādu apdraudējumu, tai bija gana daudz instrumentu, lai zinātni un zinātniekus iznīcinātu.

Tieši otrādi, baznīca visādi attīstīja, virzīja un loloja zinātni, jo gan tad, gan tagad zināšanas cilvēkus atbrīvo no maldiem. Gan inkvizīcija, gan zinātne cīnās pret tumsonību un maldiem.

Spānijā inkvīzotus vervēja visizglītotāko garīdznieku vidē. Svētā inkvizīcija uzskatīja, ka viss, kas māca domāt, kas attīsta domas kultūru, ir baznīcas sabiedrotais.

Mīti

Laikam visplašāk izplatītais mīts ir par zinātnieka Džordano Bruno sadedzināšanu. Tas nezinošiem cilvēkiem ir kļuvis par apsūdzību pret Svēto inkvizīciju.

Kāpēc tu domā, ka Džordāno Bruno bija zinātnieks? Vai lasīji kādu viņa zinātnisku darbu, iepazinies ar Džordāno Bruno veikto pētījumu vai citu zinātnisku darbību?

Nē, jo viņš nekad nav nodarbojies ar zinātni. Viņš sevi dēvēja par baltās maģijas maģistru. Viņš bija okultists un karojošs pagāns, bet ne zinātnieks. Šodien tādus dēvējam par profesionāliem piketētājiem, cīnītājiem pret globālismu, par vides aktīvistiem, par huligāniem, arī karojošiem kristiešiem un pagāniem.

Kad Džordāno Bruno pieteicās par pasniedzēju Oksfordā, viņu eksaminēja. Izrādījās, ka šis «zinātnieks» nezināja, ar ko atšķiras perigejs no apogeja. Līdzīgi kā šodien daudzi «izglītoti» cilvēki nesaskata atšķirību starp astroloģiju un astronomiju. Tie nespēj atšķirt viltus zinātni no zinātnes.

Kad Džordāno Bruno iztaujāja par Kopernika Saules sistēmu, viņam sajuka saule ar cirkuļa kājas izdurtu caurumu debesu kartē.

Ir publicēti Svētās inkvizīcijas pratināšanas protokoli. Izlasot jebkurš var uzzināt to, kā bija patiesībā.

Jā, viņam bija sava pārliecība, no kuras viņš neatteicās, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņu sodīja. Inkvizīcija Džordāno Bruno neapsūdzēja par to, ka viņš it kā apgalvotu, ka zeme griežas ap sauli. Heliocentrismu, tas ir hipotēzi, ka Saule ir Visuma centrā un ap to rotē planētas un zvaigznes, tobrīd katoļu baznīca nenoliedza un neapkaroja.

Heliocentrisms

Katoļu garīdznieks Nikolajs Koperniks hipotēzi par heliocentrismu sāka rakstīt 1516. gadā, bet 1531. gadā Nikolaja Kopernika «Mazos komentārus» izlasīja Romas pāvests, kurš pats labi pārzināja astronomija, atzina darbu par ievērības cienīgu.

Šodien zinām, ka heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli.

1600. gadā Džordāno Bruno sodīja par to, ka viņš uzstājīgi apgalvoja, ka:

Pasauļu ir daudz;

Ka dvēsele spēj atrasties vairākos ķermeņos;

Ka maģija ir pieļaujama;

Ka Svētais gars ir pasaules dvēsele;

Ka Mozus brīnumus darīja, izmantojot maģiju;

Ka Mozus pats izdomāja baušļus;

Ka Svētie raksti ir māņu tēls;

Ka velns tiks izglābts;

Ka no Ādama un Ievas ir cēlušies tikai žīdi, bet pārējie cilvēki no tiem, kurus Dievs radīja dienu iepriekš;

Ka Jēzus Kristus nav Dievs, bet bija slavens burvis un tāpēc pelnīti pakārts, nevis krustā sists;

Ka pravieši un apustuļi bija burvji, nekam nederīgi cilvēki un ka tos pamatoti pakāra.

Džordāno Bruno apsūdzībā nav ne vārda par astronomiju vai debesu ķermeņiem.

1612. gadā inkvizīcija Nikolaja Kopernika grāmatu aizliedza. Bet tas bija divpadsmit gadus vēlāk, un aizliegumam bija citi iemesli. Viens no iemesliem bija tas, ka Džordāno Bruno, manipulējot ar heliocentrismu, to izkropļoja un tā radīja sajukumu un nesaskaņas.

Ja painteresēsities, izrādīsies, ka vairums zinātnieku bija pārliecināti kristieši: Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Īzaks Ņūtons, Blēzs Paskāls, Johanness Keplers un daudzi citi.

Šis rakstiņš jau kļūst par rakstu, tāpēc nobeigumā Bernarda Šova secinājums: „Es nezinu, vai ir Dievs, bet jādzīvo tā, it kā viņš būtu, un Galileo Galilejs apgalvoja, ka Bībele nemāca, kā iekārtotas debesis, Bībele māca, kā debesīs nokļūt.”

P. S. Ja ir, ko piebilst, iebilst vai vēlies nosodīt – raksti man personiski.

Novērtē šo rakstu: