Iesaki rakstu: 
Mīļie brāļi un māsas! Mūsu sirdīs atkal atdzīvojas atmiņas par vienu no tumšākajām lappusēm Eiropas vēsturē. 1939. gadā divi asiņaini režīmi – nacistiskā Vācija un padomju Krievija – slepeni vienojās par tautu paverdzināšanu. Šis Molotova–Ribentropa pakts nebija tikai papīra lapa. Tā bija sātaniska vienošanās, kas ignorēja Dieva radīto cilvēku brīvību, tautu tiesības un dzīvības svētumu. Tas bija brīdis, kad vara un ļaunums apsēdās pie viena galda, un par ķīlniekiem kļuva miljoni.
Mēs, latvieši, to atceramies nevis, lai dzīvotu aizvainojumā, bet lai mācītos. Jo šis pakts mums māca: kad cilvēks aizstāj Dieva taisnību ar cinisku aprēķinu, tad tiek sēta nāve un verdzība. Tā bija melu politika, kas nāca no sātana — “melošanas tēva”, kā Jēzus to nosauca (Jņ 8:44).
Bet šodien, mīļie, mēs esam šeit kā brīva tauta. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens ļaunums nav mūžīgs. Tāpēc, ka Dieva gaisma ir spēcīgāka par tumsu. 1989. gadā Baltijas ceļš parādīja pasaulei, ka ticība, vienotība un patiesība var satricināt impērijas. Trīs tautas, turoties rokās, pasludināja: “Mēs esam brīvi, jo tāds ir Dieva prāts.”
Un šodien, kad atkal redzam, kā meli un agresija nāk no austrumiem, mēs nedrīkstam aizmirst šo mācību. Mūsu uzdevums ir sargāt brīvību ne tikai ar ieročiem, bet arī ar patiesību, lūgšanu un mīlestību pret savu zemi.
Lai 23. augusts nav tikai piemiņas diena. Lai tā ir ticības un apņēmības diena. Ticības, ka Dievs stāv pāri tautu sazvērestībām. Apņēmības, ka mēs nekad nepieļausim, lai ļaunums atkal tiek normalizēts un pieņemts kā “politika”.
Tādēļ lūgsim: Dievs, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes. Lai Tava patiesība izgaismo melus. Lai Tava taisnība aizsargā Latviju un visu pasauli. Lai mūsu tauta vienmēr izvēlas dzīvību, nevis nāvi; brīvību, nevis verdzību; patiesību, nevis melus.
Āmen.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
