Iesaki rakstu: 
Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” un citas šai vēstulei pievienojušās Latvijas humānās palīdzības, cilvēktiesību un pilsoniskās jomas sabiedriskās organizācijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji pauž neizpratni un nosodījumu par Latvijas vēsturē pirmo gadījumu, kad sākts kriminālprocess pret vienas no Latvijā vadošajām cilvēktiesību organizācijām pārstāvjiem par to, ka organizācijas pārstāvji pilda organizācijas humāno un cilvēktiesību misiju.
Tas ir bīstams precedents, kas vairāk raksturīgs autoritārām valstīm, nevis konsolidētai demokrātijai, kāda ir Latvija. Uzsveram, ka organizācija turklāt palīdzību sniedza atbilstoši Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas izdotam noregulējumam. Šāda leģitīmas cilvēktiesību darbības kriminalizēšana ir apšaubāma no starptautiskās tiesiskās kārtības viedokļa, kuras noturīgums ir Latvijas neatkarības stūrakmens.
Eiropas Savienības tiesa, līdzīgā lietā lemjot par Ungārijas likumiem, kuru saturs radīja cilvēktiesību aktīvistiem teorētisku risku tikt krimināli sodītiem par to, ka viņi palīdz robežšķērsotājiem pieteikties patvērumam, atzina šādus likumus par Eiropas Savienības tiesībām neatbilstošiem, vēršot uzmanību uz to, ka pat tikai teorētiski iespējamiem kriminālsodiem ir kaitīga ietekme uz cilvēktiesību aizsardzību (2021.gada 16.novembra lieta Nr.C-821/19).
Arī Eiropas Komisija ir bijusi skaidra savā pozīcijā par to, ka humānās palīdzības sniegšana patvēruma meklētājiem, kuri šķērso ES ārējo robežu, nedrīkst tikt kriminalizēta. Šāda ir bijusi arī Eiropas Savienības konsekventa nostāja, aizstāvot cilvēktiesību sargus trešajās valstīs. Atbilstoši Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, cilvēktiesību ievērošana ir ne tikai tiesības, bet arī indivīdu, grupu un biedrību pienākums, kas arī ir iemesls, kādēļ no valsts varas neatkarīgas cilvēktiesību un humānās palīdzības organizācijas valstij ir īpaši jāatbalsta un jāsargā pret visa veida represijām.
Aicinām Latvijas Tiesībsargu, Tieslietu padomi, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, kā arī citas Latvijas cilvēktiesību domu veidojošās institūcijas skaidrot tiesībsargājošajām iestādēm iemeslus, kādēļ demokrātiskā valstī kriminālprocess nav pieņemama metode tam, lai vērstos pret cilvēktiesību un humānās jomas organizāciju pārstāvjiem apstākļos, kad viņi pilda šo organizāciju eksistences misiju, proti, palīdz cilvēkiem nelaimē.
1 Communication from the Commission Commission Guidance on the implementation of EU rules on definition and prevention of the facilitation of unauthorized entry, transit and residence 2020/C 323/01 C/2020/6470
2 EU Guidelines on Human Rights Defenders. https://www.eeas.europa.eu/eeas/eu-guidelines-human-rights-defenders_en EU Guidelines on Human Rights Defenders European Implementation Assessment. STUDY. EPRS | European Parliamentary Research Service. August 2022 https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2022/730345/EPRS_STU(2022)730345_EN.pdf
Šī vēstule ir sagatavota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalastu EEZ un Norvēģijas grantu programmā “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Par materiāla saturu atbild biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem.”
Parakstītāji:
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS
Biedrība “Tev”
LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”
Cilvēktiesību organizācija “Respect – Protect – Fulfill”
Biedrība “Integrācijas un Miera institūts”
Biedrība “Kurzemes NVO centrs”
Jaunatnes organizācija “Protests”
Biedrība Centrs MARTA
Biedrība “Patvērums “Drošā māja””
Biedrība “Jauniešu organizācija “Nītaureņi””
Biedrība “Tavi draugi”
Biedrība “Valodu muzejs”
Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”
Biedrība ”Papardes zieds”
Biedrība “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA””
Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS
Latvijas PEN
Biedrība “Zaļā brīvība”
Biedrība “Bolderājas grupa”
Latvijas Cilvēktiesību centrs
Biedrība “Radi Vidi Pats”
Latvijas Pilsoniskā alianse
Latvijas Antropologu biedrība
Biedrība ”Klubs ”Māja” – jaunatne vienotai Eiropai””
NewDoor, starptautiskais sociālās uzņēmējdarbības akselerators
Kultūras centrs “Valodu māja”
Paula Zvejniece, LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”
Iveta Kažoka
Amela Al-Asbahi
Georgs Rubenis, Latvijas Pilsoniskā alianse
Elīna Pinto
Selma Levrence
Klāvs Veseļuns, jaunatnes organizācijas “Protests” ārlietu sekretārs
Mārtiņš Šteins
Zane Pūpola
Mihails Simvulidi
Aldis Austers
Juris Martins
Miks Celmiņš
Sandra Martinsone
Solveiga Čakstiņa
Laura Čaupale
Beāte Bēvalde
Monta Vecozola
Laila Cimdiņa
Elizabete Lukšo – Ražinska
Elīna Averčenko
Ivija Burķīte
Liene Āķīte
Monta Cimdiņa
Inese Zēmane – Kičenko
Dace Arenasa
Evita Savicka
Renāte Grundštoka
Jūlija Berkoviča
Niks Avišāns
Anna Norvele
Elīna Kokareviča
Sandra Zalcmane
Inese Dābola
Krišjānis Liepa, biedrība “Repair Cafe Riga”
Sigita Zankovska-Odiņa
Aiva Apša-Ķīšeniece
Zane Skujiņa-Rubene
Anita Seļicka
Laima Geikina
Evija Eglīte
Sandris Ādminis
Malvīne Nelda Strakova
Reinis Rubenis
Baiba Rubess
Madara Austruma
Emīls Rūdolfs Anšmits
Reinis Moisejs
Māra Gūtmane
Elizabete Zēlava
Lauma Fernāte
Dārta Treimane
Katrīna Grigorjeva
Noa Polītis
Ilze Kurme
Pāvils Jurjāns
Matiss Pudāns
Aleksejs Dimitrovs
Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece
Eliots Dāvis Kuzmickis
Prof. dr. habil. Iļja Seržants (Potsdamas universitāte, Vācija), Slāvu valodniecības katedras vadītājs, Slavistikas Institūta direktora vietnieks
Inese Sjomkāne
Kristīne Želve
Līva Matuzele
Ance Rancāne
Toms Rancāns
Iveta Ķešāne
Andrejs Kurbatskis
Lelde Vaivode
Lolita Čigāne
Anastasija Jefremova
Albina Golovko
Ļevs Lisagors
Lilija Moroza
Madara Meļņika
Ieva Rībena
Kristaps Kretainis
Anna Auziņa
Linda Raubenheimere
Vita Sjomkāne
Arvīds Ceļmalis
Ieva Dzintare
Līva Krieķe
Didzis Melbiksis
Ulvis Noviks
Dāvis Sīmanis, kinorežisors
Katri Aivare
Viesturs Šilovs
Inese Runce
Ieva Salmane
Aivita Putniņa
Juris Kaža, žurnālists
Kristians Zalāns
Liesma Ose
Una Rozenbauma, režisore/radošā direktore
Liāna Ivete Beņķe
Dita Virga
Aleksandrs Vabelis
Aleksandrs Aleksandrovs, mūziķis
Zaiga Birzniece
Laura Aizporiete
Agita Misāne
András Léderer (Ungārija)
Liene Linde
Lea Liepiņa
Sintija Šmite-Tilika
Vita Tērauda
Dāvis Kaņepe, Kaņepes Kultūras centrs
Toms Grīnbergs
Jelena Sikorska
Jeļena Makejeva
Toms Ancītis
Maija Krastiņa
Mārtiņš Eņģelis
Velga Jansone
Aleksejs Peguševs
Anastasija Neimane
Kristīne Beņķe
Dace Rubene
Marta Lūse
Jurga Kupstyte
Marija Assereckova
Dr. Aleksandra Jolkina, Forum Transregionale Studien (Vācija)
Elīna Kuzjukēviča
Milana Butckaia
Boriss Ginzburgs
Daina Mežecka
Sergejs Pogorelovs
Kristīna Hudenko
Ilze Žeivote
Dace Sarkane – Danovska
Mārtiņš Grandāns
Jens Grabowski
Evita Goša
Rūta Lejniece
Imants Priedītis
Aija Lulle
Jūlija Jerņeva
Dace Dzenovska
Agnese Cimdiņa
Zane Ozoliņa
Meldra Putniņa
Tatjana Azamatova
Boriss Cilevičs
Arvydas Kazlauskas
Ģirts Čonka
Maija Kāle
Ričards Jehonatans Dūdiņš
Jana Jarinovska, LGBT un to draugu apvienības “Mozaīka” valdes locekle
Linda Freimane
Mārtiņš Šmits
Liene Jurgelāne
Rūta Kalmuka
Olga Baranova
Baiba Piruška
Markus Lux, Senior Vice President, Global Issues, Robert Bosch Stiftung GmbH
Danko Aleksejevs
Arnis Balčus
Jānis Balodis, teātra veidotājs, Latvijas Kultūras akadēmijas lektors
Līga Gaisa
Viktorija Tkačenko, “LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”
Inga Gaile, rakstniece, dzejniece
Elīna Grunte
Andrejs Česnokovs
Irina Česnokova
Jānis Strods
Vladimirs Slavs
Marina Matafonova
Aleksandra Pavlovska, sociālā darbiniece, RC “ZELDA”
Dace Akule
Marta Krivade
Edgars Širokovs
Nina Beliaeva
Ina Lenca
Ance Gobiņa
Natālija Aleksandrova
Sintija Vingre
Iļja Kucevalovs
Ariana Apine, biedrība “Zaļā brīvība”
Karolīne Zobens-East
Alise Draviņa
Liene Abaroniņa
Paula Popmane
Dr.sc.soc. Jānis Daugavietis
Guido Sechi
Zane Linde-Ozola
Elizabete Krivcova
Inese Narica
Klinta Barbaka
Snorre Karkonens-Svensons
Justīne Aelita Varta
Olga Čaika
Kārlis Lakševics
Maija Priedīte
Karine Paronjanca-Mamirova
Kristīne Brīniņa, māksliniece
Aleksejs Kapustins
Zane Meļķe
Laila Balga
Evija Pušmucāne
Una Grants, dizainere
Andrejs Strokins
Gunita Bauere
Laura Bužinska
Kristīne Jurjāne
Martins Levuškāns
Nodibinājums “Tautas palīdzības fonds”
Arnolds Ziemelis
Lolita Tomsone, sabiedriskā aktīviste
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
