Iesaki rakstu: 
Nesenā žurnāla “Ir” intervijā prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns atzīst, ka viņam nepatīk termins “atkrievošana”. Viņš atsaucas uz savu kādu senci, kas bijis lietuvietis, un liek nojaust, ka mēs beigās arī to pašu darīsim ar savām vēsturiskajām minoritātēm.
Man arī ir senči, kas bijuši igauņi un baltvāci, bet mani galīgi neuztrauc “atkrievošanas” termins. Vai mūsu atpalikšanai no Igaunijas un Lietuvas nav sakara ar to, ka mūsu nacionālā domāšāna bija “sačakarēta” par spīti neatkarības atjaunošanai? Vai bija kāds Latvijas polis, lietuvietis, igaunis, ukrainis, armēnis, gruzīns, azerbaidžānis, kas pieprasīja, ka ar viņu veikalā jārunā viņa valodā, ka viņam nav jāzina latviešu valoda, ka iestādēm telefonsakaros pie izvēles jābūt numurētam taustiņam, kas ļaus viņam izvairīties runāt latviski?
Vai tāpēc, ka krievu bija tik daudz, mēs devām viņiem priekšroku, kas citām minoritātēm nebija? Bet kāpēc bija tik daudz? Nonāca pie tā, ka iemācījāmies ar krieviem runāt krieviski, nevis latviski, tātad de facto sarunu valoda bija nevis valsts valoda, bet minoritāšu valoda. Un bērni no mums arī mācījās tā darīt. Nav brīnums, ka tapa spārnotais teiciens par “krievvalodīgajiem”, kam Latvijā nemaz nav jāzina latviešu valoda!
Prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu ne tikai tāpēc, ka tā saucamie “trīs A” guva vairākumu balsojumā neizdot Aināru Šleseru, bet arī tāpēc, ka šo cilvēku pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem vispār bija vairākums. Ja Igaunija un Lietuva pieņēma “nulles deklarāciju” jau 1990. gadu sākumā, mēs pat 10. Saeimā nespējām to panākt! Neaizmirsīsim, ka pret “nulles deklarāciju” balsoja arī partija “Saskaņa”.
Tikai 11. Saeimā beidzot to varējām pieņemt, bet valsts nozagšanas saknes bija dziļi jo dziļi iesakņojušās. 25% pelēkā ekonomika, bankās naudas atmazgāšana! Vai te nav saistības ar to, ka zaudējām arī balsojumā par latviešu valodas prioritāti sabiedriskajā dzīvē? Daudzi aizbrauca, īpaši jaunieši, kuriem tas nebija pieņemami.
Vajadzēja nepārspējamo ukraiņu varonību, lai mūs izsistu no krieviskās komforta zonas. Un vajadzēja draudu izslēgt Latviju no starptautiskās naudas aprites, ja neveiksim finanšu kapitālu remontu.
Un tagad – beidzot! – arī nojaucām “okupekļus”. Vairs pār Saeimu nekrīt “Pārdaugavas staba” ēna. Arī ne pār Rīgas Domi. Sākam arī pastāvēt uz latviešu valodu valsts iestādēs un sadzīvē.
Labā ziņa ir arī tā, ka aptaujas rāda – puse krievu minoritātes pie mums tagad atbalsta Ukrainu.
Tā, Pīlēna kungs, ir “atkrievošana”. Ceru, ka piekritīsiet man.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
