Tā ir Krievijas tradīcija - iznīcināt brīvus cilvēkus, tautas un valstis
Elita Veidemane25.03.2022.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
“Mamma cieta krievu raķešuzbrukumā. Viņa nomira ātri. Es viņu apbedīju blakus bērnudārzam. Pasakiet brālim, lai viņš zina.” Iespējams, es necitēju precīzi. Doma bija līdz tādai pakāpei pilna ar izmisumu un bezcerību, ka pārstāja būt... emocionāla. Tā bija akmeņaini mierīga. Ar zīmuli uz saņurcītas līniju lapiņas uzrakstīta, gluži kā pēdējā doma šajā dzīvē. Dzīvē, kuru iznīcināja krievu okupanti.
Es vairs nezinu, kas ir briesmīgāk. Stāsti par deportācijām, kuru Latvijā ir bijis daudz - kopš 1940. gada, kad krievi okupēja Latviju, vai stāsti par ārprātīgo, bezjēdzīgo karu, ko uzsāka fašistiskā Krievija 2022. gada 24. februārī, iebrūkot Ukrainā. Izskatās, ka krievi nupat pārspēj paši sevi, lai parādītu savu nevaldāmo vēlmi okupēt, iznīcināt, nogalināt. Šķiet, pat baisās deportācijas un to sekas, pat iznīcinošais “uzvaras gājiens” pa Eiropu Otrā pasaules kara beigās nav tik drausmīgs kā karš Ukrainā.
Šodien pieminam 25. marta deportāciju upurus. Arī manu vecmammu Eleonoru Tuči 25. marta agrā rīta stundā aizveda uz Maltas staciju, kur viņu kopā ar simtiem citu cilvēku gaidīja lopu vagoni. Pirms kara Eleonorai piederēja paliela saimniecība, līdz ar to viņu ieskaitīja budžos, kuri kavē kolektivizāciju.
Protams, no saimniecības bija palikušas tikai atmiņas, jo krievi, kuri 1940. gadā okupēja Latviju, bija veiksmīgi visu atņēmuši vai iznīcinājuši. Eleonorai bija palikusi 1911. gadā celta dzīvojamā ēka, kūts un siena šķūnis. Vēl “budžu saimniecībā” rekvizētāji atrada dzelzs arklu, vienjūga dzelzasu darba ratus un atsperecēšas...
Eleonora atgriezās Latvijā 1956. gadā. Viņa nekad nerunāja par Sibīrijā pārciestajām šausmām. Viņa gandrīz nekad nesmaidīja, un maigums viņā parādījās vien tad, kad pirmoreiz rokās paņēma savu mazmazmeitiņu - Lindu. Cik gan daudz bija jāpārcieš, lai tā nocietinātos - pret ļaunumu, vienaldzību, nežēlību? Lai nekas no tā netiktu klāt tavai dvēselei, to līdz galam izpostot?...
1949. gada 25. martā no Latvijas deportēja 42 149 cilvēkus. Krieviem bija nepieciešams 31 vagonu sastāvs, lai to izdarītu. Pa ceļam mirušos vienkārši izmeta no vagoniem. Cilvēka dzīvībai Krievijā nebija un nav nekādas vērtības. Šodien mēs zinām: to, ko krievu okupanti izdarīja ar Latviju un tās cilvēkiem, nav iespējams piedot.
Tāpat kā nekad nebūs iespējams piedot to, ko Krievija tagad dara ar Ukrainu. Tāpēc es vairs nezinu, kad ir briesmīgāk - 40. gadu deportācijas vai šodiena. Kāda latviešu sieviete raksta par sarunu ar ukrainieti, kura patlaban ir Latvijā, drošībā, un viņa stāsta: “Par sievietēm, kuras cenšas iziet no Kijivas, bet RU karavīri viņas noķer, izģērbj, drēbes sadedzina un pēc tam nošauj bērnu acu priekšā, tāpēc vadība lūdz vienām no pilsētas prom neiet, tikai apsargu pavadībā... Par to, ka viņas divi bērni no bailēm raud katru reizi, kad izdzird skaņu, jebkādu... Par to, ka viņai vīrs piezvana atelpas brīžos starp apšaudēm, lai pateiktu, ka vēl dzīvs... Par kijiviešiem, kuriem nav, ko dzert... Par to, ka viņa zvanījusi radiniecei Krievijā, un tā pateikusi, lai beidz runāt muļķības, Ukrainā viss esot labi.”
Šķiet, ka es saprotu, kāpēc cilvēkos iestājas šis akmenscietais miers - kāds bija manā vecmammā, kāds tagad ir tajos dzīvi palikušajos, kuri Ukrainā apglabā savus vecākus, brāļus, māsas un bērnus blakus bērnudārziem vai vienkārši starp sagrautajām mājām, kāds būs rīt un parīt visos, kuri redz un saprot to, kas notiek pasaulē. Šis miers ir kā vairogs pret arvien jaunām sāpēm, ko rada baisais slepkava kaimiņos. Ja sāpju ir par daudz, cilvēks neiztur, viņš mirst. Sāpes saplēš, saplucina, izdzēš dzīvību. Bet to nedrīkst pieļaut. Dzīvi palikušajiem jārunā, jāatklāj, jācīnās.
Šis vairogs ir naids. Svēts, mierīgs, nesalaužams naids. Un neprasiet man tagad, lai es piedodu tiem, kuri gadu desmitiem ņirgājās par mūsu tautu, kuri to nīcināja un nicināja. Neprasiet ne man, ne ukraiņiem, lai viņi piedod Krievijas nesto nāvi un iznīcību. Tā ir Krievijas tradīcija: iznīcināt. Iznīcināt brīvus cilvēkus, tautas, valstis. Un līdztekus - bezdievīgi melot. Gan toreiz, deportāciju laikos, gan tagad. Vienmēr.
Bet mums ir jārunā patiesība. Gan atklājot jaunus Krievijas noziegumus, gan pieminot vecos. Tāpēc šodien mans Latvijas karogs būs pusmastā - gan pieminot 1949. gada 25. marta deportāciju upurus, gan sērojot par fašistiskās Krievijas jauno noziegumu upuriem Ukrainā.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
