Tā var būt izrāde, bet varbūt Hermanis pats saprata, ka ir nederīgs

Pieradis mācīt citus izlikties vai tēlot, viņš tagad dzenā sevi, kā jau tika solījis. Tieši tā arī izskatās viļņa dzīšana, ko Hermanis aprakstīja kā savu laicīgo pielietojumu. Vēl viņš teica, ka mēģinās pats sevi pieskatīt – atsakoties no sabiedrisko attiecību speciālistu konsultācijām un padomiem.

Jums tiešām liekas, ka cilvēks, kas norāva no teātra brandmūra svētā Smiļģa lielportretu, pēkšņi – dažās nedēļās! – ir vīlies visā, ko viņam apkārt izstaro tautieši? Mēs runājam nevis par jūtīgu mākslinieka dvēselīti, bet gan par sava aroda grāvraci, kurš būs pēdējais, kas šņukstēs.

Tas, kādas Hermanim patiesībā ir aknas, skaidri atspoguļojas JRT jaunās ēkas pārbūves caursišanā. Jā, tas nenotika vienā vai divos gados, taču tieši Alvis panāca rezultātu. Dārgi, pārspīlēti, bezgaumīgi vai ambiciozi – tam nav nozīmes. Viņš iekodās un netlaidās. Vai atgādināt, ka režisors savulaik arī panāca, ka viņa atalgojums netiek publiskots? Ne nieka nekompleksējot par sabiedrības noskaņojumu.

Ja tagad Hermanis dod mājienus, ka viņš tā arī nav sagaidījis sabiedrības atbalstu kaut kāda politiskā projekta sakarā, tad nevajag domāt, ka viņš tā patiešām jūtas. Mums ir darīšana ar augstas klases spēlmani, akrobātu, manipulatoru.

Viņdien viņš taču atklāti ierēca, kā virkne mediju ir uzķērušies uz kaut kādiem pamestajiem kauliem, tādejādi veicinot viņam pieņemamās domāšanas virziena popularizēšanu. Ar ko tie kauli atšķiras no šiem – pēdējiem? Ir acīmredzams, ka režisors principā negrib iet to konservatīvo aģitācijas vai pārliecināšanas ceļu, ko vēlētājs ir pieradis redzēt pie partijām. Viņa pārstāvētās kustības programmā ir tikai viens punkts – panākt vēlēšanu kārtības maiņu. Bez partijām… Tādam kūlenim parastie nūjošanas treniņi nederēs, ko Hermanis un viņa domu biedri labi saprot. Kas der?

Liekam aiz auss, ka kustība “Bez partijām…” apzināti nekur neskrēja pa galvu un kaklu, lai paspētu reģistrēties kā partija – kas tai dotu bez formalitātēm tikt iekšā nākamās Saeimas vēlēšanu aptverē. Un vēl bija interesanti pavērot, kā uzņēmējs Armands Broks visu vasaru imitēja meklēšanos – parādoties kā ziņkārīgais visa veida pasākumos, ieskaitot dažādu partiju kongresus. Lai beigās savāktu laimīgo piecnieku – paša, kāda mācītāja, ekonomista, deputāta un režisora izskatā? Neviens no viņiem nav tik aprobežots un stulbs, lai saprastu, ka ne jau Hermanis, bet viņu nestā ideja ir galvenais, kas interesē potenciālo vēlētāju. Hermanis vienīgi ir kā lielāks skaļrunis, ko sadzird tālāk.

Ja pieņem, ka mēs esam tikai izrādes pirmajā cēlienā, tad jāatgādina dažas ainas. Īsi pēc paziņošanas par kustības sākšanos Hermanis izteicās, ka viņam esošā politiskā elite jau sākusi draudēt ar kriminālpantu – par kaut kādām teātra naudas rebēm. Protams, ka nekas tāds nebija, bet šādu vilni – kā smejies – viņš apzināti dzina. Pa lēto…

Tāpat kā tas notika n-tajos gadījumos, kad Hermanis atklāti čurāja pret valdošo brīzi – Tramps foršs, Stambulas konvencijas aizstāvji sliktie, valsts ir pilnīgā pakaļā, visi mediji nopirkti, Šlesers ir okei – ja iestātos Zemessardzē, Lembergs nezvana… Tā uzvedas Kanādas hokejisti, kad viņi pavasaros pasaules čempionātā spēlē grupu turnīru. Individuālā meistarība atļauj pirmajā nedēļā ākstīties, jo viņi tāpat ir stipri. Tas štrunts, ja kādu vakaru zaudēs, galvenās jau ir izslēgšanas spēles. “Bez partijām…” gadījumā – nākamās Saeimas vēlēšanas.

Vai pamanījāt, ka dažas nedēļas pirms Hermaņa “noiešanas no skatuves” no kustības ar paziņojumu izstājās jaunās paaudzes politiskais intelektuālis Jāzeps Baško. Mediji rakstīja, ka Baško bijis viens no ”Bez partijām…“ dibinātājiem, lai gan to tajā lielajā uznācienā nu nekādi nevarēja ieraudzīt un saprast. Pieņemsim, ka nepamanījām… Vēl Jāzeps teicās, ka ceļi šķiras tāpēc, ka viņam ir citi uzskati un ideālistiskāka pieeja, bet – citus skubināja nesekot viņa piemēram, jo galvenā ideja par vēlēšanu sistēmas maiņu viņā paliekot… Kā to saprast?

Nepagāja ne mēnesis, ka viens no apķērīgākajiem savas paaudzes politiskajiem gribuļiem pēkšņi saprot, ka sajaucis pareizās ieejas durvis? Kā teiktu slavenais aktieru skolas iedibinātājs Staņislavskis – neticu.

Zīmīgi, ka pusotru nedēļu pēc Baško nosvīšanas par saviem sagrautajiem ideāliem publiski runā arī Hermanis – tas notiek skaļāk, bet tikpat nekonkrēti. Atgādināšu, ka abas minētās personas nav atrastas uz ielas aizvakar…

Vilšanās politiskajā procesā? Nesmīdiniet. Pietiks, ka mūs smīdina Ogres mērs Helmanis, kas kā amatieru teātra dramaturgs zibenīgi uzrakstīja eseju par gaismas staru, kas uz mirkli mums visiem esot uzspīdējis. Tas par Hermaņa personības kultu. Starp citu, Helmanis no pirmās dienas bārstīja komplimentus “Bez partijām…” – it kā būtu atradis apslēptus dārgumus. Tas nav nedz labi, nedz slikti – tā bija.

Pats Hermanis to izbaudīja ar pilnu krūti. Vai viņš izbaudīja arī citu savu domubiedru aktivitātes – piemēram, ekonomista Vītola uzmetumus tautsaimniecības attīstībai vai Šmita piezīmes uz Saeimas kārtības ruļļa malām –, par to mūzas klusē.

Tomēr pirmais cēliens ar to nebeidzas. Pēc pāris dienām, kad izbrīns par Hermaņa jaunajiem/vecajiem manevriem ir nogulsnējies, režisors nezin kāpēc sāk runāt par lamatām, kurās esot iekļuvis. Un viņš izstāsta, ka tieši Broks viņu uzrunājis veidot partiju, kam viņš piekritis, bet partijai vajag administratoru – kas viņš neesot. Tad Broks sācis meklēt cilvēkus partijas birojam un parādījušies dīvaini uzvārdi. Čakša, Muižniece, Kampars, Juhņēviča… Tieši tad Alvis sapratis, ka ir iekļuvis lamatās. Un tā vietā, lai kopā ar “laimīgo piecnieku” izrunātu, brāķētu vai vētītu kaut kādus pretendentus vai kandidātus daudzsološās partijas recepcijai, Hermanis aiziet – jo “man nebija aizmugures, lai diktētu savus noteikumus”.

Par aizmuguri un lamatām atkal pasmaidīsim, jo kuram tad no tiem četriem citiem ir baigā aizmugure? Starp citu, ja izmanto Hermaņa uztveres indeksu, tad Šmits, Sproģis, Broks un Vītols ir ne mazāk dīvaini kā tie augstāk nosauktie. Taču pakavēsimies vēl pie “dīvainajiem uzvārdiem” – kāpēc tieši šos cilvēkus Hermanis nosauca publiski?

Ja viņš domāja, ka kustības “Bez partijām…” kastingā piedalīsies svētie un šķīstie adītos auseklīšu džemperos, ko tas liecina par viņa pieredzi, izpratni un zināšanām? Bet varbūt Hermanis jau no paša sākuma bija ieplānots tikai kā ratu iestūmējs, ko tīri labi apzinājās. Un savu numuru nospēlēja?

Nosaucot tos aizdomīgos un dīvainos, tiek sists pa Vienotību – kam iekšējie procesi ļogās un šķobās. Gudri. Ja tur galā vēl piekārta nosacīti apolitiskā Juhņēviča, tad, iespējams, šobrīd ar Hermaņa muti ir sašūpota kāda cita laiva – kas jau sākusi šūt buras vēlēšanu rudenim. Konkurenti? Ja režisors paziņo, ka viņš tika vilināts lamatās, tad kāpēc viņš domā, ka ir ticis no šiem slazdiem ārā? Jo uzvārdus var taču arī nesaukt. Un vēl tās teikas un pasakas par lielajiem, nopietnajiem uzņēmējiem, kas viņu tā arī nav publiski atbalstījuši.

Laikam jau jāatgādina, ka Hermaņa izrādes mēdz būt garas. Ja tas ir šis gadījums, tad gaidīsim nākamos cēlienus. Ja tomēr viss ir tik lēti. kā režisors apraksta, tad – labi vien ir, ka viņš nenāk politikā vai aiziet no tās, pat nesācies.

Jo ko tāds te darītu? Katru otro nedēļu apvainotos vai – rakstītu vēstuli Trampam, Putinam un Ķīnas komunistiem? Un vispār – kāpēc viena daļa sabiedrības domā, ka ideja par vēlēšanu sistēmas maiņa var notikt tikai ar Alvi Hermani priekšgalā? Iespējams, Latvijas politikā viņš bija vajadzīgs tikai Smiļģa portreta noņemšanai – ne vairāk, ne mazāk. Tas arī nav maz. Jo Smiļģa tēls vienmēr atgādinās, ka radošā inteliģence ir tuvāk nodevībai nekā varonībai. Un tad ir jāsaka – ka Hermanis savu politiku tomēr ir paveicis. Jo viņš par to nožēlojamo kolaborāciju atgādināja ar savu rīcību, kamēr citi no tās pašas vides neuzdrošinājās. Pat nepīkstēja.

Par to Smiļģa bildi – visu cieņu, bet citādi, pārfrāzējot literāro avantūristu Ostapu Benderu, – atstāsim debesis putniem.

Novērtē šo rakstu: